Izpārdota “Xiaomi Arēna”, iemūžināti video no dažādiem skatpunktiem sociālajos tīklos, kā arī diskusijas par un ap cīņām nepārprotami norāda uz to, ka sestdien notikušā “Bazara 0 Fight Club IV” rīkotāji bija trāpījuši mērķa desmitniekā. Vienā no centrālajām cīņām Kristaps Zīle kikboksā uzvarēja Zauru Džavadovu. Tas bija revanšs par Zīlem piespriesto zaudējumu savstarpējā cīņā šā gada janvārī. Pirmdien Sportajaunumi.com sazinājās ar Kristapu, kuram pēc cīņas nākamajā dienā bija jālido uz Maltu, tomēr ceļojums atcēlies.
Tam par iemeslu nav bijusi ar draugiem sarīkotā “afterparty” ballīte, kurā izņēmuma kārtā pacelta arī stiprā alkohola glāzīte. “Ļoti sen nebiju lietojis. Es pat neatceros, kad pēdējo reizi biju dzēris stipro alkoholu. Uz cīņas šovu sanāca daudz cilvēku un es nodomāju – kad vēl, ja ne tagad. Es jau biju aizmirsis to sajūtu, kā tas ir, kad nākamajā dienā ir pohas. Un vairāk arī negribu – man pietiek!”
Uz Maltu bijis plānots lidot kopā ar dēlu, bet plāni mainījušies “No manas ģimenes cilvēki pēc šova brauca uz Liepāju, līdzi paņemot arī dēla pasi. Mamma zvana un saka, ka nejauši starp mantām esot arī dēla pase. Man tagad bija jābūt Maltā, kur plānoju vienu nedēļu atpūsties, bet ceļojums diemžēl gāja secen. Nu neko, tā mēdz gadīties.”
Pēc lieliem pasākumiem vai sacensībām mēdz būt tukšuma sajūta. Kristaps tam piekrīt. “Simtprocentīga taisnība. Kad ir uzlikts mērķis, tad, katru dienu pieceļoties, galvā ir viena doma – kas man ir jādara, lai sasniegtu to, uz ko es tiecos. Vienu mērķi sasniedzot, tiek nosprausts nākamais, jo dzīve tā ir iekārtota, ka visu laiku virzāmies uz priekšu. Pašlaik esmu nedaudz nesaprašanā par to, ko darīt turpmāk.”
Ar cīņas gaitu viņš ir apmierināts. “Es teikšu, ka sanāca ļoti labi. Vismaz no manas puses. Vienmēr pastāv risks gūt traumu. Es šoreiz tikai celi atsitu pret viņa degunu. Celis man sāp, bet, paldies Dievam, nopietna savainojuma nav.”
Kristapa sitieni ar celi tika uzsvērti konkurenta komentārā pēc cīņas. Džavadovs Sportacentrs.com izteicās, ka “Glory” kikboksa noteikumi paredzot klinčā tikai vienu sitienu ar ceļgalu. Tiesnesis esot atļāvis Zīlem ar ceļgalu sist vairākas reizes pēc kārtas. “Pirms pasākuma īpaši tika uzsvērts, ka šoreiz ir pieaicināti starptautiska līmeņa tiesneši, kuriem ir pieredze “Glory” rīkotajās cīņās. Ja reiz mūsu cīņu vadīja augsti kvalificēts tiesnesis, tad man bija jāļauj viņam pildīt savus pienākumus. Ja viņš kaut ko aizrādīja vai parāva mani nost, tad okey – es pakļāvos, bet citādi mans uzdevums bija “dot virsū”.
Kad esi iekarsis, tad jau vairs sitienus neskaiti,” sāncenša pārmetumus noraidīja Kristaps.
Traumas ir ierasta lieta cīņas sportā, taču Zīlem šajā ziņā ir paveicies. “Karjeras laikā man nav gadījies saņemt daudz spēcīgu sitienu galvas rajonā. Vairāk ir sitienu pa kājām un korpusu. Man nopietnākais ir bijis meniska savainojums. Šī iemesla dēļ arī nepiedalījos “Glory” līmeņa cīņā. Uz operāciju es negāju un ceļgals ar laiku sadzija. Pāris gadus nepiedalījos kikboksa cīņās, tajā laikā priekšroku dodot boksam, kur ir mazāka slodze uz kājām. Ar smadzeņu satricinājumu nokautā esmu bijis, bet jau pasen – pirms pieciem vai sešiem gadiem un esmu to jau aizmirsis. Cīņas sportā parasti atceras pēdējo cīņu. Kas bijis iepriekš, parasti ātri izgaist, jo cilvēkiem jau ir īsa atmiņa. Svarīgi ir karjeru beigt uz pozitīvas nots, lai labā atmiņā paliek pēdējā cīņa.”
Sestdien arēnā Kristaps īpaši pateicās mammai. “Biju uzaicinājis viņu uz cīņu. Un man bija jāpasaka mammai paldies, jo viņa mani ir tik daudz atbalstījusi! Viņai vajadzēja likt saprast, ka man tas nav mazsvarīgi.”
Ir mammas, kuras izvēlas dēlu sacensības trasē, ringā vai laukumā neskatīties. “Protams, ka mammai bija uztraukums. Tas ir pašsaprotami. No otras puses, neskatoties cīņu, pēc tam var būt nožēla, ka svarīgs notikums ir palaists garām. Ir jau viņa arī teikusi, lai beidzu iziet ringā, bet es esmu spītīgs. Es daru to, ko vēlos. Pats esmu savas dzīves noteicējs.”
Lēmums par kikboksa karjeras beigšanu esot bijis pieņemts jau pirms pusgada. Šā gada janvārī Zīle un Džavadovs aizvadīja cīņu “Xiaomi Arēnā”. Pēc papildus piešķirtā raunda par uzvarētāju tika pasludināts Zaurs. Skatītāji šādu tiesnešu lēmumu pavadīja ar svilpieniem, uzskatot, ka pārāks bija Zīle. “Uzvaras gadījumā viennozīmīgi es jau tad būtu beidzis karjeru kikboksā.
Pastāv gan iespēja, ka ringā vēl atgriežos, tikai boksa cīņās.
Kā zināms, kikboksā treniņi ir grūtāki, jo vairāk ir slodze uz kājām. Tāpat ir lielāka iespējamība gūt kājas traumu. Man arī ir grūti sameklēt jaunus sportiskos izaicinājumus. Galvenās cīņas arēnā Rīgā ir bijušas vairākkārt. Tad būtu jābūt kaut kam tādam, kas mani motivētu ilgākā laika periodā ieguldīt smagu darbu treniņos.”
“Bazara 0 Fight Club IV” pasākums ir raisījis diskusijas par to, ka augstas kvalitātes cīņas sāk atbīdīties otrā plānā. “Haips” ir ap sabiedrībā zināmu personu uznācieniem un mazāk uzmanības tiek cīņas sporta profesionāļiem. “Ja ir pieprasījums, tad seko arī piedāvājums,” uzskata Zīle.
“Tāda ir mūsdienu realitāte. Sabiedrībā pazīstami cilvēki un influenceri ir pieprasīti. Pēc gadiem šāda prakse varbūt būs normāla parādība.
Es varu salīdzināt ar laika posmu, kā bija pirms gadiem desmit vai divdesmit. Interese par cīņas sportu viennozīmīgi ir palielinājusies. Savulaik skatītāju vietas arēnā uz šādiem šoviem nevarēja aizpildīt. Mums jau arī nebija sportistu. Vienulaik no Latvijas cīnījās tikai Konstantīns Gluhovs. Iespējams, ka pašreiz piedāvātās cīņas ir pareizais virziens. Ja cilvēku interese mazināsies, tad arī sporta veida izaugsme apstāsies. Galvenais ir pašam nenonākt pretrunā ar to, ko dari.
Es esmu vecās skolas piekritējs. Man ir teikts, ka pretinieks ir jāciena. Es necenšos uzmanību piesaistīt ar skaļiem izteikumiem, tā vietā vairāk enerģijas ieguldu treniņu procesā.”
Pirms gadiem trijiem Kristaps strādāja celtniecībā Norvēģijā, trenējās vakarā pēc darba un turpināja piedalīties profesionālajās cīņās. “Skandināvijā mani pazīst, jo esmu Norvēģijas čempions taiboksā. Tas nebija viegls periods, prasīja gribasspēku un disciplīnu, lai pēc darba ietu uz sporta zāli trenēties. Protams, ka hobija pēc celtniecībā nestrādāju. Dzīve piespieda braukt strādāt uz Norvēģiju, kur algas ir lielākas.”
Kristaps ir trenējies daudzās pasaules valstīs. Bijuši arī nepatīkami starpgadījumi. Taizemē divpadsmit dienas pavadītas cietumā. “Ko es tagad varu teikt – ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai nedotu Taizemes policistiem mazāko pavedienu aiz kā aizķerties.
Ja nesamaksāsiet viņiem prasīto naudu, tad nokļūsiet telpā ar rūtainu logu uz ārpasauli.
Es biju gatavs viņiem maksāt prasītos 300 eiro mūsu naudā, bet tikai ar bankas karti. Pie mums izrakstītu kvīti un naudu varētu pārskaitīt. Viņiem derēja tikai skaidra nauda, kas man tajā brīdī nebija. Tas bija ļoti netaisnīgi.”
Zīles sods piemērots par vīzas termiņa pārkāpumu. “Lidostā es jau čekojos mājupceļam. Vispirms man vajadzēja lidot uz Indiju. Man vaicāja, vai ir Indijas vīza. Atbildēju, ka nav, jo galamērķis ir Rīga. Nē, nederot. Pirku jaunu biļeti, bet, kad gatavojos lidot nākamreiz, Taizemes vīza jau bija beigusies. Tāpēc arī vajadzēja maksāt, pārrēķinot mūsu naudā, 300 eiro. Nesamaksājis prasīto naudas summu, nokļuvu cietumā. Nevienam to nenovēlu!
Pret dzīvniekiem izturas labāk, nekā pret cilvēkiem Taizemes cietumā. Apstākļi ir drausmīgi. Kameras pārpildītas, viens pie otra cieši guļ, un ir jāuzmanās, lai kājas kādam neuzliktu uz galvas.”
Kikboksa karjeras laikā patīkamo brīžu tomēr ir bijis vairāk. “Es varu būt gandarīts, ka daru to, kas man patīk. Man ir bijusi iespēja būt daudzās pasaules valstīs. Pirms pēdējās cīņas es piecus mēnešus trenējos Bali. Iespējams, tur drīzumā atgriezīšos. Nauda man dzīvē nav svarīgākais.”
Sarunas nobeigumā vaicāju, kas ringā dod lielāko gandarījumu? “Kad tiesnesis paceļ tavu roku, tikai tad saproti, ka smagais darbs ir atmaksājies,” norāda Kristaps. “Cīņas sportā nav garantijas, ka uzvarēsi, jo arī pretinieks katru dienu ir strādājis, lai tevi uzveiktu. Man šķiet, ka uzvaras sajūta ir labāka par seksu, jo gatavošanās cīņai prasa daudz ilgāku laiku (smejas). Sportā galvenais ir emocijas, kuras iegūst gan skatītāji, gan arī paši sportisti. Man nav jābūt ieplānotām sacensībām, es zinu, ka tāpat iešu uz sporta zāli un trenēšos. Tāds ir mans dzīves moto.”