Pēc desmit gadu pārtraukuma šopavasar Latvijas basketbola čempionu tronī atgriezās Valmieras basketbolisti, kuri kopš iepriekšējā panākuma izgājuši teju pilnu ciklu, jo pašreizējā organizācija vairs nav tā, kas par trofeju līksmoja 2016. gadā. Starpsezonā uz sarunu aicinājām “Valmiera Glass/ViA” kluba ģenerālmenedžeri Robertu Zeili.
“Valmiera Glass/ViA” Latvijas augstākajā līgā ienāca 2018. gadā, aizstājot drīz pēc titula sezonas pajukušo “Valmiera/Ordo”, tomēr ilgus gadus nespēja pat pietuvoties priekšteču rezultātiem. Plati soļi uz priekšu tika sperti pēdējo divu sezonu laikā, kad beidzot sastapās neatlaidības un pieredzes līknes. Pērn vidzemnieki pirmo reizi sasniedza Latvijas Basketbola līgas (LBL) pusfinālu, bet šopavasar pilnā mērā izmantoja to, cik neprognozējama izvērtās pašmāju basketbola sezona, izcīnot visas trīs vietējās trofejas: Latvijas – Igaunijas līgas (LatEst), Latvijas kausa un LBL titulus. Kopš 2021./2022. gada sezonas, kad tika atjaunota Latvijas kausa izcīņa, ko līdzīgu divas reizes bija paveicis tikai Latvijas basketbola flagmanis “VEF Rīga”.
Kā atšķiras gatavošanās sezonai čempionu statusā?
Būtiskas atšķirības nav, jo aktualitātes ir tās pašas – sastāva un budžeta vākšana. Šovasar klāt vēl nāk arī dalība FIBA Eiropas kausā. Sākotnēji tēmējām uz Čempionu līgu, kur mums starp Latvijas klubiem bija pirmā roka, taču zāles ietilpības dēļ uz to nemaz nevarējām pretendēt. Lai tur spēlētu, zālē ir jābūt 3000 sēdvietām, bet Valmierā ir 1500 ar kapeikām, tāpēc no šīs ieceres nācās atteikties. Kā čempioniem mums piedāvāja vietu FIBA Eiropas kausa grupu turnīrā, un arī tas ir jauns izaicinājums, jo, salīdzinājumā ar Ziemeļu līgu, kur spēlējām iepriekš, noteikumi ir stingrāki. No spēļu organizēšanas puses būs jāiespringst vairāk.
Skatītāju vietu skaits bija vienīgais un izšķirošais faktors nespēlēšanai Čempionu līgā?
Mūsu gadījumā tā tas bija, jo fiziski nav iespējams pielāgot zāli tā, lai sezonas gaitā atbilstu šim nosacījumam. Tad būtu jāspēlē Rīgā, ko neizskatījām, jo šos mačus gribam atvest uz Valmieru. Jau uzreiz pēc nolikuma izlasīšanas redzējām, ka tā būs problēma, tāpēc rakstījām un vaicājām par iespējām tikt līdz kādam minimumam, ko ar papildus tribīnēm mēs varētu mēģināt sasniegt, taču viņi stingri palika pie tā, ka nepieciešami tie trīs tūkstoši.
Sareizināt ar divi sēdvietas mēs Valmierā nekādi nevaram. Varbūt uz vienu pasākumu to vēl varētu mēģināt izdarīt, bet ne katru nedēļu.
Mums halle ir multifunkcionāla, tur trenējas visu vecumu sportisti un spēles notiek dažādos sporta veidos.
Tomēr arī dalība FIBA Eiropas kausā būs solis uz priekšu. Kāda ir priekšnojauta par to?
Vēl ir grūti ko pateikt, jo varu vadīties tikai pēc komandu nosaukumiem. Skaidrs, ka tie paši franči (“Elan Chalon”) būs spēcīgi, arī turki (“Manisa”) un Mančestras komanda. “Kalev” jau ļoti labi zinām, būs interesanti. Jāredz, kādas veidosies tās komandas, kādi būsim mēs. Pagaidām varam vadīties tikai pēc vēstures un komandu nosaukumiem. Apzināmies, ka nebūsim tur favorīti, taču uztveram to kā labu izaicinājumu.
“Valmiera Glass/ViA” 2025./2026. gada sezonā
LatEst 1. vieta, pamatturnīrā 3. vieta (bilance 20-6)
Latvijas kausā 1. vieta
LBL 1. vieta
ENBL izstājās astotdaļfinālā (84:97 pret Varšavas “Džiki”), pamatturnīrā 10. vieta (5-3)
Komplektējas ne tikai konkurenti, bet arī jūs. Vai dalība Eiropas kausā atvieglo šo procesu?
Varbūt ir mazliet vieglāk runāt ar spēlētājiem, jo viņi šo turnīru uztver kā platformu, lai sevi parādītu. Tajā pašā laikā tas ir nākamais līmenis, tāpēc jācenšas iet pēc augstāka līmeņa spēlētājiem, un tas uzreiz atduras pret finansēm un augstāka līmeņa sadzīviskā nodrošinājuma. Jebkurā gadījumā, šāda pielāgošanās palīdz arī pacelt kluba līmeni.
Vai mainījusies attieksme no atbalstītāju puses?
Protams, kļūšana par čempioniem ir panākums, kas tiek novērtēts, arī atbalstītāji uz mums raugās priecīgāk un, iespējams, tas dod kādas priekšrocības pārrunās par iespējamu palīdzību. No otras puses, pieejamais finansējums pilsētā ir tik liels, cik liels tas ir. Lielākie atbalstītāji ir palikuši, taču meklējam vēl, lai sasniegtu iekšējo mērķi, kādu komandas budžetam sev esam nolikuši. Līdz tam vēl ceļš ir noejams, kaut arī sezona jau ir tepat, aiz stūra.
Vasaras sākumā pavīdēja runas par iespējamām izmaiņām ar komandas titulsponsoru “Valmiera Glass”…
Jau sezonas gaitā mūsu titulsponsoram mainījās valdes priekšsēdētājs, kas pats par sevi jau nozīmē pietiekami lielas izmaiņas. Vēl runājam sadarbības veidu, bet pagaidām nekādu precīzāku informāciju nevaru sniegt.
Kā klubs raudzījās uz galvenā trenera Kaspara Vecvagara lēmumu pārcelties uz Kauņas “Žalgiris” sistēmu?
Mums ar Kasparu bija trīs gadu līgums, taču tā parakstīšanas brīdī apzinājāmies, ka viņš kā treneris vēl ir jauns, tāpēc abas puses atstājām iespēju pēc sezonas iziet no līguma. Sezona izvērtās ļoti veiksmīga, tāpēc Kasparam netrūka labu piedāvājumu. Saprotam, ka iespēja strādāt tādā klubā kā “Žalgiris” bija ļoti vilinoša, turklāt viņš šīs komandas sistēmā jau bija ilgus gadus un jūtas pret pilsētu un organizāciju ir siltas. Skaidrs, ka mums bija žēl zaudēt treneri, kurš tik labi sevi šeit pieteica, taču atkal jau varam uz to paskatīties no otras puses – mēs kā klubs esam sevi definējuši, ka esam kā tramplīns pakāpienam uz augšu. Nevaram atļauties ilgstoši noturēt labākos, bet, ja mums ir veiksmīgi stāsti, kuros spēlētāji vai treneri pēc darba Valmierā tiek pie iespējas sevi apliecināt augstākā līmenī, tad mums ir vieglāk piesaistīt nākamos.
Cik ātri nonācāt pie Dāvja Čodera kandidatūras šim amatam?
Dāvis bija uzreiz nākamā mūsu opcija un diezgan ātri vienojāmies par sadarbību. Mums patika, kā “Zeļļi” spēlēja viņa vadībā. Neslēpšu, ka pusfinālā viņi uzvarai bija pat tuvāk, jo divas reizes atspēlējāmies no 20 punktu mīnusiem, reizi arī pamatīgi zaudējām. Spēlēja viņi labi, turklāt Dāvja spēles rokraksts kaut kādā ziņā ir līdzīgs Kaspara veidotajam – ātrs un dinamisks basketbols. Mūsu domas saskanēja, tāpēc Dāvis ir Valmierā.
Ja pareizi saprotu, Vecvagaram bija gana liela teikšana arī komandas komplektācijā. Vai jaunais treneris to ir pārņēmis?
Sistēma paliek iepriekšējā, kur komandas veidošanā esam visi trīs – treneris, (komandas menedžeris – aut.) Valters Vēveris un es. Par jebkuru spēlētāju mums ir jādabū visi trīs “jā”. Tā nu viens ar otru pacīnāmies, mēģinām pārējos pārliecināt un, ja tas izdodas, tad arī ejam pēc tā spēlētāja.
Domāju, ka neiebildīsi apgalvojumam, ka komandas komplektācija bija viens no Valmieras kluba veiksmes stāstiem pagājušajā sezonā. Kādas ir mācības un pieredze?
Nav tik sarežģīti novērtēt spēlētāja meistarību un statistiku, arī vizuālo iespaidu, jo šobrīd ir daudz un dažādas programmas, kas to visu procesu ievērojami atvieglo. Tas, kas ir sarežģītākais un iepriekšējā sezonā izdevās, ir trāpīt ar džeku raksturiem. Es savā praksē neatceros, kad mums komandā būtu bijis tāds mikroklimats, jo komanda tiešām izveidojās kā viena liela ģimene.
Domāju, ka ļoti bieži tieši tas ļāva mums uzvarēt arī tās spēles, kad uz papīra mēs ne tuvu nebijām favorīti. Spēlētāju raksturs ir visgrūtāk prognozējamā lieta, jo vari zvanīt viņa bijušajiem treneriem, viņam pašam, jebkuram, un tajās sarunās vienmēr viss ir skaisti, visi ir superīgi džeki un izcilas personības, bet dzīvē izrādās pavisam citādāk. Kā jau jebkurā sfērā, ne tikai sportā.
Cik tālu esat tikuši komandas komplektācijā?
No pagājušās sezonas mums ir Mārcis Vītols, Artis Ate, Dāvis Ozers, pāris dienas atpakaļ arī Verneru Kohu parakstījām, tāpēc latviešu kodols jau ir. Klāt ir latviešu pasi ieguvušais amerikānis Džeiks (Haidbrīders – aut.), ukrainis Pavlo Dzjuba, vēl būs pāris jaunie, bet vēl intensīvi meklējam kādus trīs spēlētājus. Kas ir veseli, tie jau individuāli trenējas, bet augusta vidū paredzēts sākt oficiālos komandas treniņus.
Vai pēc pavasarī gūtā savainojuma kapteinis Ate būs gatavs jaunās sezonas sākumam?
Tas būs izaicinājums, turklāt arī Mārcim Vītolam ir līdzīga situācija. Pēc sezonas beigām izoperējām un viņš varētu atgriezties pat vēlāk par kapteini. Grūti vēl paredzēt, bet ceram, ka Artis uz sezonas sākumu varētu būt, taču pastāv iespēja, ka pirmais mēnesis vēl būs jāizlaiž.
Skatoties komandas attīstības dinamiku ilgākā laika posmā, pagājušo sezonu redzi kā likumsakarīgu kāpienu uz augšu vai izrāvienu, pēc kura jāskatās, ko un kā tālāk darīt?
Droši vien ne viens, ne otrs variants. Katru gadu esam spēruši solīti uz priekšu, tostarp finansiāli, ar ko kopā augušas arī sportiskās ambīcijas, bet, ja man pirms iepriekšējās sezonas kāds pateiktu, ka izcīnīsim kaut vienu titulu, diez vai tam noticētu. Tā vērtējot, pēc finansiālajām iespējām bijām kādi piektie vai sestie aiz abām Rīgas komandām, “Kaleva”, Tartu. Jā, tā starpība varbūt vairs nebija tik liela, īpaši šajā sezonā, tāpēc ar veiksmīgu komplektāciju, apstākļiem un sniegumu tā sezona tik veiksmīga izvērtās.
Tāpat cenšamies turpināt virzīties uz priekšu maziem solīšiem, kur nākamais izaicinājums būs FIBA kauss. Stāvam ar abām kājām uz zemes un kluba iekšienē neviens nerunā, ka tagad nu tik aizstāvēsim visus trīs titulus. Galvenais ir izdarīt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, un tad jau var skatīties, kas no tā sanāks. Sportā vari izdomāt sazin ko, spēlēt kā gribi, bet vēl jau ir pretinieks, kurš grib to pašu. Tāpēc jau tas ir interesanti.
Atskatoties uz veiksmīgās sezonas iemesliem, komandas mikroklimats taču nebija vienīgais!
Nebija vienīgais, taču es uzskatu, ka tas bija ļoti svarīgs iemesls. Varētu teikt, ka tas komandas gars iekustināja visu pārējo, ko jau it kā pareizi darījām. Es nerunāju tikai par spēlētājiem, bet viss komandas stafs bija viens liels un draudzīgs kolektīvs, tāpēc tas viss kā ritenis aizgāja. Ar katru spēli pieauga pārliecība par saviem spēkiem. Ļoti nozīmīgs bija izcīnītais Latvijas kauss, jo tieši tad sapratām, ka tiešām varam uzvarēt. Tur mēs to vilni noķērām.
Šobrīd jācenšas uz tā noturēties vai gludi piezemēties?
Saprotam, ka mums ir jauns treneris, veidojas jauns sastāvs, tāpēc to visu būs jābūvē no jauna. Arī konkurenti nesnauž. Abi Rīgas klubi, esmu pārliecināts, ir ļoti neapmierināti ar to, kāda izvērtās iepriekšējā sezona. Tā pati “Ogre” gribēs tikt atpakaļ iepriekšējās pozīcijās, tas pats ar igauņu klubiem. Spiediens būs.
Vai "Valmiera Glass/ViA" jaunajā sezonā izdosies aizstāvēt kādu no tituliem?
Jautāju arī tādēļ, ka Valmierai lielajos sporta veidos basketbolā un futbolā ir nesena nelāga pieredze ar klubiem, kas drīz pēc kļūšanas par čempioniem pajuka. Vai no tā var kaut ko mācīties, lai šāds liktenis neatkārtotos?
Tie ir citi stāsti un pavisam citas situācijas, tāpēc nedomāju, ka tur ir kaut kas, no kā mums būtu jāmācās vai jāpiesargājas. Skaidrs, ka esam tam visam sekojuši līdzi un kaut kādus secinājumus no tā var vērot arī mūsu kluba pašreizējā darbībā. Tu jau ne no kā neesi pasargāts, jo Latvijā sporta un ekonomikas vide ir tāda, kāda tā ir.
Godīgi sakot, mēs tādos normālos apstākļos vēl nemaz neesam strādājuši, jo drīz pēc ienākšanas augstākajā līgā (2018. gadā – aut.) sākās kovids, kas ietekmēja visu ikdienu, biznesus un atbalsta iespējas, tostarp arī mūsu ģenerālsponsoram netrūka problēmu. Pēc tam sākās karš Ukrainā, kas arī ļoti ietekmē ekonomiskos procesus Latvijā. Tādā drošā un prognozējamā vidē nemaz neesam strādājuši.
Varam tikai cerēt, ka viss nomierināsies, un turpināt strādāt, lai attīstītu klubu. Mēs to modeli veidojam tā, ka mums ir diezgan daudz atbalstītāju no Valmieras. Jā, ir ģenerālsponsors, taču tiecamies uz to, lai mēs neciestu tik traki, ja kādam no atbalstītājiem kaut kas notiek.
Kādu paredzi sezonu. Lai gan saki, ka klubā titulu aizstāvēšana nav pamatmērķis, līdzjutēji un basketbola vērotāji tomēr uz jums nu jau raugās pavisam citādāk!
Mans viedoklis ir tāds, ka uzvara nedrīkst būt galvenais, kā dēļ tu nāc un atbalsti komandu. Ir jābūt citām lietām. Ja tu mīli savu pilsētu, savu komandu, tur ir citas vērtības. Protams, uzvara tajā visā procesā ir saldākais auglis, taču tam nevajadzētu noteikt to, cik ļoti to mīli, ko tu dari. Manuprāt, tieši pagājušās sezonas kontekstā ļoti palīdzēja tas, ka spēku samēri izveidojās ļoti līdzīgi un visi turnīri kopumā bija ļoti intriģējoši. Ja ir piecas sešas komandas, kas nopietni cīnās par pirmo vietu, tas pievelk skatītājus un iedod haipu ap visu līgu. Arī vasarā interese ir krietni lielāka par notikumiem, basketbola čatos cilvēki diskutē. Tā intriga ir vajadzīga un ceru, ka mēs spēsim dot savu artavu tās veidošanai, tomēr apzinos, ka šosezon izaicinājumu būs ļoti daudz.