Gluži kā jaunatklājēja Latvijas sieviešu volejbolā ienākusi viena no spilgtākajām jaunās paaudzes spēlētājām Marta Kamēlija Levinska, kura savu otro sezonu Vācijā nule pabeidza ar izcīnītu sudraba medaļu un bundeslīgas vērtīgākās spēlētājas atzinību. 24 gadus vecā sportiste neslēpj savus sapņus volejbolā un mērķtiecīgi cenšas tos īstenot, lai pavērtu jaunus apvāršņus un sasniegtu vēl neiekarotas virsotnes gan kopā ar Latvijas valstsvienību, gan pārstāvot spēcīgus ārzemju klubus. Starp citu, Marta Kamēlija šobrīd ne tikai noskaņojas izlases kāpšanai uz Eiropas čempionāta skatuves pēc 28 gadu pārtraukuma, bet arī raugās ikoniskā Fudzi kalna virzienā.
Kas ir pirmās lietas, ko centies izdarīt vai redzēt, pēc ilgāka laika atgriežoties mājās?
Protams, ģimeni satiku uzreiz, arī draugus. Noteikti gribu aizbraukt uz centru un vienkārši pastaigāt pa pilsētu. Man pašai ļoti pietrūkst Rīgas, centra rajonā esmu uzaugusi. Man pašai šobrīd ir interesanta sajūta, jo tik agri jau kādu laiku nav sanācis būt Latvijā. Vienmēr ir sanācis, ka atgriežos mazliet vēlāk, tāpēc ir prieks būt šeit jau uz valsts svētku laiku. Jā! Un, protams, biezpiena sieriņš ir gandrīz pirmā lieta, ko es atkal pagaršoju, esot mājās.
Kura garša?
Klasiskā. Es pat nezinu, vai tā ir mana mīļākā no biezpiena sieriņu garšām, bet klasiskais vienmēr ir, kā saka, droša izvēle (smaida).
Pēc iepriekšējām sarunām noprotu, ka pēc diviem gadiem Drēzdenes klubā tavs Vācijas posms ir noslēdzies. Ar kādām sajūtām vari atskatīties uz tajā paveikto?
Tikai vislabākajām. Man ļoti patika tā vide, komanda un treneri. Es ļoti daudz iemācījos ne tikai kā spēlētāja, bet augu arī kā cilvēks. Tas noteikti nebija viegls posms, jo bija ļoti daudz spēļu, arī augsts sportiskais līmenis, tāpēc bieži vajadzēja kāpt sev pāri un meklēt veidos, lai uzlabotu savu spēli. Tas ļoti palīdzēja manā izaugsmē, tāpēc esmu pateicīga Drēzdenes kluba pārstāvjiem, kuri deva man šo iespēju.
Divreiz sasniedzāt bundeslīgas finālu, izcīnījāt Vācijas kausu, debitēji Čempionu līgā – par ko no sportiskajiem panākumiem lielākais prieks?
Parasti visvairāk atmiņā paliek tās uzvaras, izcīnītie kausi. Pagājušajā sezonā uzvarējām Vācijas kausā, šīs sezonas sākumā izcīnījām superkausu. Tās bija skaistas emocijas. Arī piedalīšanās Čempionu līgā ir sasniegums, ko, manuprāt, katrs sportists vēlas kādreiz piedzīvot. Daudz labākas emocijas gan palika par to, cik labi pēc tam nospēlējām CEV kausā, kur izcīnījām trešo vietu. Vienlaikus tas nozīmēja arī ļoti daudz spēļu, kas tiešām nebija viegli. Nebija daudz iespēju atpūsties, sakopot spēkus, bet tā bija nenovērtējama pieredze.
Ja pareizi saprotu, tad tieši iespēja spēlēt Čempionu līgā bija tā, kas vilināja palikt Drēzdenē arī šosezon!
Piekrītu, ka tas bija mērķis, viens no maniem sapņiem, ko piepildīt volejbolā, taču man arī ļoti patika klubs, treneris, visa kopējā situācija. Neliegšos, viņi uz otro gadu izteica arī finansiāli ļoti labu piedāvājumu. Tas viss kopā lika nosliekties par palikšanu Drēzdenē.
Uz trešo gadu nepiedāvāja?
Es domāju, ka divi gadi vienā klubā ir pietiekami. Esmu guvusi no bundeslīgas pieredzes to, ko es varēju iegūt. Tagad esmu gatava citām lietām.
Kāda bija atvadīšanās no komandas pārstāvjiem un līdzjutējiem. Dzirdēts, ka Vācijas klubos tās allaž ir ļoti ciešas attiecības!
Drēzdenē mums tiešām ir lieliski līdzjutēji, kuri ļoti atbalstīja mūs ne tikai labos brīžos. Tas bija mazliet negaidīti, jo, godīgi sakot, vāciešiem pozitīvisms nav nemaz tik raksturīgs, tomēr grūtos brīžos viņi tieši ar to mūs pacēla un lika justies jauki. Viņi paši arī saka, ka klubā jūtas kā ģimenē, tāpēc pārdzīvoja par to, ka es un vēl pāris meitenes nākamsezon neatgriezīsimies. Viņi pie mums bija pieraduši, atbalstījuši, tāpēc atvadīšanās bija emocionāla.
Kluba atvadu ziņā tu biji raksturota ne tikai kā sirds uzbrukumā, bet arī ļoti vērtīga komandas ķīmijas veidošanā. Kā pati redzēji savu lomu tajā?
Mums bija diezgan starptautiska komanda – meitenes no Amerikas, Slovēnijas, Nīderlandes, Latvijas un vēl citām valstīm. Es teiktu, ka līderes laukumā bija vadošās arī ārpus tā, taču ļoti foršas bija arī tās meitenes, kuras nebija pamatsastāvā. Viņas smagi strādāja, labi parādīja sevi treniņos un bija atsaucīgas un draudzīgas arī ārpus laukuma, tāpēc ķīmija komandā veidojās ļoti veselīga. Ir ļoti svarīgi, lai visas meitenes komandā ir pozitīvas, pat ja viņas netiek laukumā tik bieži. Bija, protams, jūtama konkurence, taču tā nebija toksiska. Varētu teikt, ka mēs vienkārši patikām viena otrai kā cilvēki, un tas ļoti palīdzēja.
Vai gaidīji, ka tava loma komandā un uzbrukumā būs tik liela?
Savā ziņā, es zināju, ka treneris no manis to gaida. Viņa spēles filozofijā diagonāles spēlētājai ir jābūt dominējošai, tāpēc ar šādu lomu laukumā rēķinājos. Zināju arī to, ka otrajā gadā tā tikai pieaugs, jo komanda, treneri un es kā spēlētāja bijām kāpuši vēl solīti augšup. Zināju, ka man būs diezgan liela atbildība.
Atbildība dažkārt mēdz būt arī slogs?
Noteikti, bija arī grūti brīži. Mēs, spēlētājas, katrā epizodē cenšamies sevi atdot visu, taču ne vienmēr viss sanāk. Dažreiz arī nākas cīnīties ar to, ka pati varbūt nejūtos labi fiziski vai mentāli, taču tādos brīžos ir jātiek tam pāri. Ar savu lomu komandā es nevaru atļauties kādā brīdī padoties vai nenoskaņoties. Nevaru pateikt – ai, ielieciet manā pozīcijā šoreiz kādu citu! Tā tas nestrādā. Tā ir tāda kā mentālā spēle, noturēt sevi augstākajā līmenī jebkurā situācijā un būt tai, kas spēj izšķirt to rezultātu. Tāpēc vēl jo svarīgāks ir komandas biedreņu atbalsts, par ko iepriekš runājām. Esmu ļoti priecīga, ka man bija šī iespēja uzņemties atbildību, būt līderei tik augsta līmeņa komandā, jo tas mani norūdīja. Es arī piekrītu trenera nostājai, ka diagonāles spēlētājai ir svarīgi būt spēcīgai. To redzam arī citās komandās – visām vadošajām komandām ir ļoti labas diagonāles spēlētājas. Tas ir tas, uz ko man ir jātiecas.
Kas ir tā ikdienas specifika, kas atšķiras valstīs, uz kurām volejbols līdz šim tevi ir aizvedis – ASV, Turcijā un Vācijā?
Ir grūti salīdzināt ar Ameriku, jo tā tomēr bija studentu līga un tur viss bija jāapvieno ar mācībām, un arī kopumā visa sistēma bija atšķirīga. Ja salīdzina ar Turciju, tad Vācijā noteikti viss bija ļoti sakārtots, organizēts un notika kā pēc protokola. Brīžiem pat šķita, ka mazliet par daudz viņiem visu gribās kontrolēt, taču viss noteikti bija laicīgi, par visu bija padomāts, viss ir atstrādāts un tiek darīts augstā līmenī. Tie ir cilvēki, kuri ļoti smagi strādā un tiešām domā par to, ko viņi dara. Turcijā gan dažreiz bija tā, ka, kā saka – ķep ļep (smejas)!
Vai pareizi saprotu, ka jaunu kultūru apgūšana ir plānota jau nākamajā sezonā?
Jā, nākamsezon spēlēšu Japānā! Es it kā vēl nevaru teikt, kurā klubā, bet gan jau volejbola cilvēki to drīz uzzinās. Arī tas ir viens no maniem sapņiem – spēlēt Āzijā. Domāju, ka tā ir iespēja gūt nenovērtējamu pieredzi, par ko man pašai ir liels prieks un tāds patīkams satraukums. Japānas līgā ir specifiski noteikumi, jo komandā var būt līdz trīs ārzemniecēm, no kurām laukumā vienlaikus drīkst būt tikai divas. Tā ir pavisam cita atbildība un loma šīm spēlētājām. Cik zinu, mēs būsim divas ārzemnieces. Arī tas man nav pierasts, jo parasti kluba sastāvā tieši ārzemnieču bijām vairāk. Tā būs pavisam jauna un nepierasta vide. Protams, kopā ar vietējo kultūru un volejbola stila īpatnībām Japānā.
Gaidi arī kādu kultūršoku?
No tā, ko esmu par Japānu dzirdējusi, iespējams, cilvēki mazliet līdzinās tiem pašiem vāciešiem, jo arī viņi ir ļoti smagi strādājoši un ļoti nopietni uztver to, ko viņi dara. Tāda sajūta, ka viņi mazāk izrāda savas emocijas, bet arī tas man nebūs pavisam jauns. Arī mēs – vēsie ziemeļnieki – taču esam kaut kur līdzīgi. Runājot ar spēlētājām, kuras tur ir bijušas, ir iespaids, ka japāņi, lai arī ir ļoti pieklājīgi, ar viņiem ir grūtāk nodibināt ciešāku kontaktu. Redzēsim! Jāaizbrauc un jāskatās pašai, kā būs. Katrā vietā taču ir mazliet citādāk.
Kad saprati, ka volejbols var kļūt par ko vairāk par hobiju, ka ar to vari arī pelnīt naudu?
Ja tā atsauc atmiņā, tad, sākot studijas Amerikā, vēl nedomāju, ko darīšu pēc pieciem vai desmit gadiem. Domāju, ka pēc pirmajiem pāris gadiem tur es sapratu, ka tas man tiešām patīk, ka ir iespējas domāt par karjeras veidošanu ārzemju klubos. Iepriekš Latvijā man arī nebija daudz cilvēku, kam šajā ziņā prasīt pēc padoma, jo nebija jau daudz volejbolistu, kuras būtu spēlējušas ļoti augstā līmenī tieši nesenā pagātnē. Tāpēc arī man nebija īstas pārliecības par to. Amerikā satiku daudz cilvēku ar šādu pieredzi, un arī es pati jau ilgāk un nopietnāk biju tajā volejbola vidē, sapratu, ka man ir kaut kādas dotības, kas var palīdzēt tikt tālu un būt veiksmīgai šajā profesijā. Spēlēt volejbolu noteikti bija starp maniem sapņiem jau pirms tam, taču tieši Amerikā es pārliecinājos par to, ka tos tiešām varu arī piepildīt. Tas posms atvēra man daudz durvis. Arī tas, ka sieviešu volejbols kopumā pēdējos gados diezgan strauji attīstās. Ir liels prieks, ka tieši šobrīd ir tādi, laiki, kad man kā sievietei ir iespēja būt profesionālai volejbolistei un ar to pelnīt labu iztiku.
Arī pārējām Latvijas izlases spēlētājām parādās iespējas ārzemēs!
Jā, pēdējos divos trīs gados mūsu meitenes arvien biežāk izvēlas šādus ceļus. Tur liela nozīme ir valstsvienības trenerim Danielem Kaprioti, kurš iedrošina viņas braukt spēlēt ārzemēs. Jo vairāk spēlētāju to dara, jo vairāk iespēju parādās nākamajām, jo parādās kontakti, mūsu volejbolistes parādās apritē, tā pamazām izcīnām savu vietu volejbola pasaulē.
Būtiska loma šai cīņai droši vien būs atgriešanās Eiropas čempionāta finālturnīrā pēc 28 gadu pārtraukuma! Nu jau ar laika nogriezni atskatoties, kā un kāpēc šoreiz izdevās šo mērķi sasniegt?
Noteikti ļoti palīdzēja mūsu komandas galvenais treneris, kurš ar savu dienvidnieka mentalitāti ienesa komandā lielu pozitīvisma dvesmu. Manuprāt, mums Latvijas volejbolā tā iepriekš ļoti pietrūka. Neteiktu, ka esam briesmīgi pesimisti (iesmejas), bet bieži ir dzirdams tāds “ai, nu ko tad mēs tur” noskaņojums.
Nolemtības pieskaņa?
Tieši tā! Tāpēc arī vajadzēja mums kādu ar iedvesmu un vīziju, lai mūs grūstu uz priekšu dažādos veidos gan laukumā, gan ārpus tā, lai mēs pašas tam noticētu. Kaut vai tas, ka mūs iedrošināja braukt uz ārzemēm, meklēt un izmantot tās iespējas. Uzskatu, ka tas ļoti palīdz, jo, kad 16 un 17 gadu vecumā ienācu izlasē, bija jūtams, ka meitenēm vienkārši nebija šīs starptautiskās pieredzes. Vienkārši nezinājām, ko sagaidīt un kā spēlēt pret neierastām pretiniecēm. Šobrīd meitenes jūtas daudz komfortablāk, mēs jau zinām, ko gaidīt no pretiniecēm un, galvenais, ko pašas varam viņām likt pretī. Tas bieži vien ir izšķirošs faktors.
Ieskicē, lūdzu, kāda, tavuprāt, šobrīd ir Latvijas valstsvienība?
Manuprāt, pēdējā laikā komandā ienākušas vairākas diezgan perspektīvas jaunās spēlētājas – pusītes, pirmie tempi. Kopumā izlase ir ļoti jauna. Lielāka pieredze ir cēlājai Elvitai Dolotovai, bet arī Elza Reknere jau ir uzspēlējusi ārzemēs, kas mums noteikti palīdzēs. Citās pozīcijās ir labs sajaukums starp jaunajām, talantīgajām spēlētājām un stabilām vērtībām, kā Paula Ņečiporuka un Annija Jurdža.
Kā ir ar augumiem un centimetriem, par ko bieži vien satraucas volejbolā?
Es teiktu, ka nav slikti, ja godīgi. Dažbrīd tā paskatos uz meitenēm un pie sevis padomāju – tiešām nav slikti augumi mūsu pirmajiem tempiem. Arī citās pozīcijās ir volejbolam labi augumi. Labi, nevaram salīdzināt ar Itālijas vai Turcijas divmetriniecēm, tādu mums nav, taču uz kopējā fona mums ir pietiekami daudz centimetru, lai konkurētu Eiropas līmenī. Ja tā paskatos, man pašai visās komandās ir bijušas arī īsākas spēlētājas, taču tāpat vienmēr varējām sacensties ar jebkuru pretinieku.
Vai pēdējos gados izjūti intereses pieaugumu par sieviešu volejbolu Latvijā?
Ir jūtams, noteikti. Gan no kopējās attieksmes starp līdzjutējiem un atbalstītājiem, gan no Latvijas Volejbola federācijas, jo pēdējos gados atbalsts un uzmanība sieviešu valstsvienībai noteikti ir audzis.
Kā tu uzrunātu Latvijas sporta līdzjutēju vasarā nākt un klātienē atbalstīt volejbola izlases?
Šīs spēles, manuprāt, ir tādi forši volejbola svētki. Tā ir īpaša atmosfēra, kad vari vienkopus redzēt visu mūsu volejbola saimi. Arī spēles līmenis mums pēdējos gados ir ļoti audzis un spējam parādīt skatāmu sniegumu. Vietējam volejbola fanam Latvijā nemaz tik bieži nav iespēja redzēt šāda līmeņa spēles. Būs interesanti! Centīsimies sevi labi parādīt, kaut arī apzināmies, ka tās nebūs vieglas spēles.
Vai piekrīti tēzei, ka sieviešu volejbols no spēles viedokļa ir skatāmāks par vīriešu volejbolu, kur izspēle bieži vien beidzas jau pāris sitienos?
Tā ir, lai gan augstākajā līmenī arī sieviešu volejbols jau ir kļuvis ļoti fizisks. Es domāju, ka to īpaši var attiecināt uz cilvēkiem, kuri volejbolu paši nespēlē – tad ir vēl interesantāk redzēt tās ilgās izspēles, ir vairāk interesantu variantu aizsardzībā. Sieviešu volejbolā intriga noteikti ir lielāka un spēles – mazāk prognozējamas.
Uz ko komandai šovasar vajadzētu tiekties Eiropas līgā un Eiropas čempionātā?
Eiropas līgā mums ir pāris spēles, kuras mēs noteikti varam un vēlamies uzvarēt. Ir arī stiprāki pretinieki, kā Slovēnija, Ungārija, Rumānija, kur galvenais būs sevi ļoti labi parādīt un, cerams, labi nospēlēt, gūt pieredzi. Pret Izraēlu un Igauniju ir jātēmē uz uzvaru. Kas attiecas uz Eiropas čempionātu, esam ļoti spēcīgā grupā ar labām komandām, taču ir jāgūst no tā sev visu iespējamo, lai pašas mācītos, gūtu pieredzi. Jānospēlē savā līmenī, pēc iespējas stabilāk un drošāk. Tad jau redzēsim, kur tas mūs beigās aizvedīs.
Galu galā, Eiropas čempionātā sperat savu kāju tur, kur mūsdienu pieredzes Latvijas volejbolam vēl nav!
Tas viss palīdzēs būt vēl pārliecinātākām par sevi, lai atgrieztos klubu sastāvā, turpinātu attīstīt savas prasmes laukumā, un tad jau arī kā komanda kļūsim vēl spēcīgākas. Tas ir arī vēl viens no maniem sapņiem un mērķiem volejbolā – ar Latvijas izlasi sasniegt arvien jaunas virsotnes, kādas mums līdz šim šķita neaizsniedzamas.