Tas, ko parasportists Edijs Sīmanis var paveikt ar savu ķermeni, brīžiem šķiet neticami. Viņš ir pasaules vicečempions “hyrox” sacensībās – vienās no pasaulē straujāk augošajām fitnesa disciplīnām, kurās sportistiem astoņu kilometru skrējiena laikā jāpieveic arī astoņas spēka un izturības stacijas. Taču sportiskie panākumi ir tikai redzamākā daļa no viņa stāsta.
Viņa dzīve vienā acumirklī mainījās pusaudža vecumā. Viņam bija tikai 15 gadi un sajūta, ka visa pasaule ir pie viņa kājām. Sajūta, ka dzīves luksofors rāda tikai zaļo gaismu. Pirmā darba diena vasaras brīvlaikā gaterī, zāģa asmens – un viss, par ko sapņoja sportiskais, enerģiskais puisis, vienā mirklī sabruka. Taču tas nebija viņa stāsta beigu punkts. Tas bija tikai sākums.
Šodien Edijs ir pasaules līmeņa sportists un iedvesmotājs – cilvēks, kurš ar savu piemēru rāda, ka lielākās cīņas nenotiek sporta arēnās. Tās notiek cilvēka prātā. Un tieši šajās cīņās dzimst zelta uzvaras.
“Dzīve ir apstājusies”
Visas sarunas laiku no Edija nāk miers. Viņš runā par dzīves netaisnībām, par traģiskiem dzīves pagriezieniem, par nežēlīgām sāpēm ar pārcilvēcisku mieru. Tikai viņš pats zina, ka šis miers nav pašsaprotams. Tas būvēts pa vienam smilšu graudiņam daudzu gadu garumā.
“Es biju jauns puisis, ļoti aktīvs, sportisks. Man padevās principā viss, uz ko es gāju. Visur es biju viens no labākajiem. Savu nākotni saskatīju sportā – vai kā sportists, vai kā treneris. Tas bija mans mērķis,” atminas Edijs.
Taču 15 gadu vecumā sapņi nežēlīgā veidā tika sagrauti. Tas notika vasaras brīvlaikā, pirmajā darba dienā kokapstrādes uzņēmumā. Edijs piedzīvoja nelaimi ar traģiskām sekām.
“Ar draugu bijām sarunājuši pa vasaru piestrādāt gaterī. Bija plāns krāmēt dēlīšus. Kādā brīdī pie mums pienāca cilvēks un pajautāja, kurš no mums ir vecākais. Sanāca, ka tas biju es. Bija nepieciešams aizvietot darbinieku pie zāģa, kas garina dēļus. Man ierādīja, kā process tieši notiek. Un tad es zaudēju plaukstu. Negadījums notika ļoti ātri. Man atmiņā palicis, ka tas bija jau pirmajās minūtēs.”
Edija kreiso roku ierāva zāģa ripā. Viņš joprojām notikušo atceras ļoti spilgti. “Roku uzrāva augšā. Plauksta bija sadragāta, pirksti mētājās pa grīdu. Daļa plaukstas karājās tikai asinsvadā. Asinis šļācās uz visām pusēm.”
Tobrīd 15 gadus vecā puiša dzīvību izglāba cilvēks, kurš vienīgais neaizmuka prom…
“Ļoti daudz cilvēku vienkārši pazuda. Bet bija viens cilvēks, kurš neaizmuka,” atminas Edijs.
“Viņš centās apturēt asiņošanu. Pēc tam ārsti teica, ka viņš izglāba man dzīvību. Es visu laiku biju pie samaņas. Pa fragmentiem atceros tā brīža sajūtas. Sākumā tas šķita kā liels murgs, ka es tūlīt no tā pamodīšos. Tad sapratu, ka tā tomēr ir realitāte. Sagaidījām ātro palīdzību. Mani aizveda uz Talsu slimnīcu. Tur mani stabilizēja un pēc tam pārveda uz Rīgu, uz Mikroķirurģijas nodaļu Gaiļezerā. Tur pavadīju visu vasaru.”
Edijs neslēpj, ka pēc negadījuma, pamostoties palātā un satiekot satriekto mammu, viņam bija tikai viena doma – dzīve ir apstājusies.
Turpinājumā sekoja trīs mēneši slimnīcā, neskaitāmas operācijas, eksperimenti, un tas viss ar jaunu puisi, kuram vēl tik tikko šķita, ka nekas dzīvē nav neiespējams.
“Ārsti centās eksperimentālā veidā salikt roku kopā no dažādām ķermeņa daļām. Ņēma audus no kājas, nervus, ādu.. Es pat vairs neatceros visu, ko man ņēma ārā. Gandrīz no katras ķermeņa daļas kaut kas tika izmantots, lai glābtu roku.”
Fiziskās sāpes bija milzīgas. Taču vēl lielākas bija tās, kas nebija redzamas. Edijs dalās tā brīža sajūtās: “Nezināju, kas notiks ar mani tālāk, kad iznākšu no slimnīcas. Kā uz mani skatīsies cilvēki. Ko darīšu. Kā es to roku rādīšu citiem. Vai varēšu dzīvot normāli.”
Šajā brīdī stāstā ienāk lieta, par ko Edijs nelepojas, bet viņš par to runā atklāti – bez mēģinājumiem sevi attaisnot.
“Mani ielika palātā pie vecāka džeka, un mēs pa kluso sākām lietot alkoholu slimnīcā. Lai atslēgtos, lai būtu mazāk jādomā, kas ar mani ir noticis. Bija sajūta, ka man tas palīdz. Brīvajos brīžos sēdējām zālītē un dzērām kokteilīšus…”
Tomēr Edijs pēc notikušā nepalika viens. Viņu apciemoja draugi, apkārtējie centās palīdzēt. Bet neviens nevarēja izcīnīt cīņu, kas notika viņa prātā. Iekšēji viņš bija pilnībā sabrucis.
“Kad izgāju no slimnīcas, mani sagaidīja draugi. Pasvinējām. Turpinājumā bija ballītes viena pēc otras. Mani ļoti labi pieņēma. Draugu loks palika nemainīgs, skolā nejutos izstumts. Ļoti baidījos tieši no tā, ka par mani smiesies, bet neko tādu nepiedzīvoju. Skolasbiedri bija saprotoši.”
Tas, ka apkārtējie Ediju pieņēma, nenozīmēja, ka viņš bija pieņēmis pats sevi. Patiesībā notika pretējais. No malas viss šķita gandrīz normāli – draugi palika līdzās, skolā neviens neizsmēja, dzīve it kā ritēja tālāk. Taču iekšēji viņš bija pilnībā salauzts.
“Es nemācēju pieņemt sevi. Man pazuda jebkādi mērķi. Biju atbrīvots no sporta stundām, ballītes, alkohols, trakas lietas… Es nemācēju apstāties. Man nebija bail ne no kā. Pat nomirt,” uzsver Edijs.
Liktenis viņu nežēloja arī turpmāk. Viņš vairākkārt cieta avārijās ar motorolleru. Edijs pats atzīst, ka ar savu tā laika dzīvesveidu lēnām sevi iznīcināja. Vienā no avārijām viņš smagi traumēja plecu rokai, kuru jau bija traumējis traģiskajā negadījumā. “Es neko neteicu vecākiem. Vairākus mēnešus staigāju nenormālās sāpēs. Beigās izrādījās, ka plecs bija lauzts un saauga, kā nu saauga.”
Drīz pēc tam sekoja vēl viens trieciens. “Es kritu un smagi salauzu kreisās kājas apakšstilbu. Atkal slimnīca. Atkal operācija. Kāju salika kopā ar diviem metāla stieņiem.”
Pēc operācijas viņš ilgu laiku pārvietojās ratiņkrēslā. Tomēr pat tas viņu neapturēja dzīvot pārgalvīgi. Reiz viņš pat uz vienas kājas bēdzis no pašvaldības policijas, lecis krūmos, slēpies.
“Turpināju tā dzīvot vairākus gadus. Bija daudz traku negadījumu. Principā, es pats sevi pamazām iznīcināju. Es lauzu savu ķermeni un darīju trakas lietas.”
Cilvēks, kurš lika noticēt, ka viņš var vairāk
Ir cilvēki, kuri mūsu dzīvē ienāk uz laiku, bet atstāj nospiedumu uz mūžu. Edija dzīvē tā bija viņa sieva un abu bērnu mamma. Lai gan šodien viņu kopīgais ceļš ir noslēdzies, par viņu Edijs runā ar ļoti lielu cieņu.
“Viņa redzēja manu ikdienu. Redzēja, ka es pats sev esmu uzlicis robežas. Ka es sev esmu iestāstījis – es nevaru. Viņa bija tā, kura teica, ka varu daudz vairāk.” Tobrīd Edijs pirmo reizi pēc daudziem gadiem sāka ticēt, ka dzīve tomēr nav beigusies.
“Sāku skriet, nodarbojos ar cīņas sportu. Ar maziem solīšiem, bet līdu ārā no bedres. Viņa vilka mani ārā.” Edija dzīvē ienāca vēl kāds skaists notikums – piedzima pirmais dēls. Un līdz ar viņu Edijs sāka nopietnāk pievērsties sportam.
“Sāku piedalīties šķēršļu skrējienos. Sapratu, ka man sanāk. Komandā ne tikai neatpaliku no citiem, bet bieži vien biju priekšā.” Viņš sāka trenēties nopietnāk. Dzīvē pamazām sāka atgriezties sapņi. Viņš bija ļoti priecīgs, gribēja ar tādu enerģiju arī turpināt, taču viņš atkal tika atmests atpakaļ bedrē.
“Vienā no treniņiem pēkšņi kājā sajutu ļoti asas sāpes, kas man lika apstāties. Es nevarēju vairs paskriet, knapi tiku līdz mājām. Un tad sākās kārtējais slimnīcu maratons, kas ilga vairākus gadus.”
Edijs devās no viena ārsta pie otra. Cerība un vilšanās bija neatņemamas viņa ikdienas sastāvdaļas.
Tika pieņemts lēmums izņemt metāla stieņus, kas kājā atradās jau desmit gadus. Pēc operācijas ārsts pateica, ka ir sliktas ziņas – nevienu stieni izņemt neizdevās. Tie bija ieauguši.
“Pēc operācijas lēnām atsāku staigāt. Atsāku skriet. Bet atkal viss sākās no jauna. Lietoju ļoti spēcīgas pretsāpju zāles, lai vispār spētu funkcionēt, lai spētu aiziet uz darbu. Dzīvesprieks pazuda. Mērķu nebija. Tu it kā dzīvo – tev ir ģimene, sieva, bet patiesībā tu tikai eksistē,” godīgs par piedzīvoto ir Edijs.
Sekoja vēl viena operācija. Šoreiz vienu stieni izdevās izņemt. Otru gan nē. Pārāk ieaudzis.
Tie mazie cerību stari, kas mijās ar sāpēm, atkal Edijam lika cīnīties ar sevi un savām domām. Vai tiešām visu atlikušo dzīvi viņam būs jāmokās ar neciešamām sāpēm? Vai viņš tiešām nekad vairs nevarēs skriet?
Brīdī, kad Edijs atkal atradās dzīves zemākajā punktā, viņš deva sev solījumu. “Ja es kādreiz vēl varēšu funkcionēt normāli, staigāt un skriet bez sāpēm, es vairs nekad nedrīkstu apstāties.” Un tāda diena pienāca.
“Pateicoties sievai, manā dzīvē ienāca sporta ārste Sandra Rozenštoka. Viņa mani uzcēla uz kājām. Tieši ar viņas palīdzību es atkal varēju staigāt bez sāpēm. Pēc tam jau arī skriet. Tā pienāca brīdis, kad bija jāsāk pildīt sev dotais solījums.”
Sporta veids, kas neļautu nekad apstāties
Lielākā daļa cilvēku pēc šādas pieredzes droši vien izvēlētos mierīgāku dzīvi, pasaudzēt sevi. Bet tas nav stāsts par Ediju. Edijs izvēlējās triatlonu. Kur jāpeld, jābrauc ar riteni un jāskrien.
“Es vienkārši meklēju sporta veidu, kas man dzīvē vairs nekad neļautu apstāties. Ieraudzīju triatlonu un sapratu – tas būs mans.” Viņš sameklēja trenerus. Sāka mācīties no pašiem pamatiem.
“Katru dienu bez apstājas bija viens vai divi treniņi. Un tā četrus gadus no vietas.
Mana sportiskā ikdiena bija kā profesionālam sportistam, bet vienkāršā ikdiena – nebūt ne. Man bija pilns slodzes darbs. Ģimene. Viss bija jāsavieno. Katru rītu cēlos piecos un divas, trīs stundas trenējos. Vakarā atkal bija treniņš.
Es skrēju arī mīnus divdesmit grādos. Ja ceļi nebija notīrīti, skrēju pa kupenām. Vienīgais attaisnojums izlaist treniņu bija smaga slimība. Kad kļuva grūti, vienmēr atcerējos to laiku, kad vispār nevarēju paskriet. Tas bija mans lielākais dzinulis,” stāsta Edijs.
Viņš sāka pārstāvēt Latviju triatlona sacensībās starptautiski. Bet pienāca brīdis, kad saprata – nav vairs attīstības, jo ikdiena nebija kā profesionālam sportistam. “Treneris tev sastāda plānu, bet tev ir grūti to ievērot, jo tu nekad nezini, kurā naktī tu vari neizgulēties bērna dēļ vai citu faktoru dēļ. Tev nav viss režīms pakārtots tikai sportam. Sapratu, ka progress sāk apstāties. Tad nolēmu mācīties pats. Izmācījos par triatlona treneri. Man vienmēr paticis sevi analizēt. Filmēju kā un ko daru, skatījos, kur varu iegūt kaut vai vienu sekundi. Kā uzlabot tehniku. Kā labāk strādā ķermenis.”
Tomēr ne par velti dzīvē pastāv robežas. Arī Edijs ar tām saskārās. “Es biju pats sev sportists, treneris, menedžeris, sponsoru meklētājs. Man bija jādomā par finansēm, ekipējumu, sacensībām, nometnēm, treniņi katru dienu. Paralēli – darbs un ģimene. Jutu, ka sāku izdegt. Tajā posmā vēl ar sievu šķīrāmies, dzīve pati rādīja priekšā, ka nepieciešamas pārmaiņas.”
Jauns sporta veids un misija – runāt skaļi
Un tieši tad Edija dzīvē ienāca pavisam jauns sporta veids – “hyrox”. “Draugs teica, ka man šis sporta veids varētu būt piemērots. Tā bāze jau man bija ļoti laba no triatlona. Un tur nav vajadzīgs ne ritenis, ne peldēšanas ekipējums, miljons somas, koferi. Pietiek ar vienu mugursomu, kur ielikt skriešanas apavus. Ar citu cilvēku palīdzību tiku pie apmācībām un sāku atkal pats ar sevi strādāt, trenēties.”
Pagāja tikai pāris mēneši un viņš jau devās uz pirmajām starptautiskajām sacensībām Polijā, kur ļoti labi nostartēja. Ediju uzreiz ievēroja. Viņam piedāvāja kļūt par Baltijas vēstnesi. “Es iedegos, man ļoti iepatikās šis sporta veids. Sajutu, ka varu šeit aiziet ļoti tālu.”
Tā arī notika – savās trešajās sacensībās Edijs demonstrēja izcilu sniegumu. Viņš startēja kopā ar sportistiem, kuriem nebija nekādu fizisku ierobežojumu. Un viņš bija viens no labākajiem!
“Mani ielika ātrākajā starta vilnī kopā ar pašiem spēcīgākajiem. Es apsteidzu gandrīz visus sportistus bez jebkādiem funkcionāliem traucējumiem. Tas bija brīdis, kad sapratu – es patiešām varu.”
Pēc finiša pie viņa nāca citi sportisti. Spieda roku, sita pa plecu. Jautāja, kā tas vispār iespējams – kā Edijs to spēj izdarīt? “Tas bija ļoti īpašs brīdis man. Kvalificējos arī pasaules čempionātam. Tas viss iedeva baigi labo sajūtu un emocijas.”
Atgriežoties mājās, viņš sāka izjust lielu interesi no cilvēkiem. “Agrāk biju diezgan noslēgts. Negribējās iet sabiedrībā. Bet tajā laikā izlasīju vienu grāmatu, kas pilnībā mainīja manu domāšanu. Es beidzot iemīlēju sevi. Es sevi pieņēmu. Pazuda bailes. Nedrošība. Sāku piekrist visiem izaicinājumiem. Vairs neteicu nē, bet teicu – jā!”
Tobrīd arī kāda Edija paziņa pamudināja viņu runāt skaļāk. Stāstīt cilvēkiem savu stāstu, dalīties notikušajā. Edijs sāka publicēt video sociālajos tīklos. Un cilvēki momentā sāka ar viņu sazināties.
“Man sāka pienākt ļoti daudz vēstuļu. Cilvēki rakstīja par depresiju, slimībām, traumām. Es centos atbildēt pilnīgi visiem. Runāju, devu padomus.”
Un tad Edija virtuālajā pastkastītē iekrita ziņa, kas izmainīja visu Edija skatījumu uz savu misiju. “Man uzrakstīja cilvēks, kurš bija gatavs atņemt sev dzīvību. Viņš bija ieraudzījis vienu no maniem video un nolēmis man uzrakstīt. Es ilgi runāju ar viņu. Centos darīt ko spēju tajā brīdī. Mums izdevās tikt atpakaļ uz gaismas ceļa. Un tieši tajā brīdī man nāca apgaismība – es sapratu, ka mana dzīves misija nav sportiskie sasniegumi, bet gan runāt skaļi.
Tik daudzi cilvēki cieš klusumā. Viņi nav pieņēmuši sevi. Viņi ir noslēgti. Nedroši. Viņi baidās runāt. Bet tajā brīdī, kad cilvēks sevi pieņem, mainās visa dzīve. Sports man ir instruments. Tas man ir vajadzīgs, bet mans īstais ceļš ir runāt, dalīties, iedvesmot.”
Arvien biežāk viņu ciemos aicina arī skolas. “Skolotāji raksta, ka bērniem trūkst mērķu. Ir depresija. Viņi nezina, kā atrast sevi. Es ļoti gribu ar viņiem runāt.” Edijs cer rast finansējumu, lai varētu izbraukāt Latvijas skolas un satikt jauniešus.
“Ja es varu palīdzēt kaut vienam cilvēkam, tad viss, kam esmu izgājis cauri, ir bijis tā vērts.”
Sarunas laikā Edijs bieži saka, ka sports viņam ir instruments. To apliecina arī viņa darbi. 10. jūlijā viņš piedalījās labdarības akcijā “Sapņo par Everestu, bet kāp Lemberga hūtē”, kur 24 stundu laikā kopā ar citiem entuziastiem simboliski “iekaroja Everestu”, neskaitāmas reizes kāpjot Ventspils Lemberga hūtes kalnā. Šoreiz katrs augšup spertais solis palīdzēja vākt ziedojumus bērniem ar īpašām vajadzībām.
“Es domāju, ka nomiršu, bet prāts neļāva apstāties”
Jūnijā Edijs “hyrox” pasaules čempionātā savā medicīniskajā grupā izcīnīja otro vietu. “Uz pasaules čempionātu devos ļoti smagā kondīcijā, jo plecā bija iekaisums. Divas nedēļas pirms starta es roku praktiski nevarēju pacelt. Treniņos nācās pielāgot vingrinājumus. Bija ļoti liels jautājums, vai vispār spēšu startēt.”
Bet tas nebija viss. Neilgi pirms čempionāta sākuma Edijam parādījās spēcīgs, neizskaidrojams klepus. “Es centos sev iestāstīt, ka viss būs labi. Fiziski, ja neskaita klepu, arī jutos pietiekami stiprs, bet kaut kur dziļi sevī nojautu – ķermenis ir pārguris. Vairākus gadus biju dzīvojis tikai zem slodzes. Nav bijušas atpūtas.”
Sacensību sākums bija gandrīz ideāls. Edijs atradās līderpozīcijā. Pirmās stacijas izdevās lieliski. Bet tad pienāca trešā stacija.
“Ķermenis vienkārši pateica – stop. Pulss uzlēca līdz maksimumam. Šķita, ka es kuru katru mirkli atslēgšos. Līdz 4. stacijai es biju līderu pozīcijā.
Tajā brīdī sākās lielākā mana dzīves cīņa. Esmu gājis cauri ļoti smagām situācijām, dažādām sāpēm, bet šīs sāpes, ko es izdzīvoju pēdējās sacensībās, laikam bija pašas spēcīgākās. Man bija jāapstājas… Es domāju, ka nomiršu, bet prāts neļāva to darīt.”
Priekšā vēl bija gandrīz puse distances. “Katrs solis bija nereālas sāpes. Ķermenis kliedza, ka jāpārtrauc. Bet es sev visu laiku atkārtoju – vēl vari. Vēl vienu soli. Vēl vienu. Nocīnījos visu trasi ar domu, ka tūlīt nomiršu. Es vienmēr esmu gribējis saprast, kas ir aiz robežas, kad šķiet – vairāk nevar. Es zināju, ka aiz tās robežas vēl kaut kas ir. Tieši tas mani izglāba. Un tā es noturēju 2. pozīciju.”
Bet pēc finiša Edijs vēl ilgi nevarēja atgūties. “Gāju no vienas miskastes pie otras… kuņģa saturs nāca ārā. Likās, ka viss ķermenis ir izspiests līdz pēdējai pilei. Sāpēja pilnīgi viss. Pie tā, kādā stāvoklī biju pirms sacensībām, es izspiedu no sevis pilnīgi visu. Protams, braucu pēc zelta, nevis sudraba. Tāpēc nākamgad būs jāatgriežas čempionātā pēc zelta medaļas.”
Starts pasaules čempionātā Edijam atvēra vēl vienas durvis. Viņa sniegumu pamanīja pasaules sporta zīmols “PUMA”, kas ir viens no “hyrox” lielākajiem partneriem. Pēc sacensībām Edijs saņēma uzaicinājumu pievienoties zīmola sportistu komandai. Šobrīd viņš ir noslēdzis sadarbību ar zīmolu – viņam nodrošinās sporta ekipējumu, piekļuvi elites sportistu platformām un treniņu resursiem, vienlaikus dodot iespēju kļūt vēl pamanāmākam starptautiskajā vidē.
“Es neko savā dzīvē nemainītu”
Sarunas beigās nevarēju nepajautāt, vai Edijs ir spējis piedot cilvēkiem, kuru lēmumi un rīcība pirms daudziem gadiem uz visiem laikiem mainīja viņa dzīvi?
Edijs atbild bez mazākās vilcināšanās: “Jā.”
Viņš nekad publiski nav nosaucis uzņēmumu, kurā notika nelaime. Un negrasās to darīt arī tagad. “Man ir bijušas daudzas iespējas to izdarīt. Bet es to nekad neesmu gribējis. Jā, bija dusmas, aizvainojums, bet… mēs visi dzīvē kļūdāmies. Varbūt viņiem tā bija lielākā kļūda dzīvē. Ko es iegūšu, ja visu atlikušo mūžu turēšu ļaunu prātu? Pilnīgi neko.
Man ir divi dēli. Es gribu, lai viņi redz, ka vissvarīgākā ir cilvēcība. Šodien tās pasaulē ļoti pietrūkst. Pietrūkst atklātu, godīgu cilvēku. Es ļoti gribu, lai mani puikas izaug par labiem, godīgiem cilvēkiem.”
Te varētu likt skaistu punktu mūsu sarunai. Taču tad Edijs pasaka ko tādu, kas pēkšņi saliek visus šī stāsta puzles gabaliņus vienuviet un visprecīzāk raksturo viņu kā cilvēku.
“Man dēli ir prasījuši, vai es gribētu, lai man ir rociņa atpakaļ… Vienmēr godīgi atbildu viņiem, ka nē. Es neko savā dzīvē negribētu mainīt. Visu, ko es savā dzīvē pazaudēju, es atguvu ar to vienu cilvēku, kuram es palīdzēju brīdī, kad viņam to visvairāk vajadzēja. Tāpēc es neko savā dzīvē nemainītu.”