Pārmaiņu vēji pēc aizvadītās sezonas iepūtuši Liepājas basketbolā, kas pēc sešiem gadiem Artūra Visocka-Rubeņa uzraudzībā jaunajai sezonai gatavosies jauna galvenā trenera vadībā. Dzimtajā Liepājā atgriezies pieredzējušais treneris Gundars Vētra, tomēr noprotams, ka klubs turpinās mīt iepriekš jau pierasto taciņu, piedāvājot atspēriena punktu profesionālā basketbola pirmgadniekiem vai tiem, kuriem nepieciešams karjeras restarts, lai atgrieztos augstākā līmenī.
Sarunā ar portālu Sportajaunumi.com kluba direktors Normunds Atvars gan uzsvēra, ka sportiskie sasniegumi netiek atstāti novārtā un iepriekšējās sezonas pieredze tiks ņemta vērā, lai nākamgad aina turnīra tabulā būtu patīkamāka. Starpsezonas ieskatu pašmāju klubu basketbolā turpinām ar BK “Liepāja” komandu un sarunu ar Normundu Atvaru.
Kā nobrieda pārmaiņas Liepājas kluba treneru sastāvā?
Jau kādu laiku iepriekš Artūrs pateica, ka nepaliks Liepājā. Seši gadi tomēr ir seši gadi – pietiekami ilgs laiks. Arī mēs ilgāku laiku domājām par virzienu, kādā tālāk iet. Bija doma dot iespēju kādam trenerim, kurš vēl nav bijis galvenais. Bija pāris varianti, kas paši arī izrādīja interesi, tomēr paralēli interesējāmies pie viena otra jau zināma trenera. Sākumā mazliet šaubījos, vai Gundars pats to varētu gribēt, jo šādai sadarbībai ir jāsakrīt vairākiem faktoriem, jābūt abpusējai interesei, mums jābūt zināmām iespējām. Jau pagājušajā gadā ar viņu par to bijām mazliet parunājuši un nolēmu painteresēties. Biju patīkami pārsteigts, cik viņš pats bija ieinteresēts, ka jūt – šis ir īstais brīdis, lai atgrieztos Liepājā. Viņš taču pats ir liepājnieks! Lai gan dzimis Ventspilī, tas tikai tādēļ, ka ģimene tajā laikā atradās tur, lai gan nāk no Liepājas. Gundars līdz padsmit gadu vecumam skolojās Liepājā, arī basketbolu sāka šeit, līdz pārcēlās uz Rīgu un sāka lielos ceļus.
Vai šīs pārmaiņas kaut kādā veidā ietekmēs konceptu, pēc kāda klubs trenera Visocka-Rubeņa vadībā strādājis pēdējos gadus?
Par niansēm vēl ir pāragri spriest, taču iesākto virzienu noteikti ieturēsim. Tā ir vēl viena lieta, kas tieši attiecībā uz Gundaru mums ļoti labi sakrita. Viņš pēdējos divus gadus ir trenējis jauniešus “Rīgas Junioru” komandā, bet iepriekš ir strādājis ar plaša spektra spēlētājiem, gan augstākajā līmenī, gan sieviešu basketbolā. Esam komanda, kurā jaunie spēlētāji veido lielu īpatsvaru, taču vienlaikus paši apzināmies, un arī Gundars tam piekrīt, ka gribētos iekrāt vairāk to uzvaru. Ir jāsaprot, kā pareizāk visu izdarīt, lai mēs spētu saglabāt savu seju un vīziju, bet vienlaikus spētu biežāk uzvarēt. Arī tur jāsakrīt vairākiem faktoriem, vispirms jau finansēm un personālijām. Šobrīd vēl nevaru pateikt, kurš komandā paliks un kurš nepaliks, bet esam vienojušies, ka ar Gundaru vismaz divus gadus ejam kopā.
Līdzīgi kā iepriekšējam trenerim, arī Vētras pārziņā būs teju visa pilsētas basketbola sistēma?
Par to vēl ir jāizrunā ar treneri un sporta skolu. Mums ir vīzija, kurai treneris pats piekrīt, ka kaut kādā mērā viņa iesaistei visos procesos ir jābūt, tomēr vispirms ir jāsaprot, cik daudz laika paņem kluba trenēšana, cik daudz atliek kam citam. Būtiski, lai viss darbs būtu efektīvs un lietderīgs. Ne viss ir jādara darīšanas pēc vai kāda lieka eiro nopelnīšanai. Neliegsimies, ka Artūrs ar savu attieksmi ir īpašs treneris, jo ir gatavs būt klāt visur, arī kā spēlētāju mentors, kā treneris, strādāt ar jaunajiem, ar vecajiem, taču arī viņam tas viss nāca ar laiku.
Minēji, ka vēlaties vairāk uzvaru. Vai tas nozīmē, ka neesat līdz galam apmierināti ar pagājušo sezonu, kurā tomēr tika sperts solītis atpakaļ vismaz rezultātu izteiksmē?
Nemānīšu ne sevi, ne citus – jau pirms sezonas mēs apzinājāmies, ka uzvaru varētu būt mazāk. Cits stāsts, cik to beigās bija un kā šis rezultāts veidojās. Zinājām, ka veidojam gados ļoti jaunu sastāvu, turklāt komandu sapulcinājām no spēlētājiem, kuri līdz šim nebija spēlējuši ne kopā, ne šādā līmenī, tāpēc bija ļoti daudz nezināmo. Ja savelkam to bēdīgo statistiku, cik bieži zaudējām spēles, kurās bijām vadībā vēl trešajā un ceturtajā ceturtdaļā, iespējams, mēs tur bijām sliktākie visā līgā. Īpaši to izjutām mājas spēlēs, kur tikai pāris spēlēs zaudējām ar lielu starpību – pret Latvijas Universitāti un pēdējā regulārās sezonas spēlē pret “VEF Rīga”. Pārējās starpība bija zem desmit punktiem, bieži vien zaudējām par metiena vai divu tiesu. Skaidrs, ka tas ir pieredzes trūkums, ar ko rēķinājāmies, taču brīžiem šķita, ka tik traki nevajadzētu būt. Spēle it kā sanāk, taču kaut kur arī tai veiksmītei mums jāuzspīd. Nesagaidījām.
Iespējams, visu sezonas veiksmes limitu iztērējām jau tās sākumā, kad uzvarējām divas spēles Igaunijā. Tādu metienu, kādu Ksavjērs Dusels trāpīja pret Keilas “Coolbet” – pie neizšķirta rezultāta viņš iemeta neticami sarežģītā situācijā pāri pretinieka rokām, pagriezienā lecot atpakaļ.
Sezonas turpinājumā tāda veiksme mums vairs nesmaidīja. Acīmredzot, nebijām nopelnījuši. Rezumējot, cerējām uz vairāk uzvarām un, manuprāt, ar savu spēli pierādījām, ka varam par tām cīnīties. Veidojot sastāvu šovasar, ņemsim to vērā un rīkosimies mazliet citādāk, lai mūsu vēlme uzvarēt būtu vairāk pamatota.
Vai akcents uz jauno spēlētāju attīstīšanu kopumā attaisnojas?
Tas kaut vai viens gads jaunajam spēlētājam šādā līmenī ir ļoti būtisks atspaids, ja iedodam viņam pareizo lomu un spēles laiku. Paskatāmies uz Redu Martinsonu, kurš tika atzīts par progresējušāko spēlētāju! Ja salīdzinām viņu pirms gada, tad tā izaugsme ir vienkārši fantastiska. Tas pats attiecas uz Iļju Kurucu, kurš pie mums atnāca no Lietuvas otrās līgas, kur meta divus trīs punktus spēlē un ne tuvu nebija līderis savā komandā. Pie mums viņš pusgadu vēlāk vāca double-double un galu galā nokļuva Tallinas “Kalev/Cramo”.
Tomēr to ir sarežģīti savienot ar uzvarām turnīra tabulā…
Jāsabalansē tā jaunība ar kaut kādu daļu pieredzes. Varbūt tas ir vēl kāds ārzemnieks, varbūt kāds vietējais ar lielāku pieredzi. Šobrīd līgums uz nākamo sezonu ir pieciem spēlētājiem. Tiesa, arī ar dažādām izejas iespējām. Vēl trīs ir izteikuši vēlmi atgriezties, ja viss sakrīt viņu pašu un mūsu vēlmēs. Tas jau būtu kodols, ap ko veidot komandu un izvirzīt mērķi tiekties uz augstākām vietām nākamajā sezonā. Pirms iepriekšējās sezonas komandu burtiski veidojām no jauna un mums nebija ne jausmas, kā veidosies spēlētāju mijiedarbība, kā izskatīsies tas pats Helmuts Petrovičs – jauns čalis, kurš atbraucis no Spānijas. Kā viņš jutīsies šajā līmenī, kā adaptēsies, cik daudz varēsim uz viņu paļauties. Vai arī Kristians Feierbergs, kurš atgriezās pēc nopietnas traumas un iepriekš kaut cik nopietni bija spēlējis tikai Amerikā. Kā lai saprot, cik daudz viņš varēs, atgriežoties pēc savainojuma šajā līmenī? Pašreizējā sākuma pozīcijā mums plusiņu ir daudz vairāk, ja salīdzina ar iepriekšējo sezonu, jo mēs jau zinām, ko šie puiši var un nevar izdarīt laukumā, kā jūtas viens otram blakus.
Kā veidojās emociju dinamika tik jaunā komandā? Jau minēji sekmīgo sezonas sākumu ar divām uzvarām pirmajās trīs spēlēs, tad biežās un garās zaudējumu sērijas!
Šeit daudz jāpasakās Artūram, kurš kopā ar pārējiem treneriem izdarīja mežonīgu darbu ar tiem puišiem, lai viņi nedomātu par to, kas bija vakar, un koncentrētos šodienas uzdevumiem. Nav šaubu, ka tās sāpītes par zaudētajām galotnēm krājās, taču praktiski visas sezonas gaitā arī pēc šādām spēlēm nākamajās jau bijām gatavi cīnīties par uzvaru. Pat pret Tartu Universitāti, kas beigās uzvarēja Latvijas – Igaunijas pamatturnīrā un kļuva par savas valsts čempioni, mēs taču bijām vadībā ar 15-16 (patiesībā 17 – aut.) punktiem, “vazājām” viņus laukumā, bet tad pienāca brīdis, kad pieredzējušie spēlētāji mazliet nostopēja to mūsu “flovu” (plūsmu – angliski). Sāpīgi, taču svarīgi, ka tādās spēlēs mēs tāpat sajutām, ka varam arī pret tik labām komandām spēlēt. Tā sajūta bija jāpaņem uz nākamo spēli, kuru uzvarējām. Arī sezonas vidū, kad pamatīgi zaudējām Latvijas Universitātei, taču nedēļas beigās Latvijas kausa spēlē uzvarējā “Rīgas Zeļļus”. Labi, viņiem tobrīd bija snieguma kritums un sastāva izmaiņas, taču mēs spējām tās savas iespējas izmantot.
Kas liedza šādi reaģēt vēl biežāk?
Liels faktors bija spēlētāju pieejamība. Tai pašā sezonas sākumā uz ilgāku laiku izkrita Rinalds Timma. Varbūt ne tik zināms un laukumā redzams spēlētājs, taču viņa iztrūkumu ļoti jutām. Viņš labi sevi parādīja pārbaudes spēlēs, iedeva savu artavu aizsardzībā, kas viņam ir tiešām ļoti labā līmenī. Sezonas pirmajā spēlē vinnējām ar trīs punktu pārsvaru, bet viņa lietderības koeficients bija +17… Tas daudz ko pasaka, taču treniņā pēc spēles viņš pārrāva potītes saites. Ar treneri pārrunājām, ka to pašu Tartu mēs būtu uzvarējuši, ja Rinalds nebūtu izkritis no sastāva. Tobrīd vēl Feierbergs nespēlēja, bet sezonas beigās palikām bez Dusela un Kuruca. Katra spēlētāja iztrūkumu ļoti izjutām.
Redzot tās zaudētās galotnes un sastāva problēmas, vai sezonas gaitā nemeklējāt iespējas papildināt sastāvu?
Jāņem vērā, ka, piesaistot spēlētājus pirms sezonas, mēs katram esam solījuši savu lomu, kas viņiem ir nepieciešama izaugsmei. Mums ir svarīgi nodrošināt spēlētājam to, ko esam viņam apsolījuši, pat tad, ja viņš kādā brīdī to savu lomu nenospēlē. Mēģinām ieturēt to līniju, ka ir jādod jaunajiem spēlētājiem iespēja kļūdīties, trenēties, spēlēt un augt, tāpēc nevaram pēc pirmajām neveiksmēm viņu pastumt malā un paņemt citu. Kaut kādā brīdī sezonas gaitā mums bija versijas, taācu tie bija noteikti cilvēki, kādus mēs paši gribētu piesaistīt. Nebija uzdevuma to darīt par katru cenu.
Šīs sezonas kontekstā jāņem vērā arī tas, ka jau salīdzinoši agri, šķiet – jau janvārī, sapratām, ka mēs īsti nevaram vairs iekļūt Latvijas – Igaunijas līgas labāko astoņniekā. Palika uzdevums tikt Latvijas Basketbola līgas izslēgšanas turnīrā, un tam mērķim mums resursa jau nu gan pietika. Ja tas lielais mērķis ilgāk būtu bijis aizsniedzams, varbūt būtu sperti citādi soļi, taču redzējām, ka tieši konkurenti uz vietu astoņniekā Pērnava un Ogre aizvadīja ļoti sekmīgu nogriezni. Pirms zaudējuma mums “Ogre” vinnēja “Kalev/Cramo”, “Valmieru”, “Ventspili”, un pēkšņi viņiem uzvaru bija stipri vairāk. Lai kā mēs gribētu viņus apsteigt, tobrīd sapratām, ka tas nav īpaši reāli, jo mums tad būtu jāuzvar “Zeļļi”, “Vefs”, un viņi jau arī vēl varēja turpināt uzvarēt.
Nesauktu to par plintes mešanu krūmos, vienkārši turpinājām iet savu ceļu. Sapratām, ka nav jēgas sevi mānīt, iztērēt naudu, paņemt kādu pieredzējušo, pabojājot sev seju, un vienalga nesasniegt to lielo mērķi.
Savulaik Liepāja piedalījās arī Eiropas Ziemeļu līgā. Vai redzat iespēju atgriezties starptautiskā apritē?
Katru gadu vasarā ar šīs līgas veidotāju Edgaru Zanderu sazvanāmies, pārjautāju viņam nosacījumus, izspēles kārtību, iespējamās izmaksas un komandas, taču mums tas viss atduras finansēs. Pirmkārt, dalība šādā turnīrā prasa savus līdzekļus, lai brauktu uz spēlēm, uzņemtu pretiniekus. Otrkārt, arī komanda ir jābūvē citādāka – pieredzējušāka, dziļāka. Neredzu jēgu vienkārši piedalīties, zinot, ka tie būs vienkārši zaudējumi. Ja varam tur izvirzīt vismaz kaut kādus mērķus, tad jau varētu izvērtēt iespējas. Kopumā gan varu tikai noņemt cepuri turnīra rīkotāju priekšā. Tas ir interesants un pēdējos gados ļoti audzis. Mēs noteikti gribētu un labprāt kādreiz atgrieztos šādā turnīrā, taču pagaidām to vēl nevaram.
Lasi arī par citu klubu sezonas pēcgaršu