Kādreizējais Latvijas basketbola flagmanis BK “Ventspils” pēdējos gados zaudējis vadošās pozīcijas pašmāju līmenī, tomēr pat finansiāli sarežģītos apstākļos spējis saglabāt stabilitāti un šosezon jau 29. sezonu pēc kārtas izcīnīja “Optibet” Latvijas Basketbola līgas (LBL) medaļas. Pieredzējušais komandas ģenerālmenedžeris Ralfs Pleinics sarunā ar portālu Sportajaunumi.com pēc divu finālu sasniegšanas izcēla komandas raksturu un stabilitāti, tomēr iezīmēja arī pašreizējā tās veidošanas modeļa griestus.
Mēdz teikt, ka sportā par otrajām vietām nepriecājas, taču kādas emocijas šosezon bija Ventspilī pēc divu finālu sasniegšanas?
Ņemot vērā to, ko mēs plānojām un kas sanāca, tostarp arī dažādus notikumus pa ceļam, kas mazliet mainīja to mūsu virzienu, domāju, mums nav pamata gausties par sezonu. Vēl jo vairāk, pie tām otrajām vietām pēdējo gadu laikā mazliet jau esam arī pieraduši. Protams, vienmēr gribās kaut ko vairāk, bet šis gads no iepriekšējiem atšķiras ar to, ka mēs beidzot tikām pāri “Vefam”. Atsevišķās spēlēs mums bija izdevies viņus vinnēt, bet sērijā pēdējos gados tas nebija izdevies. Šis duelis mums vienmēr ir bijis diezgan principiāls un, visticamāk, tāds būs arī turpmāk.
Esmu visnotaļ apmierināts ne tikai par sezonas iznākumu, bet arī par spēlētāju un komandas parādīto progresu tās gaitā.
Mēs neesam baigi kļūdījušies sastāva izvēlē, par ko liecina tas, ka sezonas gaitā mēs daudz spēlētājus nemainījām. Pievienojās viens spēlētājs, bet ne tāpēc, ka bijām to plānojuši. Vienkārši jau sezonas sākumā no savainojumu guva Jānis Censonis, tāpēc vajadzēja mazliet nodrošināties. Parādījās Ārons Džonsons-Kešs, kuram adaptācijas posms varbūt nebija pats vienkāršākais, taču atsevišķās spēlēs, it sevišķi izslēgšanas turnīrā, viņš riktīgi labi mums palīdzēja. Mums nav nekā daudz, par ko sūkstīties, kaut arī palikām tikai otrie. Diezgan daudzas komandas šosezon nebija pat otrās.
Vai bija vilšanās bija par netikšanu pusfinālā Latvijas – Igaunijas līgā?
Kas attiecas uz Latvijas – Igaunijas līgu, jau atkal mums pirmajā kārtā pretī nāca “Vefs”. Labi bija tas, ka izslēgšanas turnīrā iekļuvām stipri stabilāk, nekā iepriekšējā sezonā. Nesanāca tikt četriniekā, taču cīnījāmies un, šķiet, arī tajā sērijā vienu spēli paņēmām, aizvedām to visu līdz izšķirošajam notikumam. Ir “okei”. Mēs zinām, ko mēs varam. Pa mākoņiem nestaigājam un zinām, kas ir nepieciešams, lai iekāptu tajos mākoņos. Pagaidām mums tas objektīvu iemeslu dēļ neizdodas.
BK “Ventspils”
LatEst izstājās ceturtdaļfinālā (sērijā 1-2 pret “VEF Rīga”), pamatturnīrā 7. vieta (17-9)
Latvijas kausā 2. vieta
LBL 2. vieta
Ar pašreizējiem resursiem tikt divos LBL finālos pēc kārtas, pusfinālos izsitot Zeļļus un VEF – uzvelku un noņemu cepuri. Un jau atkal labi trāpījāt ne vien ar amerikāņiem, bet arī ar lietuviešu kapli. — Agris Suveizda (@AgrisSuveizda) May 16, 2026
Vai un kā komandas ambīcijas mainījās sezonas gaitā, redzot svārstības spēku samēros?
Tas būtiski neietekmēja mūsu ambīcijas. Uz Latvijas klubu basketbola skatuves mēs esam ilgdzīvotāji. Esam bijuši daudz un dažādās situācijās, kā arī zinām, kādās situācijās mēs nevēlamies būt. Mūsu komanda balstās uz treneru paveikto darbu, un varu tiešām paslavēt treneru kolektīvu par šosezon padarīto, attīstot spēlētājus un visu darot profesionāli. Tas arī beigās deva rezultātu, tomēr jebkuram darbam un talantam ir savi griesti, un es domāju, ka mēs tos griestus šosezon sasniedzām.
Kādi notikumi sezonas gaitā mainīja komandas virzienu, kā minēji sarunas sākumā?
Nekas jau diži daudz sezonas gaitā nespēj tevi izmainīt, kā traumas un veselības problēmas. Tieši Latvijas – Igaunijas līgas kontekstā pirms divām svarīgām izbraukuma spēlēm pret nosacītām lejasgala komandām Keilas KK un “Viimsi” izkrita pamata saspēles vadītājs. To Keilu mēs kaut kā izmocījām, bet pret “Viimsi” diemžēl zaudējām, kas ietekmēja mūsu pozīciju turnīra tabulā. Iespējams, tas mums liedza tikt situācijā, kur mums izslēgšanas turnīrā pirmajā kārtā nenāktu pretī “Vefs”. Vienu brīdi turnīra tabulā bijām trešajā vietā, pēc tam noslīdējām zemāk, taču šobrīd varam tikai filozofēt, cik ļoti tās pāris pozīcijas ietekmētu kopējo situāciju. Šī sezona parādīja, ka katrs var uzvarēt katru, tāpēc nevaru apgalvot, ka Latvijas – Igaunijas līgā rezultāts būtu labāks.
Drīz pēc tevis minētajām spēlēm Igaunijā bija arī Latvijas kausa fināls, kuru savu skatītāju priekšā zaudējāt. Vai komandā šajā laikā bija jūtams emocionāls kritums?
Mēs pirms tam diezgan labi uguņojām novembrī un decembrī, tostarp pārliecinoši izbraukumā uzvarējām Tartu. Tobrīd sniegums bija ļoti labs, taču tajā pašā laikā ar savu ierobežoto spēlētāju rotāciju mēs patērējām diezgan daudz enerģijas un spēka. Šādās situācijās neizbēgami sākas kaut kādas mikrotraumas, rotācija pamainās, arī Keša ienākšana komandā lika pārdalīt lomas. Tas ir objektīvi, ja kādā sezonas nogrieznī tiek zaudētas spēles, kuras varbūt nevajadzētu zaudēt.
Vai redzi iespēju, kā varēja izvairīties no garo spēlētāju traumām Latvijas Basketbola līgas finālsērijā, kur tās ievērojami ietekmēja spēku samērus?
Absolūti nekādi. Mēs labi apzināmies, ka spēlējam ar ierobežotiem resursiem. Mums tāda rotācija ir jau gadiem – astoņi deviņi cilvēki plus daži, kuri treniņu procesā mēģina nopelnīt kādu minūti laukumā. Finālsēriju jau sākām bez Edvarda Mežuļa, pirmo spēli uzvarējām, bet jau tās pusē ārā bija Braients Tomass.
Garajā līnijā palikām ar vienu Ronaldu Zaķi, kuram pieredzes pietiktu divām basketbola komandām, taču savos 39 gados viņš fiziski nevarēja izdarīt pilnīgi visu.
Lai gan tas, ko viņš izdarīja, un visa pārējā komanda arīdzan, ir apbrīnas vērts. Grūtā situācijā nenogūlāmies, bet cīnījāmies par katru bumbu un metru. Cepuri nost tai grupai, kas izveidojās sezonas gaitā. Par parādīto vīrišķību un sniegumu esmu viņiem pateicību parādā.
To grupu taču veidoji tu pats! Ņemot vērā arī sastāva stabilitāti, esi pelnījis uzsitienu pa plecu kā ģenerālmenedžeris?
Nekādā gadījumā nevajag pārvērtēt manu ietekmi. Esmu jau teicis, ka man nevienam nekas vairs nav jāpierāda. Var būt labākas sezonas, var būt ne tik veiksmīgas. Tu jau vari nokomplektēt labāko komandu pasaulē, bet, ja viņš pie mīnus viens aizmet divus sodus garām, vai tad tas uzreiz nozīmē, ka ir slikts treneris vai slikts ģenerālmenedžeris? Vai arī otrādi, ja viņš tos sodus trāpa – vai tad mēs pēkšņi no tā paliekam par ģēnijiem? Nu ne taču! Tas viss ir kopdarbs. Nevaru arī izcelt atsevišķi trenerus vai menedžmentu, bet ir svarīgi, ka mums ģērbtuvē cilvēki tik labi saiet kopā. Mēs esam uz vienas lapas, un no tās vietas mēs varam kaut ko prasīt no saviem spēlētājiem.
Kas zināms par nākamo sezonu? Dzirdu, ka konkurenti jau dala vietas Eiropas kausos. Vai Latvijas vicečempioni arī tajā virzienā skatās?
Zini kā… Protams, ka skatāmies, taču es vēl gaidu pirmo tikšanos ar kluba vadību, īpašniekiem, padomi, lai lemtu par tālāko darbību. Ir skaidrs, ka mēs piedalīsimies turnīros, kuros šosezon jau piedalījāmies, bet, vai varam domāt par dalību Eiropas kausos, es šobrīd nevaru to pateikt.
Tas prasītu tikai finansiālu “piešprici” vai arī ir vēl citi faktori?
Neapšaubāmi, tas prasītu lielākas finanses tiešajiem sacensību izdevumiem, bet ne tikai. Spēlēšana starptautiskā turnīrā uzreiz paģēr pārbraucienus, tas maina kalendāra situāciju, jo ir vismaz divas spēles nedēļā, bet tas jau prasa plašāku un meistarīgāku spēlētāju rotāciju. Arī tas ir būtisks aspekts, jo neviens jau par velti spēlēt neraujas.
Tomēr dalība starptautiskā turnīrā varētu pavērt iespējas piesaistīt vairāk spēlētāju, kuri grib sevi parādīt uz tās skatuves!
Jā un nē. Piekrītu, ka tas paver citas spēlētāju piesaistes iespējas, taču jājautā, ar ko un par ko tu gribi konkurēt. Ja tu šādi gribi konkurēt ar citiem Latvijas klubiem, tā ir iespēja, bet, ja gribi konkurēt ar Eiropu konkrētajā starptautiskajā turnīrā, tad tie cipari ir jau pavisam citi. Protams, var piedalīties Eiropas kausos, lai nokomplektētu labāku spēlētāju sastāvu vietējiem turnīriem, bet es labāk izvēlos otru ceļu. Es labāk piesaistu perspektīvus spēlētājus par mazāku cenu, treneri ar viņiem strādā un cenšas panākt viņu progresu. Tā pievienotā vērtība ir stipri lielāka. Mēs tādu ceļu ejam jau vairākus pēdējos gadus un tas pagaidām sevi attaisno. Esam viena no vadošajām komandām reģionā un spēlētāji pēc sezonas pie mums paraksta labus līgumus spēcīgākās līgās. Tā ir mūsu marka, ko varam piedāvāt nākamajiem spēlētājiem.
Kāda starpsezonā izskatās sastāva perspektīva, ņemot vērā, ka vietējie vadošie spēlētāji vairs nav nekādi jaunuļi? Minēji, ka Zaķim drīz aprit 39, komandas kapteinim Artūram Ausējam ir 35 gadi.
Pagaidām neko daudz vēl nevaru pateikt. Viegli nebūs, bet vēl esam nulles punktā. Tieši šodien (pirmdien – aut.) tiekos ar treneriem, ar kuriem kopā ieskicēsim, ko mēs vispār gribam un ko mēs varam. Labā ziņa ir tā, ka, pateicoties Ventspils pilsētas atbalstam, mums finansiālā situācija ir diezgan stabila, tomēr mēs nevaram arī forsēt notikumus. Mēs saprotam, ka to, kas mums ir, mums ir jāprot izmantot, jo vairāk jau nebūs.
Treneru sastāvs paliek nemainīgs?
Arī tur ir maza nianse, jo galvenajam trenerim (Gintam Fogelam – aut.) ir izejas opcija līdz 1. jūlijam. Ir jāļauj cilvēkam to izmantot, ja tāda iespēja radīsies. Ja tā būs, tad mums atkal jau būs jāskatās, kā mēs darbojamies tālāk ar citu galveno treneri. Bet nu man gribās izteikt cerību, ka vismaz nākamajā sezonā šai ziņā mums izmaiņu nebūs.
Paturpinot tevis minēto finansiālo stabilitāti, tā, šķiet, ir laba ziņa, jo vēl pirms dažiem gadiem situācija bija krietni sarežģītāka?
Mums bija ļoti grūts laiks, jo vienā gadā sakrita visas nelaimes. Vispirms bija dažādi interesanti notikumi Ventspilī, konkrēti – brīvostā, kā dēļ mēs pazaudējām lielu daļu no savām finansiālām iespējām. Nevaru neko pārmest, jo nāca citi cilvēki, citi lēmēji, un viņi uzskatīja, ka viņiem basketbols nav vajadzīgs, ka viņiem ir svarīgāk risināt savas iekšējās problēmas, jo kravu apjomi samazinājās, kopējā jauda samazinājās. Tas, ka no viņiem palikām uz nulles, bija pamatīgs trieciens, un tad jau nāca kovids. Paralēli bija dažādi valdības lēmumi, kas absolūti neveicina uzņēmēju atbalstu ne tikai sportam, bet arī kultūrai. Kaut kā to esam pārvarējuši, taču tas prasīja nonivelēt ambīcijas, atteikties arī no Eiropas kausiem. Spēlējam jeb komplektējamies savu iespēju robežās un mēģinām no tā izspiest maksimumu.
Vai finālsērijā bija jūtama lielāka interese no skatītājiem?
Jā, interese bija diezgan liela. Gandrīz kā vecajos laikos nāca divi tūkstoši, kas mūsu trīs tūkstošu zālei nav maz. Te jāpasaka arī paldies Valmieras iekļūšanai finālā, jo pret citu pretinieku tik daudz nepavilktos.
Valmierai šosezon bija īsts basketbola bums, līdz ar to pavilkās arī mūsu cilvēki. Redzot, ka viņu tribīnes ir pilnas, arī mūsu tribīnes kļuva pilnākas, turklāt arī Valmieras fani atbrauca ļoti daudz. Paldies viņiem par entuziasmu. Tas bija diezgan skaisti, bet tagad jāsaprot, kā to izmantot un kā tas attīstīsies. Vai tas savā dabiskajā procesā apslāpēsies, vai tomēr iegūs vēl kādu jaunu izrāvienu, to mēs redzēsim.
Kā noturēt šo interesi?
Pēdējie gadi Latvijas basketbolam šai ziņā ir bijuši pateicīgi. Valstsvienībai bija brīnišķīgi starti, arī dažādi atlases turnīri šeit notika, arī Eiropas čempionāta finālturnīrs. Tas viss lika runāt par basketbolu. Plus vēl interesanta un aizraujoša sezona klubu līmenī. Es teiktu, neparasta sezona ar jauniem uzvarētājiem. Cilvēki jau par to ikdienišķo ne visai grib maksāt. Viņiem vajadzīgi pārsteigumi, kaut kas jauns. Pēdējie gadi tam bijuši diezgan labi.