“No Rumānijas vaļā nekādi netieku,” pasmejas Latvijas vīriešu volejbola izlases spēlētājs Jānis Eduards Medenis, kurš šosezon Bukarestes “Dinamo” sastāvā kļuva par šīs valsts čempionu, bet nu gatavojas CEV Eiropas līgas sākumam, kur pirmajā spēlē pretī stāsies tieši rumāņi ar vairākiem viņa komandas biedriem sastāvā. Vēl vairāk, Eiropas čempionāta finālturnīrā Latvijas izlase šoruden atgriezīsies tieši Rumānijā, jo grupu turnīra spēles aizvadīs modernajā Klužas-Napokas arēnā, turklāt pirmajā spēlē satiksies tieši ar laukuma saimniekiem.
Pēc titula izcīnīšanas Bukarestē valstsvienībai pievienojies kā pēdējais. Vai nu ir jāiedzen pārējos?
Mazliet vēl jūtu to, ka prom esmu bijis visilgāk un komandai pievienojos vēlāk. Visi jau ir atraduši kopīgu valodiņu un iepazinuši trenera stratēģisko bildi, kamēr man nākas ielēkt tādā braucošā vilcienā. Sākumā bija grūtāk, jo pēc titula izcīnīšanas piecas sešas dienas neko nebiju darījis, jo vajadzēja ļaut ķermenim mazliet atpūsties pēc garas sezonas. Tagad jāsasparojas un pēc iespējas ātrāk jāieiet ritmā.
Turklāt viss treneru kolektīvs komandā ir jauns!
Tieši tā! Ar Mārci Obrumanu un Aivi Kokinu iepriekš esmu jau kopā strādājis, bet ar galveno treneri Uģi Krastiņu man šovasar ir pirmā pieredze.
Un kā ir?
Jānospēlē pirmo ciklu, tad varēs izdarīt kādus secinājumus un kāda precīzākas nianses novērtēt. Pagaidām rit treniņu process un viss notiek tā, kā izlases sastāvā ir diezgan ierasts. Lielu pārsteigumu nav. Ja kāds arī ir, tad tas ir pozitīvs.
Ko gaidi no šīs sadarbības?
Pēdējos gados izlases sniegums bijis diezgan viļņveidīgs. Ir bijuši nogriežņi, kad spēlējam labi, bet tiem seko kritumi, tāpēc svarīgi ir ilgākā laika posmā noturēt šo vienu virzienu. Ja komandas kodols un treneru kolektīvs būs stabils, tad varam sasniegt augstus mērķus.
Uģis pats to ir arī pierādījis, astoņu gadu projektā tālu aizvedot Ukrainas izlasi. Esmu pārliecināts, ka to pašu varam paveikt arī Latvijā. Tikai jāstrādā!
Es pats Latvijas izlasē ienācu trenera Āvo Kēla laikā, tad bija Mihals Gogols, Rainers Vasiļjevs – Uģis man ir jau ceturtais treneris valstsvienībā, lai gan neesmu tajā nemaz tik ilgi. Godīgi sakot, kad bija pēdējās ziņas par trenera maiņu, uztvēru tās ar nelielām bažām, jo Rainera veidotais spēles stils man patika, tā sistēma man bija iepazīta un bija diezgan laba kopīgā valoda atrasta. Tagad atkal tā ir jāmeklē no jauna. Man gan šķiet, ka mums, spēlētājiem, tas izlasē darbu izlasē maina mazāk. Tieši treneriem ir grūtāk ielēkt katru reizi no jauna, ienākt jaunā kolektīvā. Katrs treneris nāk ar savu pieredzi, domāšanu, stratēģiju un spēles uztveri. Pagaidām izlase ir labās rokās, jāskatās uz priekšu.
Vai gaidāmā Eiropas čempionāta finālturnīra fons iedod papildus sajūtas?
Noteikti! Lai gan septembris šķiet vēl tālu, kaut kur zemapziņā sēž tā sajūta, ka vasaras beigās būs Eiropas čempionāts, kurā mums nemaz tik bieži uzspēlēt neizdodas. Šādas iespējas jācenšas izmantot par visiem simts procentiem. Ja jānoraksturo pašreizējās sajūtas šai kontekstā, ir tāds neliels klusums pirms vētras.
Biju komandā pirms 2021. gada Eiropas čempionāta un visu vasaru trenējos ar izlasi, taču uz finālturnīru mani sastāvā toreiz nepaņēma. Ceru, ka šoreiz izdosies aizbraukt.
Netikšana toreiz ir kā papildus motivācija?
Man pašam jau šķiet, ka biju gatavs palīdzēt arī toreiz, lai gan droši vien var piekrist, ka tajā vecumā vēl nebiju pietiekami nobriedis vīriešu volejbolam un bija lietas, pie kurām vēl jāpiestrādā. Jā, to šobrīd varu ņemt kā papildus motivāciju.
Nesen atgriezies pēc sezonas Rumānijā, pret rumāņiem sāksiet Eiropas līgas turnīru, Rumānijā aizvadīsiet arī Eiropas čempionāta grupu turnīru, kurā pirmā spēle – tieši pret mājiniekiem!
Jā, no tās Rumānijas vaļā nekādi netieku (smejas). Ar komandas biedriem no “Dinamo” jau par to pasmējāmies, ka esam kā sasaistīti. Būs interesanti! Varēsim kārtīgi iepazīt Rumānijas volejbolu šovasar.
Ko par to vari pastāstīt šobrīd?
Ja runājam par Rumānijas čempionātu, tad man ļoti patika tas, ka viņiem ir spēkos ļoti līdzvērtīgas pirmās sešas komandas. Tās visas varēja konkurēt par čempionu titulu, kausiem un visu pārējo. Tas ir ļoti vērtīgi izaugsmei, jo katrai spēlei ir milzu nozīme, katrai ir kārtīgi jāgatavojas un katrā var notikt viss kas. Gandrīz kā monētas mešana. Varbūt daudzus tas var pārsteigt, bet volejbolā tur tiek ieguldīti tiešām lieli finansiālie līdzekļi. Es pat teiktu, ne tikai volejbolā, bet sportā kā tādā. Volejbolā to ļoti izjūt, jo parādās arī augstvērtīgi rezultāti. Rumāņi tikko spēlēja pasaules čempionātā, pirms tam izcīnīja augstu vietu Eiropas čempionātā. Tā ir ļoti laba komanda, tehniski spēcīgi spēlētāji.
Paredzu, ka tās spēles būs grūtas, taču ticu, ka mēs varam tajās “ieķerties”, ja noticēsim paši saviem spēkiem.
Kāda Rumānijā ir atmosfēra ap volejbolu?
Jāsaka, ka ažiotāža ap volejbolu tur pagaidām vēl netiek līdzi ieguldītajiem līdzekļiem, jo pirmie sporta veidi Rumānijā noteikti ir futbols un rokasbumba, taču tiek darīts daudz, lai to popularitāti paceltu. Tostarp Eiropas čempionāta rīkošana. Jāsaprot, ka tas ir ilgstošs process.
Cik ļoti jūtamas ir volejbola tradīcijas? Rumānija tomēr bija ļoti spēcīga pagājušā gadsimta vidū, kad regulāri izcīnīja medaļas pasaules un Eiropas čempionātos, arī olimpiskajās spēlēs!
Arī klubu līmenī ir līdzīgi. Zinu, ka mūsu klubs “Dinamo” ap to laiku arī pēdējo reizi Čempionu līgu uzvarēja (izcīnīti divi ČL tituli sešdesmitajos un vēl viens astoņdesmitajos gados – aut.) un tā vēstures aura tik tiešām ir jūtama, kaut arī pēc tam ir bijis diezgan ilgs tukšuma periods. Uz spēlēm regulāri klāt bija visi vecie vīri, kuri tajos ziedu laikos spēlēja. Varēja sajust, ka viņi ir kaut ko lielu paveikuši, staigā lepni ar staltām mugurām, arī ordeņiem pie krūtīm.
Kā rumāņi svin čempionu titulus?
Svinēt viņi prot un viņiem tas patīk. Svinības bija ļoti ģimeniskas, saliedētas, arī mani viņi ļoti negribēja laist prom, jo komandas pasākumi sekoja viens otram. Nācās pat pārcelt biļetes uz Latviju.
“Dinamo” uzvarēja otro sezonu pēc kārtas, izcīnot savu divdesmito Rumānijas čempionu titulu vēsture, lai gan iepriekšējie 18 izdevās vēl pagājušajā gadsimtā. Bijāt šosezon favorīti?
Sezonu kā tādi tiešām iesākām, jo sagatavošanās posms izdevās ļoti labs, arī Eiropas kausos spēlējām pietiekami labi, taču pēc tam iestājās paliela bedre sniegumā. Grūti pateikt, saguruma vai kādu trauma dēļ, taču nokritām zemākajā punktā sezonā. Spēle negāja no rokas, arī treneri sezonas vidū gribēja atlaist, taču, tuvojoties izslēgšanas spēlēm, atkal sarosījāmies un nospēlējām savā līmenī. Izdevās kolorīta, tomēr aizraujoša sezona.
Arī tev pašam tā sanāca viļņveidīga!
Komandā bija ļoti spēcīga iekšējā konkurence, tāpēc ne tikai katrā spēlē, bet arī katrā treniņā sevi bija jāpierāda no jauna. Lai gan man ne vienmēr tas izdevās, kopējai izaugsmei tas noteikti palīdzēja. Vērtīga pieredze.
Pārdzīvoji, ka sezonas izšķirošajā cēlienā biežāk paliki laukuma malā?
Vienmēr ir rūgtums, ja netiec spēlēt un paliec malā, taču to nekad nevar droši paredzēt. Īpaši ar šo “Dinamo” treneri (Bogdanu Tenasi), taču tas motivēja katru dienu sevi pierādīt no jauna. Sajūtas dažkārt bija, kā bija, taču ir jāpatur prātā, ka volejbols ir komandu sporta veids.
Ja netieku sastāvā, nevaru kā rūgumpods sēdēt malā – ir jāatbalsta pārējie. Ja godīgi, arī pats jutu, ka sportiskā forma man vislabākā bija līdz sezonas vidum, taču tad tā pamazām kritās.
Beigu beigās, svarīgākais ir tas, ka izcīnījām uzvaru čempionātā.
Vai paliksi Rumānijā arī nākamajā sezonā?
Vēl ir daudz jautājuma zīmju, taču varianti ir. Joprojām esmu kontaktā ar “Dinamo”, lai gan līgums bija tikai uz šo sezonu.
Kā kopumā skaties uz savas līdzšinējās karjeras dinamiku, pārstāvot Beļģijas, Bulgārijas, Rumānijas klubus?
Katrs savu karjeru cer veidot kā piramīdu, kad ar katru sezonu sper soli arvien augstāk un augstāk. Man līdz šim sanācis paspert arī soli sāņus un dažreiz arī atpakaļ, taču katrā situācijā centos pieņemt labākos lēmumus. Es uzskatu, ka esmu vēl savas karjeras pašā sākumā. To, cik pareizi vai nepareizi viss darīts, varēs vērtēt tās beigās.
Raiba sportista karjera izvērtās tavam brālim Ansim, kurš izspēlējās ne tikai vadošās Eiropas līgās, bet arī Brazīlijā un Katarā. Vai no viņa pieredzes šai ziņā arī esi ko mācījies?
Es vairāk cenšos iet savu ceļu, taču brīžiem jau paklausos arī to, ko brālis saka. Viņš vairāk man ir parādījis to profesionālo pieeju, kā sevi uzturēt formā. Īpaši jau vasarās, kad ir starpsezona. Klubu un karjeras izvēļu ziņā, tur jāsaprot, ka viņš tomēr spēlēja mazliet citā laikā, bija citās situācijā.
Tomēr pēc spēles stilistikas esat līdzīgi?
Jā, abi laukumā esam stīvi (smejas). Protams, līdzīgas iezīmes mūsu spēlē un izpildījumā var saskatīt. Tas ir neizbēgami.
Viņam uz Eiropas čempionātu aizbraukt galu gala neizdevās – nu viss ir tavās rokās?
Vismaz vienam no mums tas ir jāpaveic. Ļoti daudz par to neesam runājuši, arī tagad viņš strādā ārpus Latvijas, taču zinu, ka viņš mani atbalsta un noteikti cer, ka izdosies to paveikt.