Platam solim uz priekšu savā BMX riteņbraucējas karjerā gatavojas viena no Latvijas perspektīvākajām jaunajām sportistēm Veronika Monika Stūriška, kura guvusi lielus panākumus U23 vecuma grupā, taču nu gatavojas izaicināt “lielās meitenes” sava sporta veida elitē.
20 gadus vecā piebaldziete vēl vismaz pāris sezonas varētu krāt godalgas savā vecuma grupā, taču lielais mērķis – 2028. gada olimpiādes spēles Losandželosā – mudina straujāk tuvoties vadošajām riteņbraucējām.
“Tas lēmums pats kaut kā pienāca, jo rudenī sākas olimpiskā kvalifikācija un dienas beigās Losandželosā man tāpat būs jākonkurē elitē, tāpēc ir svarīgi pie tā visa pierast. Agrāk vai vēlāk to tāpat būtu jāsāk darīt. Labāk taču agrāk!” sarunā ar portālu Sportajaunumi.com plecus paraustīja Stūriška. Viņa neslēpj, ka arī atlases sacensībās svarīgos reitinga punktus elitē var sakrāt vairāk, jo par uzvaru U23 vecuma grupā nopelnītie punkti pēc koeficienta atbilst 9. vietai elites sacensībās.
Elitē pieturēsies pie pārbaudītām vērtībām
Pirms sarunas ar šo rindu autoru Veronika tika nostādīta TV kameru priekšā, kamēr viņas uzticamais sabiedrotais, vairākus tūkstošus eiro vērtais zili baltais BMX velosipēds, nepieskatīts palika nomaļus. “Vispār jau tas nav pareizi, bet es jums uzticos,” ar platu smaidu uz aizrādījumu atbildēja Stūriška. Velosipēda vērtība neesot mērāma tikai eiro vien – arī mīļš tas sportistei bez gala, tāpēc pirms olimpiskās kvalifikācijas sākuma to pazaudēt nebūtu prātīgi. Par to nepriecātos arī treneris Ģirts Kātiņš, kura rokām spēkrats salikts kopā un ved sportisti pretī arvien jauniem panākumiem.
“Tas ir zili baltā krāsā, karbona rāmis un dakša. Es braucu ar šosejas pedāļiem. Vairāk vai mazāk visiem sportistiem tajā līmenī riteņi ir tehniski līdzīgi. Atšķiras nianses – zobrati, augstums vai izmērs,” savu velosipēdu raksturoja Stūriška, piebilstot, ka tehniskajās lietās īpaši daudz nejaucas un šai ziņā pilnībā uzticas trenera sniegumam, kas līdz šim viņu nav pievīlis.
U23 vecuma grupā Veronika šovasar kļuva par Eiropas un pasaules vicečempioni, bet pirms diviem gadiem abās šajās prestižākajās sacensībās izcīnīja arī zelta medaļu, jau tobrīd apliecinot spēju konkurēt ar vairākus gadus vecākām sportistēm.
Treniņos viņai jau ir izdevies mazliet salīdzināt savas spējas ar elites braucējām, arī olimpiskajā debijā Parīzē tobrīd vēl tikai 18 gadu vecumā latviete samēroja spēkus ar labākajām, tāpēc zināms priekšstats par prasībām šajā līmenī ir jau izveidojies.
“Skaidrs, ka elites meitenes ir ātrākas par U23 sportistēm, taču arī U23 sacensības nav nekāda pastaiga. Nebūt nav tā, ka es tur visu laiku biju augstākajās vietās. Piemēram, šīs sezonas sākumā es pat finālā netiku… Jātrenējas, lai pamazām pietuvotos elites meiteņu ātrumiem, bet pēc tam jau jācenšas pierādīt, ka trasē varu viņas arī apsteigt,” plānus kaļ jaunā sportiste.
Gatavošanās elites sacensībām būtiski neatšķiroties no iepriekšējām treniņu metodēm – jāpieturas pie tā, kas ir labi strādājis līdz šim. Iespējams, mazliet vairāk prasītos treniņu tieši trasē, lai nostiprinātu sajūtas tajā. Jo vairāk gūtu sajūtu un pieredze trasē, jo labāka ir riteņa kontrole un pārliecība par to, ko sportiste distancē dara, jo lielākas iespējas izlabot situācijas, kas neveidojas paredzami.
Jautāta par to, ko viņai pašai nozīmē pāreja uz elites līmeni, Veronika aizdomājas mazliet ilgāk. “Lielāka atbildība, iespējams. Pat neesmu par šo domājusi. Slikti izklausīsies, ja teikšu, ka būs vairāk jāiespringst, jo arī U23 grupā bija ļoti jāiespringst, lai sasniegtu augstākās vietas… Noskaņojos tam, ka būs jāatdod sevi visu, jo elite – tas ir augstākais līmenis manā sporta veidā. Ja uzvaru U23 sacensībās, tad esmu labākā savā vecuma grupā, bet elitē – tur vairs nav nekā augstāka,” spriež Stūriška.
“Lielā cilpa” Austrālijā
Līdz galam gan neizdevās sacensības, kas Veronikai Stūriškai acīmredzot bijušas pēdējās nozīmīgās U23 vecuma grupā, jo jūlija vidū Austrālijā notikušajā pasaules čempionātā spēcīgā vēja dēļ braucieni tika atcelti un vietas sadalītas pēc ieņemtajām pozīcijām kvalifikācijā, tādējādi latvietei tika sudraba godalga.
Latvijas sportiste atminējās, ka vēja dēļ savulaik atcelts Pasaules kausa posms Francijā, taču nebija pieredzējusi šādu pavērsienu sezonas nozīmīgākajās sacensībās pasaules čempionātā.
Jāņem vērā, ka BMX riteņbraucēji mēroja ļoti tālu ceļu uz sacensību norises vietu Brisbenā – taisnā līnijā no Stūriškas dzimtās Jaunpiebalgas tā atrodas teju 14 500 kilometru attālumā.
“Šogad sacensības tik tiešām ir izmētātas pa visu pasauli. Sezonas sākumā vairākas reizes bija Francijā, tad Austrālija, bet sezonas turpinājums gaidāms Ķīnā un Amerikā. Tāda diezgan intensīva ceļošana. Ir jau forši, lai gan dažbrīd gribās vairāk pabūt mājās. Ar BMX varu apceļot pasauli un redzēt to, ko daudzi citi nemaz dzīves laikā neredz. Par to man jāsaka paldies šim mazajam ričukam,” stāstīja sportiste.
View this post on Instagram
Viņa Austrālijas piedzīvojumu nekavējās izbaudīt pēc pilnas programmas un pēc pasaules čempionāta zemeslodes otrā pusē uzkavējās vēl nedēļu ilgāk. “Dzīvoju pie vietējo latviešu ģimenes un kopā ar viņiem izbraucām lielu apli pa Austrāliju,” atklāja Sturiška.
“Liels aplis” Austrālijā tik tiešām nozīmē lielu apli! Ceļā vien automašīnā pavadītas ap 40 stundas, taču labā kompānijā tas netraucējis izbaudīt ceļojumu, kurā redzēti gan Lielais Barjerrifs, gan gleznainā Uluru klints.
Kas bija pats iespaidīgākais? “Man ļoti patika koraļļu rifs! Tur visas tās zivtiņas – bija ārkārtīgi skaisti,” ar lielu aizrautību atzinās Stūriška, kura zemūdens pasaulē nav nejauša ienācēja un jau iepriekš ir nokārtojusi niršanas licenci. Austrālija gan ir slavena ne tikai ar koraļļiem un zivtiņām, bet arī dažādiem ne tik draudzīgiem faunas pārstāvjiem. “Jā, bet viņiem tagad bija ziema, auksts – “tikai” ap 17-20 grādiem –, tāpēc zirnekļi un čūskas nemaz tik ļoti negribēja kustēties un tos daudz neredzēju. Paldies Dievam, jo no čūskām meitenēm ir bail, un arī no zirnekļiem!” Veronika noskurinājās. Viens pamatīgs pitons gan tika sastapts. “Miiilzīgs!” pārdzīvojumā dalījās Stūriška. “Redzējām uz ceļa, nobrauktu. Tas bija vairāk nekā divus metrus garš – pa pusceļu!”
Olimpiāde – ne gluži parastas sacensības
Austrālijas ainiņas un piedzīvojumi šobrīd jau ir kārtīgi noguldīti sociālajos tīklos un atmiņās, jo priekšā gaidāms pamatīgs darba cēliens ar kulmināciju – iecerēto dalību 2028. gada olimpiskajās spēlēs. “Es gribu aizbraukt uz Losandželosu. Nē! Ne tikai aizbraukt, bet arī tiešām parādīt, ko es spēju,” steigšus pati sevi palaboja sportiste.
Viņai bagāžā no 2024. gada jau ir olimpiskā pieredze, lai gan skaudra – Parīzē viņa piedzīvoja kritienu savās pirmajās sacensībās elites konkurencē: “Līdz tam, manuprāt, viss gāja diezgan labi. Visi apkārt man iedrošina un saka, ka tā bija vērtīga pieredze. Cenšos to arī tā uztvert, lai gan neslēpšu – tobrīd biju ļoti bēdīga, ka tā notika. Nu jau apmēram zinu, ko no olimpiskajām spēlēm varu sagaidīt.”
Stūriška tās raksturoja kā “ne gluži parastas sacensības”: it kā cilvēki apkārt tie paši, taču visa atmosfēra esot pavisam citādāka. Nevar noliegt, savu spiedienu radījusi arī apziņa, ka visa Latvija skatās, jo parasti BMX Pasaules kausa sacensības televīzijā nepārraida un tikai sporta veidam tuvu esošie var ātri atrast, kur var skatīt Veronikas sniegumu trasē:
“Olimpiskajās spēlēs to braucienus rādīja nacionālajā televīzijā, un es to tiešām izjutu pēc tā, cik liels bija atbalsts un atsauksmes, cik daudz cilvēku bija sekojuši līdzi. Diezgan liela atbildība.”
Izbaudīt izdevies arī dzīvošanu olimpiskajā ciematā līdzās visiem Latvijas olimpiešiem un kaimiņos pasaules sporta zvaigznēm. “Ciematiņā izeju ārā un iedomājos – šie visi taču ir pasaulē labākie sportisti! Iespaidīga sajūta. Satiku basketbolistu, kura vārdu es nevaru izrunāt. No Grieķijas… Jānis?” iesmējās sportiste. Nacionālās Basketbola asociācijas (NBA) zvaigznei Jannim Adetokunbo viņa gan ļāvusi mierīgi notiesāt iesāktās pusdienas, tāpēc kopīga fotogrāfija šoreiz izpalika, taču pašai palikusi jauka sajūta, tik tuvu redzēt tāda kalibra sportistu.
Vai olimpiskajā debijā piedzīvotais ir kā impulss, lai tiektos arī uz Losandželosas spēlēm? “Es par to tā nebiju nemaz domājusi tādā kontekstā, bet, ja tu tā pajautā, man burtiski tādas skudriņas pārskrien pāri no tās Parīzes pieredzes. Biju jau mazliet piemirsusi tās sajūtas un emocijas, taču noteikti vēlos tajā vidē atgriezties,” atbildēja Stūriška.
Ceļojuma sākums Rīgas Mežaparkā
Kad Māris Štrombergs 2008. un 2012. gadā kļuva par divkārtēju olimpisko čempionu, Latvijas BMX riteņbraukšanas izlase darbojās kā vienots organisms, taču šobrīd mūsu vadošie sportisti lielākoties darbojas katrs saviem spēkiem un treneriem. “Mums gan Valmierā ir arī kopīgi treniņi ar pārējiem Latvijas vadošajiem BMX riteņbraucējiem, tāpēc komandas gars ir jūtams,” iebilda Stūriška.
Cīņu par olimpisko ceļazīmi viņa sākšot šeit pat, Rīgā, kur 12. un 13. septembrī Mežaparka trasē paredzētas Starptautiskās Riteņbraukšanas savienības (UCI) C1 kategorijas Grand Prix sacensības, kurās uz galda tiks likti pirmie reitinga punkti. “Ar to arī sāksies ceļojums! Pēc sacensībām Rīgā vēl mazliet patrenēšos, tad jau būs jādodas uz Ķīnu,” tuvākos plānus ieskicēja sportiste.
Iepriekšējās sezonās starptautisko sacensību līmenī startēja arī Vineta Pētersone, tāpēc Latvijas sportistes savstarpējā konkurencē viena otru dzina uz priekšu un kopā krāja arī reitinga punktus, kas būs ļoti svarīgi, lai pretendētu arī uz olimpisko ceļazīmi.
“Es viņu sen neesmu satikusi, bet dzirdēju, ka arī Vineta vēl brauks un piedalīšoties Pasaules kausa posmos Ķīnā. Ceru, ka mēs kā komanda varēsim kopā sakrāt vēl vairāk punktiņus, lai iegūtu kvotu Latvijai. Vienam to paveikt ir grūti, bet ne neiespējami,” sacīja Stūriška.
Viņa gan atzina, ka tik ļoti daudz šajā punktu skaitīšanā nav iedziļinājusies un ar kalkulatoru rokā visas iespējas tikt līdz Losandželosai vēl nav rēķinājusi: “Es trenējos, braucu sacensībās un domāju, kā labāk nostartēt. Vienkārši jāminas – tad viss notiks!”