2011. gada 7. septembra rītā ierastajā darba cēlienā redakcijā trauksmes signālu pirmais iezvanīja klāt pienākušais kolēģis no ārzemju ziņu nodaļas Juris Tihonovs. “Klau, tikko ziņās pamanīju, ka Krievijā nokritusi lidmašīna, kurā uz spēli bija devusies hokeja komanda.” Pēc tam jau notikumu ķēdīte šķetinājās lavīnas ātrumā. Joprojām atceros vienu no pirmajiem komentāriem, kad mediji jau ziņoja, ka lidmašīnā bijusi Jaroslavļas “Lokomotiv” komanda. “Bet tajā taču spēlē mūsu Kārlis!” Turpmākās stundas pagāja, saglabājot cerību, ka Skrastiņš varbūt būs izdzīvojis, ka varbūt kaut kāda iemesla dēļ nebūs iekāpis lidmašīnā, ka… Apstiprinājās sliktākais scenārijs.
Ar Kārli pirmo reizi tikāmies 1993. gada rudenī, kad laikrakstā “Sports” biju sācis rakstīt par hokeju. Skrastiņš 19 gadu vecumā bija uzsācis otro sezonu “Pārdaugavas” komandas sastāvā Starpnacionālajā Hokeja līgā (SHL), kurā pēc PSRS sabrukuma deviņdesmito gadu pirmajā pusē turpināja spēlēt Latvijas komanda, un jau bija kļuvis par komandas kapteini. Nosvērts un mierīgs raksturā Kārlis bija jau padsmitnieka gados. Tā arī ne reizi ne pats un ne arī no laikabiedriem neesmu dzirdējis, ka viņš savu sašutumu būtu izteicis piepaceltā balsī. Visticamāk, tāda ir bijusi audzināšana ģimenē. Starp citu, pirms tam jau biju iepazinis Kārļa brāli Ati, ar kuru kopā 80-to gadu vidū dienējām ASK sporta rotā Krustabaznīcas (tolaik Nākotnes) ielā pie sportistiem zināmā praporščika ar iesauku Čess.
Pārdomāti lēmumi Skrastiņam ir attaisnojušies hokejista karjeras līkločos. Viņa vienaudži pāris gadus jau centās izsisties uz augšu Ziemeļamerikas hokeja hierarhijā, kamēr Kārlis piekrita trenera Vladimira Jurzinova aicinājumam nesteigties ar došanos pāri okeānam. Trīs gadus viņš visaugstākajam līmenim nobrieda Jurzinova vadītajā Somijas virslīgas klubā “TPS Turku” un tikai 24 gadu vecumā sāka spēlēt Milvoku “Admirals”, kas bija Nacionālās Hokeja līgas (NHL) Našvilas “Predators” fārmklubs. Jau pirmajā gadā uz pāris spēlēm Kārlis tika izsaukts uz NHL. Kopumā 12 sezonas un 832 regulārā čempionāta spēles Skrastiņš aizvadīja pasaules spēcīgākajā hokeja līgā.
Latvijā Kārļa spēlēm aiz okeāna pastiprināta interese bija 2007. gada ziemā. Piecas sezonas pēc kārtas Kārlis nebija izlaidis nevienu maču un pacietīgi tuvojās NHL aizsargu rekordam, kuru arī sasniedza 2007. gada 8. februarī – 487 pēc kārtas aizvadītas spēles!
Zīmīgā notikuma priekšvakarā mani uzrunāja “SestDienas” redaktore Dace Smildziņa. “Tas ir notikums, kuru nevaram laist garām. Sazinies ar Kārli. Ja viņš piekrīt, ir jālido uz Denveru gatavot par viņu materiālu.” Sportisti ir māņticīgi un itin bieži pirms kādas svarīgas robežas sasniegšamas atsakās kontaktēties. Pēdējās nedēļās pirms rekorda sasniegšanas spriedze sasniedza kritisko punktu.
Ārēji Kārlis centās neizrādīt satraukumu, taču likteni neizaicināja. “Labi, brauc, bet saproti mani: par rekorda labojumu pagaidām nevēlos runāt.”
Agrā 20. janvāra pēcpusdienā – dažas stundas pirms Kolorādo “Avalanche” un Detroitas “Red Wings” spēles sākuma – lidmašīnas riteņi atsitās pret skrejceļu Denveras lidostā. Pirms tam gan pārdzīvoju nervozu ceļojuma starpposmu Frankfurtē. Vācijā plosījās pamatīga sniegavētra un 19. janvārī visi reisi no Frankfurtes lidostas tika atcelti. Pie aviokompāniju izziņas lodziņiem katrs izteica savu sāpi.
Nudien neatceros, kā man izdevās iegūt biļeti uz reisu jau nākamajā dienā, jo sākotnēji tika piedāvāts lidot vēlāk, kad pagūt uz Skrastiņa spēli vairs nebūtu iespējams.
Muitas kontrole Denveras lidostā pagāja negaidīti raiti. Uzzinājis, ka somā iepakotais lauksaimniecības produkts – ceptuves “Lāči” maizes kukulis (Amerikā pārtiku ievest aizliegts!) – tiek vests kā sveiciens no mājām “Avalanche” aizsargam Kārlim Skrastiņam, lidostas ierēdnis ar piešautu rokas kustību apzīmogoja manu ierašanos Amerikā. Pie mediju ieejas nomaļus stāvošs jauns puisis, izdzirdējis pieminam Latvijas vārdu, uzreiz apvaicājās: “Vai jūs esat Kārļa draugs?” Acumirklī man rokā bija ne tikai preses caurlaide, bet arī ieejas karte spēlētāju ģimenes ložā.
Skrastiņš bija sarunājis, ka mani sagaida ne tikai kā žurnālistu, bet viesi ar īpašām privilēģijām.
Tikmēr arēnas foajē izvietotajos monitoros ar pilnu jaudu jau griezās reklāmas rullītis skatītāju iesildīšanai. Uz televīzijas žurnālistu jautājumiem atbildēja arī Kārlis Skrastiņš. Uzmanības izrādīšana latviešu aizsargam nebija nejauša.
Ziemeļamerikas sportā neviens ievērības cienīgs statistikas fakts garām nepaslīd, kur nu vēl notikums, kad pašu kluba aizsargs tuvojas NHL rekordam!
Kolorādo “Avalanche” tajā laikā piederēja NHL elites komandu kategorijai. Kopš 1995.gada, kad komanda no Kvebekas pārcēlās uz Denveru, kluba vadītājiem bija tikai viens mērķis — izcīnīt profesionālā hokeja iekārojamāko balvu Stenlija kausu. Divas reizes – 1996. un 2001.gadā – to bija izdevies iegūt, tostarp pirmā reize bija īpaša arī Latvijas hokejam, jo “Avalanche” sastāvā uz Stenlija kausu savu vārdu atstāja Sandis Ozoliņš. Bija cerība, ka tagad pienākusi Skrastiņa kārta. Taču 2006./2007. gada sezonā “lavīnām” spēle gāja kā pa viļņiem un ziemas vidū pastāvēja pamatotas bažas pirmo reizi desmit gadu laikā palikt ārpus izslēgšanas turnīra, respektīvi, netikt to astoņu Rietumu zonas komandu skaitā, kuras pēc NHL čempionāta beigām turpinās cīņu par Stenlija kausu.
Kritikas bungas visskaļāk skandēja mediju pārstāvji. Čehu žurnālists Jozefs Kafureks, kurš dzīvoja un strādāja Kolorado štata galvaspilsētā, skaidroja, ka treneris Žoels Kvenvils ir sliktākais amata pratējs kluba vēsturē. “Avalanche” un “Red Wings” spēles laikā Kafureks sēdēja man blakus. Kad trešajā trešdaļā, spēlējot vairākumā, mājinieku piecnieks pusotru minūti mīcījās pa viduszonu, Kafureks aizsvilās ne pa jokam. “Redz, pie kā novedusi kluba kadru politika! Kāpēc uz Filadelfiju vajadzēja aizmainīt zviedru Peteru Forsbergu? Ietaupīja, lai nepārsniegtu algu griestus? Muļķības! Pagājušajā pavasarī par 5,5 miljoniem tika parakstīts līgums ar vārtsargu kanādieti Žozē Teodoru, kurš kopš decembra beigām sēž uz rezervistu soliņa, jo jaunais slovāks Peters Budajs ir acīmredzami labāks!”
Kārlis Skrastiņš bija viens no retajiem, kuram izdevās izvairīties no Kafureka mutiskās linča tiesas.
“Kārlis ir labs aizsargs un lielisks sarunu biedrs. Es viņu vairākkārt esmu intervējis. Par citiem aizsargiem gan neko labu nevarēšu pateikt.”
Tovakar “Avalanche” pērienu nedabūja. “Red Wings” komanda tika uzveikta ar 3:1. Kārlis nopelnīja rezultativitātes punktu par piespēli.
Otrā reize, kad viesojos pie Kārļa Amerikā, tik veiksmīga latviešu aizsargam vairs nebija. Tas bija 2011. gada martā Dalasā, piecus mēnešu pirms Jaroslavļas traģēdijas. Skrastiņš spēlēja Dalasas “Stars” komandā. Tā bija viņa pēdējā sezona NHL. Vienā no epizodēm Kārlim ar slidas asmeni iegrieza pamatīgu brūci kājas augšstilbā, tāpēc spēli viņš nepabeidza.
Viens no iemesliem, kāpēc Skrastiņš 36 gadu vecumā vēl spēlēja NHL, bija viņa profesionālā attieksme arī ārpus laukuma. Sportistiem svarīga ir atjaunošanās pēc spēlēm, jo īpaši, ja regulārajā sezonā ir 82 spēles. Viesošanās laikā Denverā, Kārlis atklāja, ka pēc spēlēm spēkus atgūst aukstā vannā, jo tad uzlabojas asinsrite un labāk atjaunojas muskulatūra. Viņš bija iecienījis “Fitline” vitamīnus un sirds stiprināšanai lietoja speciālus pilienus un organismam nepieciešamo zivju eļļu. Tajā pašā laikā Denveras mājā viņam bija vīna pagrabiņš.
“Pēc mājas spēlēm izdzeru vienu glāzi. Vairāk gan ne,” Kārlis strikti zināja robežu, kuru nedrīkst pārkāpt.
No traumām hokejistiem izvairīties gan ir gandrīz neiespējami. Ceļā uz NHL rekordu pēc kārtas aizvadīto spēļu skaita ziņā aizsargiem, bijušas arī reizes, kad sērija varēja pārtrūkt. “Vienu sezonu es pabeidzu ar plaukstas mazā kauliņa lūzumu. Ripa paslīdēja zem cimda. Man izgatavoja speciālu apliekamo, plauksta nelocījās, taču spēlēt varēju. Ja būtu uzbrucējs, tad gan laikam vajadzētu palikt malā, bet aizsarga funkcijas varēju pildīt.” Pēc Kārļa teiktā, šādos gadījumos izšķirošs ir paša spēlētāja lēmums. “Treneris jau nespiež. Viņš tikai apvaicājas – vari spēlēt vai nē?”
Dažas spēles Skrastiņš aizvadījis ar pamatīgām sāpēm pakrūtē, jo nopietni bijušas savainotas ribas. “Spēles laikā zināju, kādas kustības neizraisīs sāpes un ko labāk nedarīt.”
Denverā arī apvaicājos “Avalanche” trenerim Žoelam Kvenvilam, vai, tuvojoties rekordam, Skrastiņš netiktu ierakstīts spēles pieteikumā pat savainojuma vai slimības gadījumā, jo arī klubs taču bija ieinteresēts rekorda sasniegšanā. Atbilde bija noraidoša. “NHL ir nopietns bizness, es nevaru atļauties tā darīt!”
Individuālo rekordu Skrastiņš sasniedza, taču ar komandu tā arī ne reizi čempionu kausu virs galvas nepacēla. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc Kārlis 2011. gada vasarā piekrita spēlēt Kontinentālās hokeja līgas (KHL) komandā Jaroslavļas “Lokomotiv”. Tā bija ļoti labi nokomlektēta komanda un tika uzskatīta par galveno favorīti cīņā par Gagarina kausu. Cerības izdzisa vēl pirms sezonas pirmās spēles – 2011. gada 7. septembrī.