Pēc septiņu gadu pārtraukuma “VEF Rīga” komandas krāsas šosezon pielaikos viens no sava laika spilgtākajiem Latvijas Basketbola līgas spēlētājiem Mareks Mejeris, kurš ir gandarīts par komandas ambīciju pieaugumu, jo tas paver viņam iespējas šajā karjeras posmā spēlēt savās mājās spēlēt gana augstā līmenī un ar pietiekami lielu lomu, lai no basketbola gūtu prieku.
Nav šaubu, ka “Inspektors Gadžets”, kā viņu daudzpusīgā snieguma dēļ savulaik iedēvēja pašmāju basketbola komentētāji, iepriecinās arī vietējos basketbola cienītājus, jo šī vasara ir pēdējos gados ražīgākā, Latvijas klubiem piesaistot pieredzējušus pašmāju spēlētājus ar Eiropas klubu līmenī jau nostiprinātu vārdu. Mareks Mejeris “VEF Rīga” ar īsu pārtraukumu pārstāvēja no 2014. līdz 2019. gadam, kļūstot arī par komandas kapteini un kaldinot trīs Latvijas čempiona titulus. Divreiz viņš tika atzīts par Latvijas Basketbola līgas izslēgšanas turnīra vērtīgāko spēlētāju, bet reizi – par visas sezonas labāko aizsardzības spēlētāju.
Karjeras turpinājumā liepājnieka rēķinā ir divi Rumānijas čempiona tituli, kā arī uzvaras Rumānijas un Izraēlas kausa izcīņā. Rīgā viņš ieradies no Polijas, kur pagājušajā sezonā bija viens no Veļkopolskas “Stal” līderiem.
“Sajūtas ir labas, lai gan mums viss šobrīd ir jādara ātri,” sarunā ar portālu Sportajaunumi.com par agro sezonas sākumu bažījās basketbolists. Jau nākamajā nedēļā “VEF Rīga” piedalīsies FIBA Čempionu līgas kvalifikācijas turnīrā Bulgārijā. Ja neizdosies iekļūt tā pamatturnīrā, sezonu būs jāaizvada līmeni zemākajā FIBA Eiropas kausā. Tiesa, Mareks tam visam pieiet ar sev raksturīgo nosvērtību un mieru.
Pirmssezonas preses konferencē teici, ka atgriešanos Rīgā veicināja kluba un tavu ambīciju līkņu satikšanās. “VEF Rīga” pārstāvji apgalvo, ka viņu iespēju līkne virzās augšup, vai tas nozīmē, ka tava iet pretējā virzienā?
Es domāju, ka tur ir abi procesi, lai gan negribētu teikt, ka mana karjeras līkne iet uz leju. Drīzāk tā turas lineāri jau vairākus pēdējos gadus. Šajā karjeras posmā esmu jau nostabilizējies un pats jau ļoti labi saprotu, ko es varu un ko nevaru. Vēl svarīgāk – ko es gribu un ko negribu un cik daudz un kādā līmenī esmu gatavs spēlēt. Ļoti daudzi no šiem faktoriem sakrita ar to, ko “VEF Rīga” var piedāvāt. Viņi jau arī bija tie, kuri mani uzrunāja. Nebija tā, ka es prasītos uz mājām.
Un kas ir tas, ko tu gribi basketbolā?
Apdomājot nākotni, es vairs īsti neredzu jēgu un iespēju vēl vairāk spiesties uz augšu ārzemju klubos, mēģināt sisties uz vēl augstāku līmeni. Man ir 35 gadi un ir skaidrs, ka basketbola ziņā es vairs diži neprogresēšu. Esmu apbružājies savam spēles līmenim piemērotos turnīros. Šobrīd man ir svarīgi gūt prieku no basīša spēlēšanas, un redzu, ka to ir laba iespēja panākt šeit.
Kāds bija sarunu un pārdomu process?
“Vefs” mani uzrunāja jau pagājušās sezonas beigās, kad arī to sāku izskatīt kā iespējamu variantu. Tad, kad sēdāmies pie sarunu galda, viss notika salīdzinoši ātri, jo abu pušu vēlmes saskanēja.
Īsā laika posmā klubs izziņoja gan par tavu, gan citu ilgāku laiku ārzemēs spēlējušu un iepriekšējo sezonu Polijā pavadījušu basketbolistu Aigara Šķēles un Ojāra Siliņa pievienošanos. Vai paši zinājāt par to, ka sarunas notiek ar pārējiem?
Nezinājām, ka visi trīs esam ceļā uz Rīgu. Vismaz es ne. Skaidrs, ka klubs kaut kādā mērā turēja roku uz pulsa un visi bijām viņu interešu lokā. Sanāca tā, ka visi vienojāmies jau brīdī, kad spēlētāju tirgus Eiropā vēl nav aktivizējies.
No spēlētāja viedokļa droši vien ir ieguvums, ka komandā būsiet vairāki pieredzējuši un ārzemju klubos rūdīti vietējie basketbolisti?
Noteikti, jo ir daudz vieglāk spēlēt komandā, kur mēs viens otru ļoti labi saprotam un zinām katra spējas. Tas ir īpaši svarīgi arī pašreizējā situācijā, kad mums ļoti īsā laikā jābūt gataviem parādīt labu sniegumu. Esam bijuši daudz un dažādos klubos, esam sastrādājušies ar dažādiem treneriem, spēlētājiem, bijuši visādās situācijās. Tas, bez šaubām, ļoti atvieglo kopējos procesus komandā.
Cik daudz esi paspējis pabūt ar komandu?
Jau preses konferencē neslēpu, ka pārāk daudz nav sanācis. (Skatās datumu pulkstenī) Esmu tieši nedēļu treniņu procesā, kurā pa vidu bija arī trīs spēles. Pārāk daudz treniņu tiešām nesanāk, taču esmu lietas kursā par notiekošo. Arī Latvijas izlases sabraukums mazliet sarežģīja to procesu, lai gan tās treniņnometnes laikā centos pasekot līdzi tam, kas notiek VEF treniņos. Kaut kāds priekšstats man jau ir izveidojies. Ojāru un Aigaru es jau ļoti labi zinu, arī Žeņu (treneri Jevgeņiju Kosuškinu – aut.) labi pazīstu. Viņš ir viegli un konkrēti pateicis, ko no manis vēlas un kādu basīti grib spēlēt.
Žurnālistiem gan treneris par komandas spēles stilu un identitāti atbildēja diezgan izvairīgi un diplomātiski…
Identitāte jau neveidojas ar vārdiem. Protams, var uzskaitīt tos skaistos vārdus septiņās rindiņās, kādi mēs tagad būsim – stipri, neatlaidīgi un tā tālāk. Galu galā, tas ko treneris pateica, ir pats galvenais.
Mēs mēģināsim spēlēt uzvarošu basīti. Sportā tas ir pats galvenais. Lai cik neatlaidīgs un stiprs tu būtu, beigās visu izšķir rezultāts, kas uz tablo ir skaidri redzams.
Šobrīd mūsu spēles stils gatavošanās posmā to apliecina. Labi, pēdējā spēle pret “Rytas” mazliet neizdevās, taču pārējās spēlēs, tostarp turnīrā Lietuvā pret Eirokausa komandu “Šiauliai” un “Nevežis”, mēs atradām veidus, kā uzvarēt spēles ne tajās vieglākajās situācijās.
Ja tā jānovērtē pirmais iespaids, tad man patīk tas, kā treneris saprot basketbolu, kā arī tas, ka viņš mums atļauj spēlēt un uzņemties iniciatīvu situācijās.
Vēl viena lieta, ko treneris Kosuškins vēl negribēja atklāt, ir komandas kapteinis. Zinot tavu vēsturi klubā šajā statusā un virzīšanu priekšplānā arī preses konferencē, tie varētu būt spēcīgi mājieni šajā virzienā?
Patiesībā, par to neesmu nemaz domājis, jo šajā nedēļā, ko biju ar komandu, tā noteikti nav bijusi prioritāte. Godīgi sakot, tas ir tāds statuss, kas personīgi man neko nemainītu, tikai “C” burtiņš protokolā, tas ir arī viss. Esmu bijis kapteinis, turklāt esmu jau pietiekami vecs, lietošu šādu vārdu, lai tas nemainīto manu attieksmi pret spēli, komandu, pārējiem basketbolistiem. Būšu gatavs palīdzēt viņiem jebkādā statusā. Piekrītu, ka agrākā vecumā tas var dot arī papildu motivāciju spēlētājam. Tā tas noteikti bija arī man, kad savulaik tiku iecelts šajā lomā VEF komandā.
Šķiet, valstsvienības kontekstā Rihards Lomažs vai treneris Jānis Gailītis izteicās, ka no līdzjutēju un mediju puses kapteiņa loma un statuss sporta komandās Latvijā tiek mazliet pārspīlēts. Tam piekrīti?
Jā un nē… Tā kapteiņa loma jau nekādi nemaina to spēlētāju un viņa ieguldījumu komandas veidošanā. Tas pats Lomažs pirms kļūšanas par kapteini bija tieši tāds pats cilvēks un darīja tieši tās pašas lietas. Kāpēc tad dažkārt saka par spēlētāju, ka viņš ir kapteiņa materiāls? Cilvēks vienkārši ir tāds, kura dabā ir palīdzēt pārējiem, uzvilkt komandu, iestāties par kādu ideju vai palīdzēt ar trenera norādījumiem. To spēlētāji jūt, tāpēc arī virza viņus par kapteiņiem. Viņu pašu būtība taču no tā nemainās.
Cik svarīgi tev ir spēlēt tieši FIBA Čempionu līgā, nevis līmeni zemākajā FIBA Eiropas kausā?
Zini, pēdējos gados no turnīra līmeņa viedokļa tā atšķirība starp šiem turnīriem nav nemaz tik liela. Čempionu līgā viņi jau vairākas sezonas cenšas paplašināt ģeogrāfiju un dažādot dalībnieku līmeni un valstu pārstāvniecību, taču tas ne vienmēr iet kopā ar turnīra kopējo līmeni. Ja skatāmies, tad Eiropas kausā arī piedalās Spānijas un Itālijas izslēgšanas turnīru līmeņa komandas, tāpēc arī tur ir pietiekami augsta līmeņa pretinieki. Protams, kopējais talanta līmenis Čempionu līgā ir augstāks, taču abi turnīri ir konkurētspējīgi.
To nosaka arī atšķirīgie spēles stili un basketbola izpratnes dažādās valstīs. Esmu spēlējis abos šajos turnīros un no pieredzes zinu, ka tās spēles ir grūtas abos. Aizbrauc uz Portugāli, tur ir viens basketbols, pēc tam Turcijā – pavisam cits.
Manuprāt, to turnīru atšķirību vairāk izjūt klubs, jo Čempionu līgā organizatori sedz lielu daļu izmaksu, kas Eiropas kausa komandām ir uz pašu pleciem.
Cik ļoti “VEF Rīga” klubs ir mainījies šajos gados, kamēr pats spēlēji ārzemēs?
Patiesībā, ļoti daudz ir tajās pašās noskaņās, kādās tas bija laikā, kad es šeit biju iepriekš. Kā kolēģi jau minēja, Haris (fizioterapeits Harijs Hanzens) ir atgriezies, arī Oskars (fiziskās sagatavotības treneris Oskars Ernšteins), vēl daudzi citi no iepriekšējā nogriežņa joprojām ir klubā. Noteikti nav svešuma sajūtas.
Kā tu vērtē šīs starpsezonas norises Latvijas basketbolā, kur klubu ambīcijas un ažiotāža ir, šķiet, sen nebijušos augstumos?
Es vēl vienā no iepriekšējām sezonām, skatoties VEF spēlējam finālā, sievai teicu – derētu, lai kaut kas pamainās. Arī iepriekš ir bijis tā, ka pēc izteikta favorīta zaudējuma finālā ievērojami pamainās ierastā kārtība, tāpēc vairākas komandas sapurinās. Līdzīgi, manuprāt, ir noticis arī šogad. VEF kontekstā šīs pārmaiņas nobrieda jau agrāk par komandas netikšanu finālā, taču citām komandām šis negaidītais sezonas iznākums deva signālu, ka arī viņām ir iespējams cīnīties par tituliem un augstākajām vietām.
Es uzskatu, ka šī brīža situācija Latvijas basketbolam ir ļoti laba. Ja kādam izdodas apspēlēt ierasto favorītu, viņš vēlas nostiprināties vadošajās pozīcijās un attīstīt šo panākumu, bet pārējie pārdomā savas darbības, jo saredz iespēju tur nokļūt pašiem. Redzēsim, kā tas attīstīsies un cik ilgi tik daudz klubu noturēs savas ambīcijas, taču vismaz šo sezonu paredzu interesantu.