Autore: Viktorija Slavinska-Kostigova, “Ogrenet“
TTT leģendārā sieviešu basketbola komanda bija tā, kuru pretinieku treneri no 1960. līdz pat 1984. gadam centās “atkost”, kā uzvarēt. Un nevarēja to izdarīt. Lilita Bergvalde pieticīgi par sevi saka, ka nekad nebija pati ātrākā uz laukuma, tomēr – septiņas reizes izcīnījusi PSRS čempiones titulu un bijusi seškārtējā Eiropas kausa ieguvēja. Šobrīd viņas ikdiena rit starp Rīgu un māju Ogrē, kurā viņa laipni pie sevis uzņem ciemiņus. Nupat Latvijā pirmizrādi piedzīvoja filma “Uļa”. Pirms tās tapšanas pie Lilitas kā vienas no Uļjanas Semjonovas komandas biedrenēm devās arī galvenās lomas tēlotājs – Kārlis Arnolds Avots.
Tāpat jautājumus par “to laiku” uzdevuši filmas “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” veidotāji. Jo kas gan par piedzīvoto laiku uz TTT spēļu laukuma precīzāk varētu izstāstīt, ja ne līdzgaitnieces, kas pašas uz tā skrējušas kā nekad dzīvē, dzelžaini ievērojušas trenera norādījumus, tā atnesot komandai vienu uzvaru pēc otras. Tomēr iespējams lielākā Lilitas dzīves uzvara ir – laulība nu jau 50 gadu garumā. Ar vīra Arņa kopīgo basketbola kaislību noteikti tālāk nes meita Līga. Tikmēr tagad pašas basketbola treneres kaislība ir mierīgā ikdiena, ēst gatavošana un dārzs.
Kur ir jūsu saknes?
Latgalē. Gan mamma, gan tētis ir no vietas starp Ezerniekiem un Šķauni. Tā ir tā puse starp Dagdu un robežu, kur atrodas Draudzības kurgāns. Tur satiekas Latvija, Baltkrievija un Krievija. Kad bijām mazas, mūs ar māsu katru vasaru sūtīja uz laukiem. Tad, kad bijām jau lielākas, gājām arī uz dejām uz vietējo klubu un vakaros tumsā nācām mājās. Kad sāku trenēties, uz Latgali vairs tik daudz nebraucu.
Kā jūs nokļuvāt TTT komandā?
Uz TTT katru gadu aicināja jaunās meitenes, un tā bija goda lieta. 1968. gadā es jau mācījos Fiziskās kultūras institūtā. Un tajā paziņoja, ka trim meitenēm jānāk uz TTT, un starp tām biju nosaukta arī es. Pārējās divas aicināja jau agrāk, bet viņas negribēja nākt, jo gribēja dibināt otru meistarkomandu, bet to mums neļāva. Mani aicināja pirmo reizi. Mūs sasauca uz “Daugavas” arodbiedrību Bruņinieku ielā. Atnāca galvenais treneris Raimonds Karnītis un biedrības vadītājs Maigonis Geistards, kurš mūs kaunināja: “Kādreiz visas skrēja uz TTT, bet jūs aicina, un jūs nenākat!” Es sēžu nosarkusi, man kauns, mani taču tikko pirmo reizi uzaicināja. Pēc sapulces piegāju pie Karnīša un prasīju: “Treneri, vai te nav notikusi kļūda? Mani arī aicina?” Viņš saka, ka nekādas kļūdas, ka esmu labi nospēlējusi jaunatnē, daudz esmu iemetusi un tad nu pamēģināsim.
Un tā sākāt spēlēt?
Uzreiz nē, pirmos divus gadus tikai trenējos. Tad 1970. gadā notika kas neparasts – piecas komandas spēlētājas vienlaikus aizgāja dekrētā, un tajā gadā visas piecas dzemdēja! Mēs jaunās palikām, un tā es tiku pamatsastāvā. Kad viņas atgriezās, es komandā paliku un kopumā tajā nospēlēju apmēram desmit gadus. Ienākt komandā bija visai viegli, jo uzreiz ienācām daudzas, un vecākās, kas palika, bija tikai divus trīs gadus vecākas.
Atceros, ka arī Uļa sāka Jaunatnes izlasē, un mans pirmais turnīrs kopā ar viņu bija arī viņas pirmais. Mēs pat toreiz īsti nesapratām, kas tas par turnīru. Aizbraucām, nospēlējām, uzvarējām. Savukārt mani labākie gadi izlasē bija 1973. gads un 1974. gads.
Jums uz laukuma bija īpaša iesauka, vai ne?
Kad sākām kopā trenēties, meitenes prasīja, kā mani sauc mājās. Es teicu, ka mamma mani sauc par Liļuku. Tā arī palika, un Uļa man laukumā bieži teica: “Liļuk, tu tikai met, tu tikai met! Es iešu cīnīties.” Viņa toreiz paskaidroja, ka es metu ar augstu trajektoriju, un pat ja netrāpu, bumba labi atlec un viņa to var izcīnīt.
Kāds bija jūsu uzdevums laukumā?
Atceros, ka vispār Karnītis man personīgi aizliedza driblēt. Viņš teica – “Re, šie ir tavi punkti, no kuriem tu vari mest.” Man bija labas rokas, laba izjūta, es varēju iemest, un tāpēc daudz metu, bet driblēt gan neļāva. Iedomājieties, kas tā par basketbolisti! Tā arī sanāca, ka mūsu spēle bija kā šahs, kur tu dod piespēli un tev atdod. Spēlējām pa trijstūri, visa spēle bija veidota ap Uļu.
Treniņos speciāli mācījāmies, kā viņai piespēlēt, un tas nebija vienkārši.
Bumba bija jāmet augstu un īstajā brīdī. Reizēm tas aizgāja līdz kuriozam. Tev būtu jāmet pašai, bet neesi pārliecināta, vai iemetīsi, tāpēc gaidi, kad pienāks Uļa, un iedod viņai. Tā mēs spēlējām, jo no Karnīša prasīja uzvaras, un viņš tās gādāja. Uzvarēt jau mēs uzvarējām, bet katra no mums neparādīja visu, ko varēja. Aizsardzībā gan izskrējāmies pamatīgi. Uļa vienmēr stāvēja centrā, un mēs ap viņu spēlējām tādu kā zonu, ko saucām par apli.
Tā kaldinājāt uzvaras…
Jā, visādi jau mums ar Uļu gāja. Bet bez viņas nu nevārējām nekādi. Taškentā arī bija ļoti gara auguma spēlētāja, bet tā komanda nespēja spēlēt tā kā mēs. Pretinieku treneri gāja kopā un domāja, kā sākt spēlēt, lai uzvarētu TTT, bet nekādi nevarēja. Mūsu Uļa jau bija ļoti gara.
Oficiāli raksta, ka viņai bija 2,15 metri, bet man liekas, ziedu laikos viņa bija vēl garāka.
Uz ielas cilvēki uz viņu skatījās, bērni burtiski skrēja viņai pakaļ, smējās, pie drēbēm ķērās. Tas nebija patīkami, bet Uļa iemācījās ātri atcirst – “Nu, ko tu te skaties? Ko tu neesi redzējis?”
Atceros 1974. gadu, kad saslima Uļa un vēl viena no pamatsastāva spēlētājām. Bez viņām mēs pārējās bijām kā apjukušas, it kā nemācētu spēlēt. Tajā gadā PSRS čempionātā laikam dabūjām sudrabu, bet Eiropas kausu, man liekas, tomēr izcīnījām. Eiropas kausus tolaik uzvarējām vienu pēc otra. Es pati esmu seškārtēja PSRS čempione un, šķiet, pieckārtēja Eiropas kausa ieguvēja.
Vai tiešām bija tā, kā rāda filmā “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, ka pat normālu apavu nebija?
Tā bija. Pirmās mums bija lietuviešu kedas ar plānu zolīti. Kad es sāku spēlēt, Padomju Savienībā sāka ražot eksperimentālās kedas – tādas baltas, no auduma, ar biezāku zoli, bet nekādā ziņā ne tik stingras kā tagadējie apavi. Tās mēs sargājām un mazgājām ar zobu pastu, lai būtu baltas. Atceros, kā Uļa izlasē dabūja īstas ārzemju kedas.
Mēs visas: “Uļa, cik tu laimīga, cik tev foršas kedas!” Un viņa lepni: “Jūs ziniet, tās var mazgāt veļas mašīnā, un tās neizjūk!”
Zeķu arī mums nebija, tāpēc mēs tās pašas adījām. Tās bija tādas garas kokvilnas zeķes, kas neturējās īsti zem ceļa. Tad mēs pašas augšmalā piešuvām apaļu gumiju un pašas uzšuvām strīpiņas. Es adīju arī dažiem puišiem no vīra komandas. Izskatījās smuki!
Vēl atceros, ka filmas “TTT. Tīklā” veidotāji pie manis ciemojoties, prasīja par ūdeni. Nu nebija mums tāda ūdens pudelēs! Plastmasas pudeļu vispār nebija. Spēlēs mēs toreiz nedzērām. Mums pat teica, ka dzert nav labi, tāda toreiz bija pieeja. Vienmēr pēc treniņa Sporta namā pielipu pie krāna un riktīgi dzēru.
Vai vienmēr bija tā – izgājāt laukumā un atkal uzvarējāt?
Nē. Pret Maskavas apgabala “Spartak” mums vienmēr gāja grūti. Un tieši pret viņām bija mana labākā spēle. Toreiz man krita iekšā viss. Pretinieces sargāja Uļu divatā, un tad vai nu es paliku brīva, vai varēja iespēlēt Uļai. Es iedodu Uļai, Uļa man, es brīva, metu, un iekšā! Nāk nākamā pie manis, es atkal Uļai, un Uļa iekšā. Tik forši sanāca mums toreiz! Bet tad pēc tās labās spēles es laikam biju tik ļoti izsīkusi, ka nākamajā dienā pret Maskavas “Dinamo” man vairāk negāja nekas. Tad Karnītis ielaida laukumā jaunās, un tās tik lieliski nospēlēja, ka mēs tomēr uzvarējām arī “Dinamo”. Tā spēle man vienmēr paliks atmiņā.
Kāda bija sajūta spēlēt skatītāju pilnās zālēs?
Jā, uz spēlēm arī tolaik bija grūti dabūt biļetes. Zāle bija pārpildīta, un kad tu pirms spēles tajā ienāc, jā, tā ir kaut kāda baigā sajūta. Kā tagad hokejisti stāsta, ka līdzjutēji viņus nes. Tas nav izdomāts. Tas tiešām dod papildus spēku vienmēr. Tukšā zālē tādas sajūtas nav.
Šīs abas filmas par TTT basketbolistēm mūs mudina domāt par Latviju un kādā noteikti atmodina patriotisma dzirksti. Kā jūs, kas spēlējāt Padomju laikā, izjutāt Latvijas neatkarības atgūšanu?
Tas bija tāds neizsakāms prieks. Mēs Baltijas ceļā stāvējām ar mazajiem bērniem. Vīra māsa, arī basketboliste Ingrīda Ose, toreiz man teica: “Vai tu vari iedomāties, ka pie mūsu valdības tagad brauks franči un citi ārzemnieki!” Tas likās neiedomājami, jo Padomju laikos mēs dzīvojām neziņā par visu. Bet autobusos, braucot uz spēlēm, klusām dziedājām latviešu dziesmas. Man gan lācis uz auss uzkāpis, bet meitenes turēja meldiņu, un es dziedāju līdzi. Tur tā Latvija mūsos arī dzīvoja.
Vai no basketbola spēlēšanas varēja nopelnīt?
Mums toreiz teica, ka jāsaka, ka mēs arī strādājam, bet patiesībā tikai spēlējām. No TTT bija apmēram 60 rubļu mēnesī. Lielākā prēmija bija tad, kad uzvarējām gan PSRS čempionātā, gan Eiropas kausā. Toreiz no Maskavas atsūtīja 600 rubļu, uz rokas sanāca pāri pieciem simtiem. Par saviem pirmajiem nopelnītajiem rubļiem nopirku ledusskapi!
Eiropas kausi toties ļāva redzēt pasauli?
Jā, braucām diezgan daudz kur. Francijā, kur uzvarējām finālu, mūs uzaicināja lielveikala īpašnieks, pacienāja un atļāva katrai izvēlēties zīda lakatiņu. Tāds mums nevienai nekad nebija bijis. Pēc uzvaras uz laukuma katrai atstūma lielus iepirkumu ratus, pilnus ar dāvanām – sporta somas, treniņtērpus, dvieļus, konfektes. Mūsu padomju gidi teica, lai neņemam tur, bet, ka atvedīs mums uz viesnīcu. Tā arī bija, viesnīcā viss bija izbērts vienā lielā gultā. Mēs pusnakti sēdējām un dalījām.
Kad spēlējām TTT komandā, braucām tikai pa Eiropu. Bet kad karjeru beidzām un iesaistījāmies veterānu kustībā, tad gan izbraukājām tālāk – divreiz bijām gan Austrālijā, gan Amerikā.
Toreiz sportistes intervēja reti.
Ļoti reti. Mums bija pat kauns, ko tad par mums rakstīs? Kad bija mana pirmā intervija, es pēc tam zvanīju žurnālistei un lūdzu, lai to un to neliek iekšā, jo biju bailīga, nepārliecināta. Padomju laikos cilvēks bija iebiedēts, nezināji, ko drīkst un ko nedrīkst.
Mums latviešiem tagad divas filmas – gan par Dzidru Uztupi-Karamiševu, gan Uļu no TTT. Kā domājat, tās palīdz saprast vēsturi jaunajai paaudzei?
Man pēc “TTT. Tīkla leģendām” bija redzētais jāsagremo. Atceros, ka pie manis pieskrēja žurnālisti un prasīja par sajūtām. Atbildēju, ka nevaru tā uzreiz neko atbildēt, man jāpadomā, kas tur filmā notika un kā bija domāts. Protams, bija tur lietas, kas nebija kā īstajā dzīvē. Bieži kaut kur min Rīgas TTT. Mēs nebijām Rīgas, bet gan vienkārši – TTT.
Dz.Dreiberga filmā bija par Dzidras laiku. Dzidra kādu brīdi bija mūsu otrā trenere, arī jaunatnes izlasē. Bet spēlējam viņu nemaz neesmu redzējusi, jo kad 1968. gadā atnācu, viņa jau bija beigusi spēlēt. Tā ar tiem treneriem ir – iepazīsti viņu laukumā kā treneri, bet nezini nemaz, kāda bija viņa spēle. Mūsu jaunatnes izlases treneris faktiski bija Strupovičs. Tagad filmā par Uļu viņu arī kāds aktieris tēlos. Viņš jau to Uļu sākumā veidoja, jo viņa nāca caur jaunatnes izlasi.
Es domāju, ka noteikti šādas filmas vajag. Tie jaunie, kurus es vēl trenēju, Uļu zināja no tā, ka spēlē “Uļas kausos”. Bet man ir viens spilgts piedzīvojums. Ar savām audzēknēm, 1989. gadā dzimušām meitenēm, aizbraucām uz turnīru Milānā un uzvarējām. Kāds itālis, uzzinājis, kas es esmu, nākamajā dienā atnesa grāmatu un bija sajūsmā, ka esmu spēlējusi TTT komandā.
Apbalvošanā kausus mums pasniedzas bijušais Itālijas izlases spēlētājs. Viņš pienāca pie manām meitenēm un jautāja: “Vai jūs vispār zināt, kas jūsu trenere bija kādreiz? Jums savu vēsturi ir jāzina.”
Pati es saviem audzēkņiem nebiju neko tā stāstījusi.
Pēc TTT karjeras jūs kļuvāt par treneri un joprojām tāda esat!
1979.gadā piedzima dēls Gatis, es aizgāju dekrētā un komandā tā arī neatgriezos. Sāku trenēt, vispirms Daugavgrīvā bija armijas bāze, flote un tur meklēja kādu, kas vadītu komandu. Reizi mēnesī turp braucu. Tā šī trenera lieta turpinājās gadu desmitiem citās vietās. Manas audzēknes ir māsas Strautmanes, kas vēl spēlē Latvijas izlasē. Arī Elīna Babkina, ilggadēja izlases saspēles vadītāja, bija īsts brīnumbērns. Viņai jau desmit gados patika mest trīspunktu metienus. Un viņa to darīja izcili. Reiz Igaunijā turnīra rīkotāji, zinot, ka brauks Babkina, izdomāja, ka šajā vecumā trīspunktniekus neskaitīs. Cik viņa bija sašutusi – “Trenerīt, tas taču nav godīgi!”
Saku, ka ar darbu un neatlaidību var panākt ļoti daudz. Man bija viena meitene, kas vēl pavisam maza esot, pēc katra treniņa palika ilgāk, un kārtīgi uzstaisīja strečingu vienmēr pirms iet mājās. Tad bija reiz kāda spēlētāja, kas nāca un teica: “Trenere, kāpēc ar mani neviens nerunā?” Es viņai atbildēju, ka basketbolu varu iemācīt spēlēt, bet es nevaru ar varu likt meitenēm kādu pieņemt. Ir jāmēģina pašai viņa ieinteresēt. Starpcitu, es visas savas meitenes, ko esmu trenējusi atceros ne vienmēr pēc vārdiem, bet gan pēc viņu kustībām, kā viņas spēlē.
Jūs trenējāt arī savu meitu Līgu?
Jā, bet es negribēju trenēt pie sevis savu bērnu. Bet kad septiņu gadu vecumā viņa sāka trenēties, sporta skolā tieši tik mazus neņēma neviens cits treneris. Nu, ko darīt, trenēšu pati. Viegli nebija. Tomēr viņa jau kopš bērnības brauca man līdzi uz nometnēm. Sešu gadu vecumā vakara spēlē treneris ļāva viņai uzspēlēt pie lielajiem. Visi atkāpjas, lai viņa var mest, kādus meta garām, bet tad, kad tiesnesis piešķīra piezīmi un Līgai bija jāmet divus soda metienus, viņa vienu iemeta! Visa zāle aplaudēja, un viņa bija tādā priekā! Līgai vienmēr gribējās būt pirmajai, viņa reiz bērnībā man jautāja, vai meitenēm vienmēr ir priekšroka un tūlīt pēc tam prasīja, tad kāpēc brālis piedzima pirmais, nevis viņa? Atbildēju, ka “kā sanāca, tā sanāca” (smejas).
Vai meitā arī pamanījāt sportistes rūdījumu un krampi, kāds pašai bija?
Jā, Līga, piemēram, ieņēma galvā, ka mācīsies Amerikā. Reiz pie mums uz nometni atbrauca vīrietis no Kanādas, kurš meklēja meitenes mācībām Kanādas vidusskolā. Trīs dienas vēroja treniņus un tad norādīja uz Līgu, sakot, ka tieši tādu meiteni vajag un kas viņa ir? Teicu – tā mana meita! Viņš prasīja, ko es neteicu ātrāk? Tomēr Līga uz to visu atbildēja pēc tam – kāda vēl Kanāda? Es taču braukšu uz Ameriku! Uz Kanādu aizbrauca viņas draudzene Aiga.
Pēc skolas viņa pati visu informāciju meklēja. Tolaik spēlēja Latvijas izlasē, uztaisīja video par sevi, sūtīja uz labākajām universitātēm, un lai arī saņēma pieklājīgus atteikumus, nepadevās. Caur kādu lietuvieti, kas bija spēlējusi Amerikā, iepazinās ar universitātes treneri, kura teica: “Uzreiz paņemt nevaru, bet sarunāšu vietu junioru koledžā. Pēc diviem gadiem ņemšu tevi pie sevis.” Tā arī notika. Viņa cīnījās un strādāja un pati pelnīja tur naudiņu, cik varēja!
Savukārt dēlu Gati par visu vairāk dzīvē jau no mazotnes interesēja mašīnas. Un tikai mašīnas! Jau trīs gadu vecumā nometnē viņš atrada, kur ir kāda garāža, kur kāds remontējams auto. Viņš bija laimīgs, ja auto īpašnieks atļauj paturēt atslēgas rokā. Tad viņš prasīja, bet vai pie stūres arī drīkst pasēdēt… (smejas) Tēta draugs, redzot, kā Gatis sliktā laikā ķimerējas pie kādas mašīnas, teica: “No viņa kaut kas liels izaugs.” Viņš gan bija klusāks, un lai arī trīs gadus vecāks, tomēr bieži sūtīja māsu noskaidrot lietas, sakot: “Sīkā, aizej, paprasi!” Un Līga arī gāja, jo gribēja visur būt pirmā.
Vai esat kopā uzspēlējuši basketbolu?
Nē, tā arī vēl nav sanācis! (smejas)
Kā basketbols ir mainījies pa šīm desmitgadēm?
Tas ir kļuvis daudz ātrāks, sportiskāks, spēcīgāks. Nevar nemaz salīdzināt ar to, ko mēs spēlējām.
Tomēr man nepatīk, ka tagad tik maz izmanto centrus. Es priecājos, ja iespēlē centram, viņš atdod ārā, atkal iespēlē, un centrs uzbrūk zem groza.
Tagad visi iet ārā, gan centri, gan mazie, un spēlē tikai pick-and-roll. Ir, protams, brīži, kad tās piespēles ir tik skaistas. Bet tiesāšanu brīžiem vairs nesaprotu, citreiz skatoties nervi neiztur. Mūsu laikā arī skrēja šausmīgi daudz. Nometnēs dienvidos bija Kūpera tests, apļi pa stadionu. Mēs gan trenerim teicām, ka beigās tāpat spēlē taču tās, kas māk spēlēt, nevis tās, kas ātrāk noskrien!
Cik ilgs ir basketbolista vidējais mūžs laukumā?
Augstākajā līmenī tie ir kādi 10–12 gadi. Bet paskatieties uz mūsu TTT dāmu klubiņa prezidenti Ilonu Kalniņu. Viņai pāri 70, un viņa joprojām brauc uz Eiropu uz veterānu mačiem! Nu redzēsim, kā ies mūsu Kristapam Porziņģim!
Šovasar, 7. augustā, jūs ar vīru Arni nosvinējāt 50 gadu kāzu jubileju. Kā jūs iepazināties?
Mēs abi bijām vienā sporta skolā, viņš ir vecāks. Bet es biju tik kautrīga, ka nekad ar viņu nerunāju. Mēs vispār izlases meitenes ar puišiem nerunājām, nometnē Saldū, kas notika 1967. gadā un kur arī Uļa pirmo reizi parādījās, ar puišiem tikai sasveicinājāmies. “Labdien.” “Labdien.”
Bet tad otrajā gadā, kad nometne beidzās, braucām uz skolēnu spartakiādi Ļeņingradā un izcīnījām pirmo vietu. Nometnes beigās sveica visus, kam bija dzimšanas dienas. Man ir 7. jūlijā, viņam 13. jūlijā, un mūs abus sveica kopā, tā mums bija jāstāv blakus.
Un tikai vēlāk kādā rudens vakarā, kad es biju sapucējusies un ar augstpapēžu kurpītēm uz veikalu aizskrējusi pēc mammas prasītā kefīra, tad, nākot atpakaļ, skatos – ielas otrā pusē iet viņš. Viņš pārnāca pāri ielai un prasīja man: “Kā tev iet?” Atbildēju, ka labi. Tad viņš turpināja, ka viņam nav laika un drīz jābrauc uz Poliju. Un prasīja man, vai, kad atbrauks no Polijas, es ar viņu satikšos? Teicu: “Nu, labi.” Un iekšā man viss tā, zini… (smejas)
Un tad sekoja bildinājums drīzumā?
Par šo man meita Līga arī prasīja. Un es atbildēju, ak nē, viņš mani nebildināja, es pati to ierosināju!
Vienā reizē tā arī pajautāju – “Nu, kāpēc mēs neprecamies?” Viņš atbildēja: “Jāpaskatās kalendārā, kad būs brīvs laiks” (Smejas).
Aizgājām uz Dzimtsarakstu nodaļu, mums piedāvāja 7. augustu. Pēc pieteikšanās Dzimtsarakstu nodaļā mēs kopā aizgājām uz mazu kafejnīciņu Vecrīgā.
Ko jūs ieteiktu citiem, lai nodzīvotu šādā saticībā līdz galam?
Mēs neapnikām viens otram. Vīrs strādāja maiņās, abi spēlējām, braucām katrs uz saviem turnīriem, un kad satikāmies, bija ko pārrunāt. Mums ir kopēja interese, basketbols, un tas ir ļoti svarīgi. Abiem patīk arī ņemties pa dārzu. Un mums ir humors, mēs viens par otru pasmejamies.
Un vīrs vienmēr izjutis atbildību jūs vest uz visām vietām, kur nepieciešams nokļūt ar auto?
Jā, es nekad dzīvē nevarēju iedomāties, ka man varētu būt sava mašīna. Reiz viena draudzene, ar ko kopā spēlējām, man teica: “Kam tev tās tiesības? Lai vīri mūs vadā!” Es padomāju un tam piekritu (smejas). Ja nokārtošu tiesības, tad pašai visur būs jābraukā. Tā mēs izgrozījāmies, jo vīrs tiešām mani visur ved.
Jūs joprojām vingrojat katru rītu!
Jā, un vīrs arī. Jo vecāka palieku, jo vairāk saprotu, ka kustība ir dzīves pamats. Vingrošana ir vajadzīga! Interesanti, ka tieši fiziskā sagatavotība man sportā vienmēr bija kā zobu sāpes. Nepatika ne pašai, ne vēlāk trenēt bērniem, jo tā bija visgrūtākā.