Grūti paredzēt, kā nākotnē mainīsies hokejs, bet, saglabājoties pašreizējām tendencēm, Raitis Ivanāns var ieiet vēsturē kā vienīgais Latvijas hokejists, kas Nacionālajā Hokeja līgā (NHL) pildījis tā saucamā “policista” pienākumus. Šāda ampluā spēlētāji nepieciešamības gadījumā ar dūrēm iestājās par saviem komandas partneriem. Izteiktu kaušļu jeb tafgaju līgā vairs nav.
Pagājuši 13 gadi kopš Ivanāns slidas kāra uz nagliņas. Viņa pēdējā pieturvieta bija Rīga, jo 2012./2013. gada sezonā Raitis spēlēja “Dinamo” rindās Kontinentālajā Hokeja līgā (KHL). Spēlētāja karjeras laikā viņš ilgu laiku cīnījās Ziemeļamerikas zemākajās līgās līdz 2005. gadā ieguva iespēju debitēt NHL komandas Monreālas “Canadiens” sastāvā. Savainojumu dēļ divas sezonas gandrīz pilnībā nācās izlaist, tomēr četras sezonas Ivanāns spēlēja NHL, pārstāvot trīs klubus – “Canadiens”, Losandželosas “Kings” un Kalgari “Flames”. Kopskaitā NHL aizvadītas 282 spēles un gūti 18 (6+12) rezultativitātes punkti. Iekrātas arī 569 soda minūtes!
Ivanāns (47 gadi) ar ģimeni dzīvo vienas stundas brauciena attālumā no Čikāgas.
Sarunas iesākumā notestēju Raiti, vai viņš seko līdzi arī notikumiem Latvijā. Jautāju, kādi bija pagājušās nedēļas galvenie notikumi? “Mesa un Gacho koncerts, kā arī vētra,” bez kavēšanās, sekoja precīza atbilde.
“Ir taču ziņu lapas un sociālie tīkli, tāpat sazinos ar māsu un mammu. Mums arī īpašumā nedaudz sapūta, bet nekas nopietns.” Kad painformēju, ka Preiļu novads gandrīz pilnībā izolēts, jo nav elektrības un zuduši mobilie sakari, Raita balsī varēja saklausīt satraukumu. “Traki! Man Preiļu novadā ir lauki.”
Ivanāna dzīvē Amerikā pēdējos gados nekas būtiski nav mainījies. Dēls Āris, kurš augustā pārkāpa 15 gadu slieksni, turpina iet tēva pēdās un spēlē hokeju Čikāgas jauniešu komandā “Windy City Storm”. Raitis gan vairs netrenē dēla komandu, bet U13 vecuma jauniešus. Angļu valodā nav garumzīmes, tāpēc “eliteprospects.com” hokeja datu bāzē ir jāmeklē Aris Ivanans, tomēr pasē esot ierakstīts Āris.
Meitai Emijai ir 17 gadu. Arī viņa sporto. “Oriģinālais nosaukums viņas sporta veidam ir “competitive cheer”. Man pat grūti latviski iztulkot un izskaidrot. Tā ir komandu sacensība ar vingrošanas elementiem. Vajag ievadīt anglisko nosaukumu google, un tad būs skaidrs.”
Ārim jau ir īss raksturojums “eliteprospects.com”. Viņš esot iemetiena speciālists, līderis un spēles veidotājs. Raitis pasmaida, jo apzinās, ka šajā vecumā vēl grūti spriest, kādi patiešām būs dēla plusi laukumā, tomēr piebilst. “Jā, ceru, ka tā tas ir. Nezinu, kā būtu pareizāk teikt, bet viņš nav no tiem, kuri ir pārauguši savus vienaudžus. Tā teikt, vēlais produkts. Šovasar gan ir krietni izstiepies. Augumā ziņā varbūt arī sasniegs manus parametrus (Raitim ir 198 cm un karjeras laikā bija 109 kilogrami).” Raitis dēlam pašam ļaus izvēlēties, kādu ceļu iet, bet tēva vēlme ir, lai paralēli hokejam tiktu iegūta arī izglītība.
“Labs variants būtu junioru līga un pēc tam hokeja un mācību apvienošana koledžā. Visi jau sapņo par NHL, bet tagad konkurence ir milzīga. Iekļūšana augstskolu komandās arī ir kļuvusi sarežģītāka, jo pēc izmaiņām noteikumos no Kanādas junioru līgām arī var braukt studēt un spēlēt hokeju Amerikā.”
Ivanānam ceļš līdz NHL bija garš un skarbs. Astoņas sezonas viņš aizvadīja zemākajās līgās līdz sasniedza hokeja meku NHL. Ceturtajā gadā aiz okeāna, spēlējot ECHL, viņš saprata, ka itin labi uz ledus padodas dūru izvicināšana. Tā kā pēdējā laikā izteiktu kaušļu NHL vairs nav, tāpēc nevietā ir jautājums, vai Raitis neiebilstu, ja dēls uz ledus pārņemtu viņa prasmes. “Smagsvaru, kādi bija manā laikā, tiešām tikpat kā vairs nav, bet pēdējā laikā ir pieaudzis pieprasījums pēc spēlētājiem, kuri prot laukumā visu – ātri slidot, mest ripas vārtos un arī aizstāvēt sevi laukumā.
Protams, ka visvairāk pieprasīti ir golu metēji, bet komandās vienmēr būs vajadzīgi arī melnā darba darītāji, kuri nebaidās iet stūros un arī izkauties.
Es domāju, ka hokejā kautiņi būs vienmēr. Uzskatāms piemērs ir Četru nāciju turnīrs. Kad ASV un Kanādas izlases jau pašā sākumā izvicināja dūres, tad tāds haips bija sacelts! Par to vien tikai runāja.”
Ap gadsimta miju Ziemeļamerikas mediji rakstīja, ka aiz okeāna 20 līdz 30 procenti apmeklē hokeja spēles, lai tikai redzētu kautiņus laukumā, tomēr, par spīti tam, NHL ieviesa bargākus sodus un komandas pakāpeniski atteicās no izteiktajiem kaušļiem. Viens no iemesliem bija pēc karjeras beigām spēlētājiem veiktās pārbaudes, kurās konstatēja nopietnas sekas pēc daudzajiem saņemtajiem sitieniem.
Regulāri iesaistoties kautiņos, ir neiespējami izvairīties no galvas traumām. Ivanānam “HockeyFights.com” ir 130 kautiņi, bet, kā viņš pat saka, tur nav iekļautas dūru izvicināšanas zemākajās līgās. Spriediet paši – ja Raitis varēja no pozīcijas guļus uzspiest 180 kilogramus smagu svaru stieni, tad kādas var būt sekas, ja šādas dūres spēks tiek izmantots kautiņā.
“Par laimi, man pašam nav nekādas sekas pēc spēlētāja karjeras beigām. Ar atmiņu man viss ir kārtībā.
Protams, ka ir bēdīgi dzirdēt ziņu pārraidēs, ka ir miruši vairāki spēlētāji, ar kuriem es pats kopā spēlēju. Tas ir nedaudz biedējoši. Man vislabāk zināmais ir Dereks Būgārds, ar kuru kopā no zemākajām līgām aizcīnījāmies līdz NHL.”
Būgārdu atrada mirušu 2011. gadā dzīvoklī Mineapolē. Viņam bija tikai 28 gadi. Nāves iemesls bija medikamentu un alkohola pārdozēšana. Pēc nāves viņa smadzenēs konstatēja smagu hronisku traumatisku encefalopātiju, ko izraisa atkārtoti triecieni galvas rajonā. Riks Ripjens nomira 27, Veids Belaks – 35, Bobs Proberts – 45, Kriss Saimons – 52 gadu vecumā. Tie ir tikai daži NHL kaušļi, kuri pāragri aizgājuši mūžībā.
Nopietnākas pārbaudes sākušās jau tajā laikā, kad vēl spēlēja Ivanāns. “Mūs pārbaudīja no malas pieaicinātie dakteri. Konstatējot, ka kaut kas nav kārtībā, viņi neļāva neko darīt.
Vēl senākā pagātnē gan bija pavisam vienkārši. Pajautāja – kā jūties? Normāli, tad ej un spēlē. Uz rezervistu soliņa paošņājām ožamo spirtu un atkal gājām laukumā.
Tagad ne tikai hokejā, bet arī amerikāņu futbolā, tribīnēs sēž ārsti, kuri vēro, kā spēlētāji uzvedas pēc kontakta cīņas laukumā. Ja ir kādas aizdomīgas pazīmes, spēlētāju uzliek uz pauzes, kamēr simptomi pazūd.”
Spēka tipa spēlētājiem kautiņi vispirms jau ir darbs. No otras puses, iespējams, tās ir arī emocijas, kuras gribas iegūt uz ledus? “Laukumā katram ir savi pienākumi. Gribi to vai nē, bet savs darbs ir jadara, ja vēlies noturēties līgā. Neviens nav neaizvietojams. AHL ir spēlētāji, kuri to tikai gaida, kad atbrīvosies vieta kādā NHL komandā. Protams, ka es vēlējos arī spēlēt tikai hokeju.
Pēdējais gads, kad es biju Rīgas “Dinamo”, bija man baudāmākais hokejā, jo es varēju spēlēt un par neko citu nedomāt.
Tas ir arī mentāli nogurdinoši, kad pirms katras spēles pēti potenciālo pretinieku kautiņā un nezini, ko gaidīt laukumā.”
Amerikas hokejā Raitis nokļuva 17 gadu vecumā. “Sākumā man nebija pilnīgi nekādu zināšanu. Piemēram, kas ir Kanādas junioru līgas un kāds ceļš ir ejams, lai ar hokeju iegūtu izglītību. Tēlaini izsakoties, es biju iemests ūdeni un bija jāmācās peldēt. Man bija aģents, bet viņš, šķiet, vispār neko nedarīja. Es pats mācījos, kā tikt no līgas uz līgu augstāk. Man nebija ne mazākā priekšstata, kā var nokļūt AHL (otra spēcīgākā Amerikas hokeja līga aiz NHL). Man ceļš patiešām bija grūts. Bija spēlētāji, kuri aizvadīja aptuveni 30 spēļu ECHL un pēc tam jau pārcēlās uz AHL. Es gāju garāku ceļu, cauri vēl zemākajām līgām kā UHL un CHL.
Bija ļoti jāmīl hokejs, lai spēlētu šajās līgās (smejas). Tādā režīmā ilgi nevar izturēt.”
Apstākļi bijuši skarbi. Uz spēlēm brauciens autobusā ilga līdz 12 stundām, no rīta brokastis paēda benzīntankā un vakarā gāja uz spēli. Atalgojums nodrošināja iztiku sezonas laikā. Vasarā bija jāmeklē, kur piepelnīties. Ivanāns ir strādājis dārzniecībā un būvniecībā.
Neesot bijis viegli arī pēc karjeras beigām atrast savu vietu dzīvē. “Tam ir gājuši cauri daudzi hokejisti. Redz, Daugaviņš tagad mācās, lai iegūtu izglītību. Maz ir tādu, kuri karjeras laikā zina, ko darīs, kad beigs spēlēt. Parasti iet uz priekšu gadu no gada, paildzinot spēlētāja karjeru. Manuprāt, tas ir grūtākais posms, kad ir jāizlemj, ko darīt pēc spēlētāja karjeras beigām.”
Ivanāna ampluā spēlētāji karjeras laikā nevarēja nopelnīt tik daudz, lai pēcāk būtu bezrūpīga dzīve. “NHL tagad ir patiešām lielas algas. Ar hokejā nopelnīto spēlētājiem pietiks visam atlikušajam mūžam. Manā laikā tafgaji nopelnīt jau varēja, bet bija arī jādomā, ko darīsi, kad spēlētāja karjera beigsies.”
Ar savu pašreizējo darbošanas jauniešu hokejā Raitis ir apmierināts. “Labi ir tas, ka es varu apvienot savu darbu ar Āra izvadāšanu uz treniņiem. Mēs dzīvojam vienas stundas brauciena attālumā no ledus halles, kur bāzējas “Windy City Storm” jauniešu komandas. Tie ir 120 kilometri vienā virzienā, bet brauciens ilgst vienu stundu.”
Nākotni esot grūti paredzēt. “Hokejā es joprojām daudzas lietas mācos. Skatos, kā strādā junioru komandu treneri un apgūstu skautingu. Pagaidām man viss ir labi un ar visu var tikt galā.”