Trešo reizi vēsturē Latvijas vīriešu volejbola valstsvienība spēlē Eiropas čempionāta finālturnīrā. Uz vieniem svaru kausiem visas reizes gan nav liekamas. 1995. gadā finālturnīrā spēlēja 12, savukārt 2021. un 2026. gadā – jau 24 komandas. Debijas reizes komandas kapteinis Valts Mihelsons sarunā ar Sportajaunumi.com sliecās uz to, ka 12 komandu formāts vairāk atbilst finālturnīram. “Neesmu izteikts viena formāta piekritējs, taču man šķiet, ka ir jābūt nopietnām spēlēm jau atlasē, lai ceļazīme uz finālturnīru tiktu izcīnīta. Es laikam tomēr balsotu par 12 komandām. Jā, spēlējot 24 komandām, vairāk valstīs runā par volejbolu, taču no popularitātes viedokļa nedomāju, ka volejbols ir ieguvējs.”
Volejbolā Valts nokļuva nejauši. No Sidgundas ciema Mālpils pusē uz Murjānu Sporta internātskolu (MSI), kas vēlāk tika pārdēvēta par Murjāņu Sporta ģimnāziju (MSĢ), mamma viņu 12 gadu vecumā aizveda uz uzņemšanu kamaniņu braucēju nodaļā. Garām gājis volejbola treneris Gunārs Freidenfelds un apvaicājies, vai puika negribot spēlēt volejbolu? Sporta spēles Valtam bijušas tīkamākas, tāpēc acumirklī atsaucies trenera ierosinājumam. Vēl tuvāks par volejbolu skolas laikā bijis hokejs. Pēc 9. klases viņš apzinājis iespēju nokļūt Rīgā hokeja skolā, tomēr mamma pierunājusi vēl vienu gadu palikt volejbolā.
Mihelsons neatminējās, kurā laika posmā spēle pie tīkla patiešām sākusi ieņemt svarīgu lomu viņa dzīvē, taču atcerējās vienu gadījumu no vidusskolas laikiem, kad 10. klasē Murjāņu komanda bija devusies uz turnīru Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga). Treneris Freidenfelds pēc zaudējuma licis skriet desmit apļus un pēc tam katram iedevis papīra lapu un pildspalvu, lai atklājot savas dzīves mērķi.
Valts vienīgais no komandas uzrakstījis, ka vēlas spēlēt “Radiotehniķis” meistarkomandā un PSRS izlasē. “Tie gan vairāk bija sapņi, jo pamata tam nekāda nebija.”
Murjāņu sākumposmā Mihelsons nebija starp labākajiem. Ar Valtu vidusskolā mācījāmies paralēlajās klasēs, tāpēc vienā no diskusijām viņu minēju kā piemēru, ka 14 vai 15 gadu vecu jauniešu komandās nevar izdarīt precīzus paredzējumus par puišu izredzēm nākotnē. Vieni ir akcelerāti, bet citi nobriest vēlāk. Valts piekrita, ka atbilda otrajam variantam.
Pēc 11. klases absolvēšanas PSRS Tautu skolēnu spartakiādē Taškentā Mihelsons jau spēlēja Latvijas jaunatnes izlases pamatsastāvā, taču rudenī viņa spēlētāja karjera varēja arī beigties. “Rīgas Augstākās Sporta meistarības skolas (RASMS) komanda jau bija nokomplektēta, tomēr trenerim Oļegam Antropovam apvaicājos, vai drīkstu ar pārējiem patrenēties. Atļauju saņēmu, taču pienāca novembris un teicu, ka turpmāk uz treniņiem vairs nenākšu.
“Kā tas ir – vairs nespēlēsi volejbolu?” treneris bija izbrīnīts, uz ko atbildēju, ka man ir jāiet dienēt armijā.
“Bet kāpēc par to mums neteici? Visiem pārējiem armija jau ir sakārtota!” Nākamajā dienā jau kopā ar treneri Mihailu Rosovu devāmies uz kara komisariātu, kur mani nosūtīja dienēt Baltijas kara apgabalā. Trīs mēnešus biju Kauņā, bet pēc tam Muceniekos. Man bija labākā armija, kādu vien varēja vēlēties! Visu laiku dzīvoju mājās un gāju uz treniņiem. Retu reizi, kad armijas daļā kāds bija sagrēkojis un varēja ierasties kontrolieri, mani iesauca daļā.”
Mihelsons ir pārliecināts, ka par viņu kā par volejbolistu mēs nerunātu, ja armijā būtu jādienē divi gadi. “Man pietika jau ar trim mēnešiem Kauņā, pēc kuriem es biju gandrīz vai nulles punktā. Staigājot armijas zābakos, pēc tam treniņos lēcienos knapi no zemes varēju atrauties.” No otras puses, armijas ikdiena kazarmās, Valtu stimulēja treniņos strādāt ar dubultadevi. “Es negribēju pievilt cilvēkus, kuri bija nākuši man pretī, tāpēc treniņos rāvos vaiga sviedros. 60. gadu jubilejā negaidītu atklāsmi saņēmu no Aināra Vanaga, talantīga volejbolista ar pieredzi PSRS junioru izlasē. Ieraudzījis mani pēc diviem gadiem, viņš esot bijis gandrīz vai šokēts, kā es esmu pielicis fiziskajos dotumos!”
“Radiotehniķis” komandā Mihelsons iekļāvās 1986. gadā, bet pamatsastāvā sāka spēlēt 1988. gadā. Laikabiedri atcerēsies, ka Valts piesaistīja uzmanību ar servēm palēcienā jeb gremdservēm.
No lielajiem meistariem daudz varēja mācīties un ar viņiem ikdienā bija arī kuriozi atgadījumi. “Pieredzējušais spēlētājs Aleksandrs Beļevičs lidojuma laikā uz Japānu man mutē ielika cigareti, kamēr es gulēju. Tajā laikā lidmašīnās vēl varēja smēķēt. Treneris Genādijs Paršins to pamanīja un bija ļoti izbrīnīts par jauniņā uzdrīkstēšanos, lai gan es, protams, nesmēķēju. Bija reizes, kad jaunajam trenerim pirms lidojuma somā ielika hanteles. Kādam atkal somā gar maliņu novietoja no folija izgrieztu pistoles formu. Bija arī gadījums, kad Novosibirskas lidostā, ejot uz lidmašīnu 40 grādu salā, saplīsa neilona soma un viss saturs izbira zemē.”
Atgriežoties pie Eiropas čempionāta peripētijām, 1995. gadā Latvija ieņēma 11. vietu. Komandas kodolu veidoja “Vildoga/Ventspils nafta” spēlētāji, kuri rūdījumu bija ieguvuši Čempionu līgas turnīrā un klāt vēl piebrauca Aivis Eida un Viktors Ceplītis, kuri spēlēja spēcīgajā Itālijas čempionātā. Ar tik labu sastāvu finālturnīrā izdevās apsteigt tikai Rumāniju. “Pēc sezonas mēs bijām labā kondīcijā, taču gatavošanās finālturnīram noritēja zem katras kritikas. Mums bija nodrošināta tikai sporta zāle, paši meklējām pārbaudes spēļu pretiniekus.
Pirms pēdējās atlases spēles Aleksandrs Grigorenko pat ierosināja plikām kājām iziet laukumā. Es teicu, ka to gan mēs nedarīsim, jo pārstāvam Latviju.
Starp citu, mēs bijām soļa attālumā, lai finālturnīrā nespēlētu. “Vildoga/Ventspils nafta” prezidents Voicehs Teivāns septiņiem spēlētājiem nopirka lidmašīnas biļetes uz Latvijas izlases pēdējo atlases spēli Portugālē, kura vairs neko neizšķīra. Ja komanda uz šo spēli nebūtu devusies, mēs finālturnīrā nespēlētu. Volejbola federācijas prezidents tolaik bija Māris Pēkalis.”
Mihelsonam savdabīgas pārdomas rosījušās pēc filmas “Sapņu komanda 1935” noskatīšanās. Filma ir par Latvijas basketbola izlasi, kurai nebija naudas ne sagatavošanās ciklam, ne arī ceļa izdevumiem, lai aizbrauktu uz Eiropas čempionātu, taču, par spīti tam, tika izcīnīts čempionu tituls.
“Skatoties šo filmu, es aizdomājos, ka vēsture tik tiešām mēdz atkārtoties – tik daudz līdzību es saskatīju!” Valts gan godprātīgi atzīst, ka arī ar labi nodrošinātu sagatavošanās posmu, līdz medaļām nebūtu izdevies aizsniegties. “Pie veiksmīgas asptākļu sakritības mūsu reālā vieta varēja būt piektā vai sestā. Komandai nevarēja palīdzēt Raimonds Vilde, kas pārbaudes spēlē salauza potīti.”
Eiropas Čempionu līgā “Vildoga/Ventspils nafta” savā labākajā sezonā palika viena uzvarēta seta attālumā no iekļūšanas finālčetriniekā. Kad komanda izjuka, interese par volejbolu strauji kritās. “Man ir atbilde, kāpēc tā notika. Tolaik visus interesēja tikai starptautiskās spēles. Vietējais čempionāts palika otrā plānā. Tā bija ne tikai volejbolā, arī citās sporta spēlēs.
Vēlākajā posmā pāreja uz televīzijas komerckanāliem jau nevairoja volejbola popularitāti, savukārt internetā spēles pārsvarā skatās tikai draugi un tuvinieki.”
No Eiropas valstīm volejbols joprojām populārs esot Itālijā, Grieķijā un Polijā. “Kad spēlēju Francijā, uz mūsu kluba spēlēm arī nāca daudz skatītāju, turpretī Parīzes komanda, kas uzvarēja vietējā čempionātā un Čempionu līgā, finālā spēlēja pie pustukšām tribīnēm.” Citās valstīs Čempionu līgas spēles ir apmeklētas. Uz jautājumu, vai Latvijas klubs kādreiz atkal varētu spēlēt prestižākajā klubu turnīrā, Valts atbildēja vienā vārdā. “Pasapņosim.”