Ogrēnietis Mārcis Šteinbergs pēdējos gados kļuvis par stabilu vērtību Latvijas vīriešu basketbola izlasē un Spānijas ACB līgā, kas tiek uzskatīts par spēcīgāko nacionālo čempionātu Eiropā. Tur viņš pēdējos piecus gadus pārstāvējis Manresas “Baxi” komandu, ar kuru savulaik sasniedza arī finālu FIBA Čempionu līgā, taču nu ir gatavas spert soli uz priekšu, pievienojoties Mursijas UCAM, kas nesenā Latvijas izlases trenera Sito Alonso vadībā iepriekšējās sezonās metis izaicinājuma cimdu pat grandiem Madrides “Real” un “Barcelona”.
2024. gadā Mursijas klubs ar Rodionu Kurucu sastāvā pirmo reizi vēsturē sasniedza Spānijas čempionāta finālu, kā arī izcīnīja bronzas godalgas FIBA Čempionu līgā. Arī šosezon komanda lielāko daļu sezonas bija vicelīdera pozīcijā Spānijā.
Mārcis ir pārliecināts, ka vides maiņa un iekļaušanās spēcīgākā komandā arī viņam pašam palīdzēs spert soli uz priekšu kā basketbolistam. Par to priecājas Latvijas valstsvienības treneri, jo spēcīgais uzbrucējs bijis starp tās balstiem jau vairākus kvalifikācijas ciklus. Lai gan ceļš uz Pasaules kausu šobrīd jau ir kļuvis ļoti sarežģīts, basketbolists ir pārliecināts, ka mērķis ir sasniedzams.
Kādēļ nolēmi atteikties no papildus gada līgumā ar Manresas klubu un pārcelties uz Mursiju?
Manresā nodzīvoju un nospēlēju piecus gadus. Uzskatu, ka bija laiks pārmaiņām un pamainīt vidi, klubu. Pavadot ilgu laiku vienā vietā, ir ļoti viegli ieslīgt komfortā, bet katru jaunu sākumu pavada jaunas vēsmas gan no basketbola, gan sadzīves viedokļa. Ļoti novērtēju pavadīto laiku iepriekšējā klubā, kur sasniedzu arī aizvadīto spēļu rekordu kā viesspēlētājs. Ierakstīju arī savu vārdu kluba vēsturē.
Karjeras attīstības kontekstā tas ir solis uz augšu vai drīzāk sāņus?
Tas noteikti ir solis uz augšu.
Manuprāt, Mursija ir diezgan lielu līmeni augstāka komanda, ņemot vērā tās iespējas un ambīcijas. To parādīja arī šī sezona, kuras gaitā viņi ilgu laiku bija starp līderiem Spānijas līgā. Šosezon viņi piedalīsies Čempionu līgā, kur būs starp favorītiem.
Jātiecas sasniegt “Final4”, kur viņi savulaik iekļuva ar Rodionu un Artūru Kuruciem sastāvā.
Savulaik Čempionu līgas finālā spēlēji arī ar Manresu, bet iepriekšējā sezonā piedalījāties ULEB Eirokausā. Vai vari salīdzināt šos turnīrus?
Droši vien Eirokauss joprojām ir priekšā Čempionu līgai, taču arī šī turnīra līmenis pēdējos gados ir strauji audzis un tur piedalās spēcīgas komandas no Spānijas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Grieķijas. Man bija svarīgi nokļūt komanda, kas piedalās starptautiskos turnīros, lai būtu lielāks spēļu apjoms.
Kurš kuru uzrunāja? Cik liela loma šajā pārejā bija trenerim Sito Alonso, ar kuru neilgu brīdi sastrādājāties arī Latvijas izlasē?
Interese bija abpusēja, tāpēc arī sarunas vedās raiti. Visticamāk, tur bija arī kāds trenera Alonso faktors, lai gan ar mani pašu viņš par to nebija runājis. Manu spēles stilu viņš bija iepazinis jau pirms tam, kad vadīja Latvijas izlasi, jo tomēr ilgus gadus abi bijām ACB līgā, kur sezonas gaitā ceļi krustojās bieži.
Kādu redzi savu lomu jaunajā komandā?
Pagaidām par to vēl neesam runājuši, taču zinu, ka būs jābrauc un jācīnās par savu vietu sastāvā. Šajā līmenī nevienam nekas netiek apsolīts, viss ir jāpierāda treniņos un spēlēs. Komandas spēles stils man ir ļoti labi zināms un, manuprāt, man parocīgs. Lai gan izlasē trenerim Alonso to līdz galam ieviest neizdevās, Spānijas līgā esmu izbaudījis, cik grūti vienmēr ir bijis spēlēt pret Alonso veidoto sistēmu.
Paraksturo to!
Tā ir ļoti agresīva un varētu teikt, ka pat netīra aizsardzība, salīdzinājumā ar citām komandām. Redzu, ka varu ļoti labi iekļauties tādā spēles stilā, jo man patīk pagrūstīties groza apakšā, nelaižu arī garām iespēju kaut kur pavilkt vai iedunkāt pretinieku, kamēr tiesnesis neredz.
Cik daudz zini par to, kāds veidojas komandas sastāvs?
Cik saprotu, lielākā daļa no pagājušās sezonas spēlētājiem paliek sastāvā. Lielākās izmaiņas ir tieši garajā galā, kur bez manis ir parakstīts viens jauns centrs. Iepriekšējā sezonā pie viņiem spēlēja Eirolīgas līmeņa spēlētājs Davonte Cakoks, kurš atgriezās pēc traumas un gribēja sezonu nospēlēt mazliet zemākā līmenī, tāpēc šaubos, vai viņš paliks arī uz nākamo sezonu. Parakstīts ir Francijas basketbolists (Žans-Marks Pansa), kurš pagājušajā sezonā bija komandas biedrs Klāvam Čavaram Azerbaidžānā. Vēl ir dažas izmaiņas, taču lielākā daļa komandas kodola paliks. Tas ir svarīgi, jo šādā komandā arī jaunpienācējiem ir vieglāk iespēlēties.
Tas nozīmē, ka jātiecas uz vadošajām pozīcijām Spānijā, kur Mursijas komanda šosezon bija lielu daļu sezonas?
Ne tikai pagājušajā sezonā, bet pēdējos gados kopumā komandai ir veicies ļoti labi. Salīdzinoši nesen tā spēlēja arī Spānijas čempionāta finālā, aizvadīja labāko sezonu kluba vēsturē.
Tas radīs arī papildu spiedienu, jo skatītāji ir pieraduši pie uzvarām un komandas atrašanos starp līderiem, bet man spiediens ļoti patīk. Tas liek arī pašam vairāk izdabūt no sevis ārā. Apzinos, ka pamazām sākas mani spēka gadi basketbola karjerā un man jācenšas rādīt savu labāko sniegumu. Basketbolista karjera ir gaužām īsa, tāpēc arī ir svarīgi strādāt un daudz trenēties, lai varētu izmantot visas savas iespējas tās gaitā.
Cik liels solis uz priekšu ir sperts finansiālā ziņā?
Par finansiālo pusi man pārāk nepatīk runāt, bet varu atklāt, ka arī tajā ziņā esmu spēris soli uz priekšu. Tā ir laba atmaksa par vasarā sevī ieguldīto smago darbu.
Mursiju redzi kā vietu, kur nobāzēties uz ilgāku laiku, vai tomēr kā pakāpienu kaut kur vēl augstāk?
Ilgtermiņā savu karjeru saistu ar Spānijas augstāko līgu, kur centīšos noturēties pēc iespējas ilgāk. Vai tā būs Mursija uz ilgāku laiku, laiks rādīs. Šis līgums man ir uz diviem gadiem ar iespēju to pagarināt vēl uz vienu. Varbūt tā gaitā būs iespēja spert vēl pakāpienu augstāk, bet par to pagaidām nedomāju. Šobrīd koncentrējos uz to, lai šosezon varētu rādīt savu labāko sniegumu.
Kad tev jāierodas jaunā kluba sastāvā?
Pirmssezonu plānots sākt augusta vidū, bet biju jau aizbraucis uz medicīniskajām pārbaudēm, lai pirms izlases spēlēm viss būtu sakārtots. Daudz vēl neredzēju, taču par kopējo iespaidu paliku apmierināts.
Jāsajūt vienam otru, lai darītu lielas lietas
Kāda pēcgarša palikusi pēc valstsvienības sabraukuma jūnijā?
Ļoti labi, ka vinnējām abas spēles (pret Nīderlandi un Austriju). Tās bija ļoti nozīmīgas un svarīgas uzvaras, taču jābūt gataviem un jāspēlē vēl kvalitatīvāks basketbols, kad pretī nāks vēl augstāka līmeņa komandas. Labi, ka būs vairāk laika sagatavoties nākamajām spēlēm. Ceru, ka uz nākamo sabraukumu varēs pievienoties vēl vairāk vadošo spēlētāju un būsim gatavi. Jāspēlē pret Horvātiju un Izraēlu… Vajadzētu abas vinnēt, tāpēc svarīgi būt labākajā sastāvā.
Treneris Artūrs Visockis-Rubenis mīl aizrādīt, ka labākais sastāvs ir tas, kas ieradies uz katru kārtējo sabraukumu!
Var tam piekrist, taču ir, protams, atšķirība, ja komandā ir Kristaps Porziņģis, Rodions Kurucs, Kristers Zoriks un citi. Ja arī kāds no viņiem nebūs, tāpat centīsimies uzvarēt un rādīt labāko sniegumu. Jāstrādā ar tiem, kas mums ir, turklāt mums ir pietiekami daudz augstas kvalitātes spēlētāju komandā, praktiski visi pārstāv augsta līmeņa klubus un ir ar nozīmīgām lomām tajos. Mūsu basketbolistiem netrūkst labu īpašību, kuras pareizi saliekot kopā, varam darīt lielas lietas. Pagaidām ar visām izmaiņām komandā līdz galam viens otra spēli neesam sajutuši, taču tas viss ar laiku nāks.
Cik sarežģīti ir strādāt šo tevis minēto izmaiņu procesā? Nav pat apritējis pilns gads, kad valstsvienībai bijuši trīs dažādi treneri.
Tas nav vienkārši. Ne tāpēc, ka kāds būtu labāks vai sliktāks, bet pie katra no viņiem ir jāpielāgojas, katrs nāk ar savām idejām un vīziju.
Tagad, kad par galveno treneri kļuvis Jānis Gailītis, treniņos vismaz viss notiek latviski. Ir vēl lietas, kuras esam atstājuši no Lukas Banki laikiem, tāpēc labi, ka arī treneris Gailītis tās pārzina.
Joprojām ir jūtams, ka neesam daudz spēlējuši kopā šādā sastāvā. Katrā sabraukumā sastāvs diezgan būtiski atšķiras, tas mūs ierobežo spēlēt labāk. Ceru, ka līdz augustam mums izdosies vēl labāk visu salikt pa plauktiņiem, lai otro posmu sāktu ar vēl labāku sniegumu.
Kā atšķiras galvenais treneris Jānis Gailītis no trenera asistenta Jāņa Gailīša?
Kā asistents viņš vairāk uz lietām raudzījās no malas, teikšana par kopējo procesu viņam nebija tik liela, tāpēc ir jūtams, ka kā galvenais treneris viņš ir vokālāks, kaut kādos brīžos arī stingrāks, taču tas viss ir vajadzīgs, lai mēs rādītu labu basketbolu un nezaudētu fokusu.
Pierasts izlases kontekstā no komandas dzirdēt frāzi “soli pa solim”, taču cik ļoti apzināties kopējo situāciju cīņā par tikšanu uz Pasaules kausu?
Cenšamies pārāk tālu uz priekšu nedomāt un koncentrēties katram nākamajam uzdevumam un spēlei, taču kopējo situāciju saprotam. Tā nav vienkārša, taču zinām arī to, ka varam uzvarēt katrā spēlē. Nav ne runas par cerību atmešanu tikt uz Pasaules kausu. Cīnīsimies un darīsim, cik vien varēsim, lai šo mērķi sasniegtu.