Aizvadīto sezonu kā neveiksmīgu novērtēja BK “Ogre” ģenerālmenedžeris Rinalds Sirsniņš. Stabilitātes trūkums liedza sajust pārliecību, bet sāpīgie zaudējumi galotnēs to iedragāja vēl vairāk, tāpēc sezonas beigās ogrēnieši izlaida no rokām dalību “Optibet” Latvijas – Igaunijas līgas izslēgšanas turnīrā, bet īpaši sāpīgs bija zaudējums “Užavas” Latvijas kausa ceturtdaļfinālā, kur divu spēļu summā “Ventspils” izrāva panākumu ar veiksmīgu pēdējo sekunžu metienu no savas laukuma puses.
Kāda palikusi sezonas pēcgarša?
Sezona nav apmierinoša. Noteikti cerējām uz ko vairāk, bet ir dažādi objektīvi un subjektīvi iemesli, kāpēc viss tā izvērtās. Skaidrs, ka numur viens bija sastāva veselības problēmas, kas mūs nemitīgi sita ārā no ritma. Komandā šosezon bija četras operācijas, kas manā līdzšinējā pieredzē ir nebijis gadījums. Mēģinām saprast, kāpēc tā – tikai neveiksmīgas situācijas vai kaut kas vairāk.
Kopumā ļoti pietrūka stabilitātes. Vairākās spēlēs parādījām, ka varam spēlēt arī augstā līmenī, bet tai pašā laikā ļoti bieži zaudējām lejasgala komandām, un tas bija mūsu lielākais mīnuss, par ko beigās ļoti dārgi samaksājām ar netikšanu (Latvijas – Igaunijas līgas – aut.) izslēgšanas turnīrā.
Krita acīs ļoti bieži zaudējumi ar vienu līdz piecu punktu starpību, tostarp Ogrē “bēdīgi slavenais” Artūra Ausēja pēdējo sekunžu metiens Latvijas kausā. Tavuprāt, tas bija tikai veiksmes trūkums vai saredzi kādas likumsakarības?
Šādu zaudējumu bija tiešām daudz, turklāt kausa spēlē ielaist izšķirošo grozu pēc metiena no otra laukuma gala… Nu, ko mēs tur varam izdarīt? Ausēja metiens šoreiz bija tīrākā veiksme vai mūsu gadījumā – neveiksme. Turklāt tā bija spēle, kurā puišiem un komandai nevaru pārmest neko, jo tika izdarīts milzīgs darbs, lai mēs vispār būtu cīņā par tikšanu tālāk. Neslēpšu, ka pirms Ausēja metiena es pie sevis to spēli jau biju uzvarējis un domāju jau par Latvijas kausa finālu, taču tāds ir sports. Dažkārt ļoti nežēlīgs.
Tomēr, kā jau tu pareizi teici, vēl ļoti daudz citu spēļu zaudējām galotnē, un tur gan var meklēt arī likumsakarības. Manuprāt, bieži vien pietrūka aukstasinības, kāda līdera, kurš varētu nokontrolēt tās beigas.
Bieži dzirdēju, ka cerat uzņemt kausa finālu jaunajā Ogres arēnā, tas bija kā sezonas vadmotīvs. Šāda izstāšanās bija liels trieciens komandai?
Protams, ka tas mūs mentāli ļoti ievainoja un, iespējams, ietekmēja arī visu sezonas turpinājumu. Pirmkārt, jau tā kausa sērijas pirmā spēle Ventspilī bija švaka, bet tās emocijas, kuras atbildes mačā atstājām Ogrē, bija neizmērojamas. Pēc tās spēles diemžēl mums bruka un juka tā komanda.
Pats savulaik biji komandas kapteinis, kuru loma šādos brīžos ir liela – kā centāties sapurināt puišus, pacelt galvas uz augšu?
Visu ko darījām, mēģinājām. Kaut kas arī sanāca, jo uzreiz pēc tās kausa spēles mums izdevās arī labi mači, taču kopumā sezonas otrajā pusē tik un tā pietrūka noturības. Daudz par to domāju, taču joprojām grūti pateikt, kāpēc tā. Iespējams, pietrūka aukstasinības, kaut kur līderības. Man šķiet, ka tieši ārējā līnijā mums pietrūka tāda līdera, saspēles vadītāja, kurš nokontrolētu spēles beigas un īstajā brīdī uzņemtos spēli uz sevi.
Manuprāt, tāds Ogres komandā “stāsts” ir bijis, kopš tu pats kā viens no Latvijas vadošajiem saspēles vadītājiem beidzi spēlēt!
Nu… (gara pauze). Jā, iespējams, ka tam var piekrist. Ir mums problēmas šajā pozīcijā bijušas, ar to “straglojam” (netiekam galā – angliski) jau ilgāku laiku. Jāizdara secinājumus, jāmeklē risinājumus un jāiet uz priekšu. Sezonas sākumā cerīgi sevi pieteica saspēles vadītājs (Keišons Deividsons), kurš uzņēma labu formu, pavilka pret “Vefu”, kam iemeta 27 punktus. Man patika, kā viņš spēlē, bet viena neveiksmīga epizode, pleca operācija un sešu mēnešu rehabilitācija… Viņam sezona beidzās jau decembrī.
Traumas šosezon vajāja ne tikai jūs, bet praktiski visas Latvijas komandas. Vai saredzi kaut ko kopīgu?
Es domāju, ka tur katram bija savi iemesli. Arī mūsu komandā. Man īsti nav izskaidrojuma, kāpēc tā notika. Tu nevari izbēgt no traumām, kādu dabūja Kaspars Bērziņš vai Artis Ate Valmierā. Vari būt jauns vai vecs, stiprs vai vājš, bet, ja tev celī negaidīti ielido, tad visi tajā situācijā ir vienādi. Arī Ventspils finālā būtu pavisam cita komanda, ja tai neiztrūktu divi galvenie centra spēlētāji. Mums ar traumām šosezon tiešām bija grūti, taču ar to nekādi negribu attaisnot nestabilo sniegumu.
Kādas bija jūsu iespējas šosezon uz citu komandu fona? Cik spēcīgi jutāties?
Domāju, ka bijām pelnījuši astotnieku (Latvijas – Igaunijas līgā) un mums tajā arī vajadzēja iekļūt. Latvijas Basketbola līgas ceturtdaļfinālā pret “Ventspili”… Skaidrs, ka viņi ir mazliet turīgāki, bet ne jau budžeti sportā spēlē galveno lomu. Mēs sezonas gaitā vinnējām gan “Valmieru”, gan “Ventspili”, arī pret “Zeļļiem” un VEF mums bija ļoti labas spēles. Kopējā ainā neizjutām, ka kaut kur no viņiem tālu atpaliktu, bet katrā atsevišķā spēlē tomēr kaut kas mazliet pietrūka.
Lai nebūtu tik pesimistisks skats – bija taču arī kas pozitīvs šosezon?
Liels prieks bija par Gustavu (Kampusu). Viņš tiešām ir pacēlis savu līmeni, nav vairījies uzņemties līdera lomu, bet skaidrs, ka viņam arī vēl ir daudz jāmācās un jāaprod ar šādu situāciju. Visu mūžu viņš ir bijis vairāk vai mazāk lomas spēlētājs, taču šogad parādīja, ka var būt līderis ne tikai aizsardzībā, kur mēs jau iepriekš viņam parasti uzticējām segt pretinieku vadošos spēlētājus, bet arī uzbrukumā. Ir prieks par viņa progresu, bet vēl stipri daudz jāstrādā, lai viņš attīstītos un kļūtu par tiešām augstas klases spēlētāju.
Arī Kristapa Dārgā sezona bija fenomenāla. Es domāju, ka savos 35 gados viņš jau atkal sevi pierādīja kā stabilu, uzticamu un lielu vērtību šajā līgā. Ja viņš nebeigtu spēlēt profesionāli, tad reti kurš klubs nevēlētos viņu redzēt savā sastāvā. Varu tikai noņemt cepuri viņa priekšā un augstu novērtēju Kristapa ieguldījumu Ogres basketbolā. Ir kārtējais posms noslēdzies Ogres basketbolā. Varētu teikt, ka pat ēra, jo Kristaps bija viens no komandas simboliem.
Dārgais ir kārtējais no agrākā Ogres komandas kodola, kas pamazām liek punktu karjerai. Kādus izaicinājumus tas rada tev šajā vasarā, veidojot komandu nākamajai sezonai?
Būs daudz jāstrādā vasarā, komanda tiks pārbūvēta un būs jaunumi, jaunas sejas komandā.
Līdz šim liels uzsvars ticis likts uz vietējiem spēlētājiem. Tas tiks turpināts vai arī nav akmenī iecirsts?
Mūsu prioritāte joprojām ir Ogres basketbola skolas audzēkņi, ar kuriem strādājam un mēģinām pēc iespējas vairāk iesaistīt treniņu procesā un spēlēs. Galvenais indikators ir viņu progress un, manuprāt, visi jaunie, kuri bijuši klāt kluba treniņu procesā, šīs sezonas gaitā ir attīstījušies. Tas ir galvenais mērķis. Vēl viņiem ir fiziski jānobriest un jākļūst gatavākiem, lai sekmīgi spēlētu augstākajā līmenī ar vīriešiem. Revolūcija komandas attīstībā nav gaidāma, taču ir jāskatās, kas mums ir pieejams un cik daudz būs nepieciešamība piesaistīt spēkus no malas.
Kāda ir noskaņojuma temperatūra starp atbalstītājiem pēc šādas sezonas?
Ir kas saprot, ir kas uzdod jautājumus. Pēc sliktām spēlēm esmu saņēmis daudz zvanu, bet tikpat daudz zvanu ir arī pēc labām spēlēm. Ir prieks, ka Ogrē visi dzīvo līdzi basketbolam, priecājās par uzvarām un pārdzīvo par neveiksmēm. Tā ir sporta būtība. Ir mazliet par agru domāt par nākamās sezonas budžetu. Pagaidām ir tikai provizoriskas aplēses, bet skaitļus es nekādus negribu saukt. Priekšā ir darbīga vasara. Darbojamies jau tagad, neslēpšu.
Vai un kā basketbola pozīcijas Ogrē ietekmē tas, ka pilsētas komanda augstākajā līgā iekļuvusi arī futbolā?
Es to redzu tikai pozitīvi un ceru, ka arī viņi mazliet saņemsies un vasaras logā pastiprināsies, lai izkārpītos no tās pēdējās vietas. Ir labi, ka pilsētā ir vēl viens augsta līmeņa sporta klubs, kuram iedzīvotāji var sekot līdzi. Jā, pilsētas dome arī viņiem dod finansējumu, taču neko savā starpā nedalām.