Divējādām sajūtām no Eiropas U20 čempionāta otdien atgriezusies Latvijas handbola izlase un tās līderis Valdis Kalniņš. Prieks par Rumānijā parādīto saturīgo sniegumu un izcīnītajām četrām uzvarām pret Eiropas handbola lielvalstīm mijas ar sarūgtinājumu par netikšanu uz nākamgad paredzētajām pasaules meistarsacīkstēm U21 vecuma grupā. “Žēl, jo komanda izveidojās ļoti forša. Kopā nospēlējām piecus gadus, taču izskatās, ka šis bija mūsu pēdējais čempionāts jaunatnes līmenī,” sacīja 18 gadus vecais sportists.
Valda Kalniņa vārds handbola aprindās nebija svešs arī šīs vasaras sākumā, jo dobelnieks jau 15 gadu vecumā debitēja Latvijas pieaugušo valstsvienībā un jau vairākus gadus ir viens no vadošajiem pašmāju čempionāta spēlētājiem, tomēr Eiropas U20 čempionātā viņš par sevi lika runāt īpaši skaļi, ar 104 gūtiem vārtiem astoņās spēlēs kļūstot par visu laiku rezultatīvāko Eiropas jaunatnes čempionātu spēlētāju. “Ai, baigā atšķirība jau nav. Forši, ka ir kaut kāds rekords, taču man tas neko īpaši nemaina. Šobrīd jau pilnībā fokusējos uz to, lai brauktu uz Norvēģiju un parādītu tur savu labāko sniegumu,” sarunā ar portālu Sportajaunumi.com ar roku atmeta jaunais handbolists.
Pēc atgriešanās Latvijā viņam bija tikai diena laika, lai sakrāmētu somu un dotos savā jaunajā izaicinājumā – šopavasar viņš parakstīja līgumu ar vienu no vadošajiem Norvēģijas klubiem “Elverum”, kas bijis viens no pirmajiem pakāpieniem daudzu Eiropas un pasaules vadošo spēlētāju karjerā.
“Tas ir liels solis. Ne tikai no spēles līmeņa viedokļa, jo tas vairs nebūs dzīvot Murjāņos, kur mani aprūpēja un pabaroja. Tagad par visu būs jādomā pašam. Tas būs kaut kas jauns, taču mani nebiedē. Pilsētu un kluba pārstāvjus iepazinu jau iepriekš, un man viss ļoti patika.”
Spēles laikā par rekordu nemaz nenojauta
Latvijas jaunie handbolisti Eiropas U20 čempionātā iekļuva pēc 20 gadu pārtraukuma, 2024. gadā izcīnot otro vietu Eiropas U18 čempionāta B divīzijā. Turnīru iesākuši ar sagrāvēm pret šī gadagājuma pagājušās vasaras pasaules U19 vicečempioni Spāniju (25:38) un Austriju (28:38), Arnolda Straumes vadītie puiši pamazām uzņēma tempu. Islandei (29:31) tika zaudēts saspringtā spēlē, bet nākamajās piecās spēlēs pret Norvēģiju (37:35), Ziemeļmaķedoniju (31:35), Čehiju (40:34), Serbiju (40:37) un Poliju (37:36) tika izcīnītas četras uzvaras.
Kalniņš bija rezultatīvākais Latvijas izlasē visās spēlēs, taču īpaši izcēlās ar 17 gūtiem vārtiem pret Ziemeļmaķedoniju, sasniedzot Eiropas čempionātu rekordu, ko trīs dienas vēlāk laboja, gūstot 20 vārtus pret Serbiju. Kopā visā turnīrā viņš guva 104 vārtus – par 33 vairāk nekā otrajam rezultatīvākajam spēlētājam turnīrā, bosnietim Alenam Hadžimuhamedovičam.
“Spēles laikā par to nemaz nenojautu. Man pašam šķita, ka būs kādi desmit, varbūt mazliet vairāk, tāpēc bija neliels šoks, kad federācijas pārstāvji teica, ka iemetu 17 un sasniedzu jaunu rekordu. Tai pašā laikā piedzīvojām sāpīgu zaudējumu, kura dēļ beigās droši vien netikām uz pasaules čempionātu. Pat nezinu, kā noraksturot tās emocijas,” tajās dalījās Kalniņš.
Salīdzinot ar Eiropas U18 čempionāta B divīziju, kur latvieši pirms diviem gadiem izcīnīja tiesības spēlēt elitē, šis turnīrs bijis krietni prasīgāks arī fiziski, jo sporta zālē gaisa temperatūra pārsniegusi 30 grādus pēc Celsija skalas. “Astoņas spēles īsā laika posmā tādos apstākļos un tik augstā tempā… Jāsaka godīgi, vēl tagad – divas dienas pēc turnīra – ir milzu nogurums un besītis,” sacīja Kalniņš.
Īpaši sarežģīts bija turnīra sākums, tomēr turpinājumā izdevies iespēlēties un par pēdējās spēlēs parādīto sniegumu pret Serbijas un Polijas vienaudžiem esot lielākais gandarījums: “Nezinu, tas bija noguruma dēļ vai pēc tālā ceļa uz turnīru, turklāt uzreiz pretī komanda, kas pagājušajā sezonā spēlēja U19 pasaules čempionāta finālā. Mums nebija tādu spēļu pieredzes, uzreiz dabūjām iekšās, taču pēc tam sapratām, kas mūs gaida, sākām pielāgoties. Pēdējo spēļu rezultāti parādīja, ka esam konkurētspējīgi tajā līmenī, tāpēc vēl jo lielāka škrobīte par netikšanu uz pasaules čempionātu.”
Kalniņš izvairījās izcelt savu sniegumu, turklāt arī turnīra gaitā vairākas spēles labākā spēlētāja balvas uzreiz atdeva komandas biedriem: “Mums visi spēlētāji labi izskatījās. Tas pats Endijs Šnepsts, Marks Lilienfelds, Leonards Valkovskis. Man varbūt sanāca iemest vairāk golus, bet arī pārējie izdarīja ļoti daudz, lai sasniegtu rezultātu.”
Eiropas čempionātā tika sadalītas 15 ceļazīmes uz nākamā gada pasaules U21 čempionātu Ziemeļmaķedonijā, bet latvieši ieņēma 17. vietu. Iepriekšējā turnīrā 2025. gadā Eiropai tika piešķirtas pat 18 vietas – vēl viena turnīra rīkotājai Polijai un ielūgums jeb wild card Fēru salām, kas beigās izcīnīja bronzas medaļas.
Iespējams, uz ielūgumu varētu pretendēt arī latvieši, tomēr aizkulisēs arvien aktīvāk runā par agresorvalstu atgriešanos sacensībās un to uzaicināšanu dalībai turnīrā.
Norvēģijā “tilts” uz Eiropas eliti
Pēdējos gadus Kalniņš apvienoja handbola spēlēšanu Latvijas un Baltijas čempionātos un mācības Murjāņu Sporta ģimnāzijā. Pēc tās absolvēšanas pienācis laiks spert nākamo lielo soli karjerā – jau pavasarī tika parakstīts trīs gadu līgums ar vienu no tituliem bagātākajiem Norvēģijas klubiem “Elverum”.
Sportists un viņa pārstāvji neslēpj, ka vēl pirms Eiropas U20 čempionāta bijuši piedāvājumi arī no Vācijas un Spānijas komandām, tomēr norvēģu iespēja vilinājusi visvairāk, jo klubs ir pazīstams ar gados jaunu spēlētāju attīstīšanu, kalpojot par pakāpienu ceļā uz eliti. Kalniņa sniegums Rumānijā nepalika nepamanīts arī dziļākos ūdeņos un viņu jau turnīra laikā centušies pārtvert vairāki citi klubi.
“Visiem atbildēju, ka esmu ļoti apmierināts ar to, kur esmu. Ir jānospēlē vismaz viena laba sezona tajā līmenī, bet tad jau var skatīties, cik gatavs esmu kāpt vēl augstāk.”
Norvēģus īpaši piesaistījusi Latvijas sportista neatlaidība un prasmes apspēlēt individuāli, ko treneri solījuši vēl pilnveidot. Nav mazsvarīgi arī tas, ka Elveruma ir neliela pilsēta (ap 22 tūkstoši iedzīvotāju), kurā viss ir pakārtots handbolam, kur saskatāmas spēcīgas paralēles ar Kalniņa dzimto Dobeli. “Gandrīz kā mājās,” smaidīja sportists, kurš jau pirmajā vizītē atzinīgi novērtējis topošo komandas biedru atsaucību.
Tiesa, klubs neieguva tiesības šosezon spēlēt Čempionu līgā, turklāt galvenais treneris Bjorge Lunns šovasar pārcēlies uz vienu no vadošajiem Vācijas klubiem Ķīles THW, tāpēc būs jāatrod kopīga valoda ar jauno treneri dāni Lauridu Sēgoru. No otras puses, trenera pāreja ir vēl viens apliecinājums “tiltam” no Norvēģijas komandas uz Eiropas handbola eliti.
“Jau kopš pavasara cenšos apgūt arī norvēģu valodu. Neslēpšu, ar to neiet viegli, taču ceru, ka tā vieglāk pielips, kad būšu ikdienā viņu vidē. Šobrīd ir sarežģīti mācīties, kad apkārt skan tikai latviešu valoda. Kopumā pirms došanās uz Norvēģiju jūtos droši. Galvenais, pagūt sakravāt mantas un aizlidot. Somā noteikti jāieliek panna, pārējo jau varēs uz vietas sakārtot,” smējās sportists.