Holivudas filmai atbilstošu scenāriju 2000. gada vasarā piedāvāja tobrīd labākais Latvijas motokrosa braucējs Lauris Freibergs. Limbažu trasē ar lauztu labās plaukstas locītavas kaulu un lauztu kreisās rokas mazo pirkstiņu viņš kļuva par Eiropas čempionu Open klasē. Pēc neatkarības atgūšanas solo klasē tas bija nozīmīgākais panākums.
“Toreiz pāri visam bija neaprakstāms gandarījums! Biju uzvarējis Latvijas čempionātā un ieguvis vicečempiona titulu Eiropā, bet Eiropas čempiona godā vēl nebiju bijis. Ķermenis gan dabūja pamatīgi ciest. Sašpricēja man kārtīgu pretsāpju devu un pirksts no tā laika ir palicis līks, bet savā ziņā arī kalpo kā trofeja, atgādinot, ko esmu izdarījis.”
Freibergs no 1997. līdz 2008. gadam startēja tolaik prestižajā 250 kubikcentimetru klasē, desmit reizes kļuva par Latvijas čempionu un 12. reižu pārstāvēja Latviju Nāciju motokrosā. Pēc profesionālās karjeras beigām Lauris strādā par treneri un organizē motokrosa sacensības paša izveidotā “Moto Park Lauma” trasē Liepājā, kurai šogad jau 12. jubileja, bet pēc pāris gadiem tajā vietā plānots būvēt rūpnīcu.
2000. gada sākumā Lauris nevarēja iedomāties, ka sezona izvērtīsies tik smaga un arī tik pacilājoša. “Sezonas garumā es startēju pasaules čempionātā, savukārt Eiropas čempionātā vietas iegūšanai divos finālposmos tika sarīkotas trīs atlases sacensības. Es reāli varēju piedalīties tikai divās. Abas sacensības es uzvarēju, taču ar iegūtajiem punktiem man tikai knapi pietika, lai iekļūtu labāko desmitniekā un kvalificētos finālam.
Pirmais finālposms notika tālajā Portugālē, kur valdīja pamatīgs karstums, un otrs, Eiropas teju otrā galā – Limbažos.
Pirms sacensībām es neticēju, ka Portugālē abos braucienos spēšu finišēt otrais aiz vietējā braucēja. Pa ceļam uz mājām startēju sacensībās Beļģijā, kur kritienā lauzu plaukstas locītavu. Pēc tam Latvijā braucu treniņā kartinga trasē un salauzu mazās rokas pirkstiņu. Iepriekš tur biju braucis, trajektorijas zināju, bet vajadzēja sagadīties, ka kritu tieši pirms Eiropas čempionāta finālsacensībām. Pēc Limbažiem gan es atteicos no starta pasaules čempionāta posmā.
Tagad vairs neatceros, bet man ļoti sāpēja vēl kāda ķermeņa daļa. Arī emocionāli biju iztukšots.”
2014. gadā Freibergs pieņēma lēmumu beigt startēt profesionālā līmenī. Intervijās Lauris jau ir atzinis, ka tas bija viens no smagākajiem posmiem. Iekrājumu nebija un visu vajadzēja sākt praktiski no nulles. Cik tad vispār motokrosistu karjeras laikā nopelna naudu turpmākajai dzīvei? “Es domāju, ka pasaules čempionāta labāko piecnieks noteikti. Vēl jau viena daļa nopelna ar savām aktivitātēm un blakusdarbībām. Tagad tā ir normāla prakse. Es savā laikā pilnībā fokusējos tikai uz braukšanu. Dzīvojot Beļģijā, iespējams, varējām sameklēt arī kādu naudas pelnīšanas veidu. 2014. gada sezona veselības problēmu dēļ man izvērtās ļoti smaga. Pats sev nosolījos, ka sezonas vidū nedrīkstu beigt karjeru. Skaitīju sacensības – sešas, piecas, četras un tā līdz pēdējam startam, kad sagaidīju beigas. Tikai es zināju, ka beigšu aktīvā braucēja karjeru. Neviens cits!
Pēdējā “gonka” bija Dobelē. Novilku ķiveri un pats sev pateicu, ka tas ir viss – nekad vairs nebraukšu ar motociklu sacensībās. Tik ļoti biju sevi nomocījis!”
Lauris uzskata, ka ir sporta veidi, kuros atlēti atalgojumā saņem neadekvāti daudz naudas. Motokrosā izmaksas palielinās ar katru gadu, jaunietim sasniedzot nākamo līmeni, bet par finansējumu droši var būt tikai rūpnīcas komandu braucēji.
Zinot, kādas naudas summas nopelna pasaulē populāro sporta veidu pārstāvji, bieži vien vecāki savas atvases sūta trenēties futbolā, basketbolā, tenisā vai hokejā. Motokrosā vecāku ietekme sporta veida izvēlē neesot noteicošā. “Jaunieši paši izvēlas motokrosu. “YouTube” kanālā vai kaut kur citur viņi ir redzējuši sacensības un prasa vecākiem, lai nopērk mocīti. “Kā mēs tā uzreiz pirksim? Aizbrauksim pie Laura, un tad jau redzēsim, vai motokross ir īstais sporta veids – parasti atbildot vecāki. Ir tādi, kas ar īrētu moci pabrauc vienu nedēļu, mēnesi vai pat gadu, bet ir tādi, kuri jau pēc pirmās reizes saprot, ka motocikls būs jāpērk.”
Izmaksas motokrosā krasi atšķiras. “Tas ir līdzīgi kā ar mašīnām. Var nopirkt lietotu par mazāku summu un var arī iegādāties jaunu. Lietota mocīša cena ir ap 2000, savukārt par jaunu 65 kubikcentimetru motociklu būs jāmaksā no 4000 līdz 4500 eiro. Degvielā vienā treniņā puika naudas izteiksmē nobrauc no 10 līdz 15 eiro.”
Nule kā Nāciju motokrosā ar ieņemto 4. vietu Latvijas izlase atvēra jaunu sasniegumu lappusi. LaMSF Motokrosa komisijas vadītājs Raivis Zīrups pēc tam intervijā Sportacentrs.com optimistus piezemēja ar skaudru realitāti. “Rūķu” klasē savulaik uz starta stājušies no 25 līdz 30 mazajiem braucējiem, bet šosezon – mazāk par desmit. “Braucēju skaits Baltijas valstīs viļņveidīgi mainās,” ir ievērojis Lauris.
“Igaunijā šobrīd ir vairāki labi pro līmeņa braucēji, bet pēc pāris gadiem, kad viņi beigs startēt aina būs pavisam cita. Līdzīgi ir ar mazajiem braucējiem.”
Freibergs ir lielu skaitu braucēju ievirzījis motokrosā. Bijušais braucējs Mareks Lavrovs Slampē ar īrētiem motocikliem un paša sagatavotu trasi palīdz jauniešiem saprast, vai būtu jāizvēlas motokross. “Es pat īsti nezinu, kur vēl piedāvā izīrēt motociklus. Cik esmu dzirdējis, arī Ikšķilē. Tāpat man ir teikuši, ka neesot vēlme ņemties ar piecus līdz septiņus gadus veciem puikām. Man atkal šāda vecuma braucēju ir visvairāk. Pats sākums ir vissvarīgākais.
Es redzu, ka vecāki liek braukt stāvus, līkumā izlikt kāju, bet ļoti bieži šādi padomi ir aplami. Reizēm ir pat labi, ka bērni vecākus neklausa.”
Nokļūšanai augstākajā līmenī, ir jāsakrīt daudzām kārtīm – pārliecināts ir Freibergs. “Liela daļa vecāku atbalsta bērna braukšanu motokrosā, kamēr viņi nonāk līdz 125 kubikcentimetru klasei. Tad jau ir pavisam citas izmaksas. Motocikls ir dārgāks, trenēties vajag biežāk un viņi vienkārši saprot, ka vairs nevarēs to pavilkt. Lai brauktu labā līmenī, ļoti daudz laika ir jāvelta motokrosam. Ja man būtu iespēja otrreiz uzsākt karjeru, es treniņus un startēšanu sacensībās uztvertu pavisam citādāk. Labi, ka man ir dēls Uldis, kuram es nododu savas zināšanas. Katrā attīstības posmā vajag izvērtēt, vai ir vērts to darīt. Mums ir paveicies, ka esam sasnieguši tādu līmeni, ka saņemam palīdzību tehnikas jomā un mums nosedz arī ceļa izmaksas.” Ar SIA “SDK” un “Triumph Rīga” atbalstu 2026. gada sezonā Uldis un Lauris Freibergi startēja ar “Triumph TF-450-RC” motocikliem.
Dēlam Uldim Freibergam ir 20 gadi, bet jau 2017. gadā Ķegumā viņš startēja pasaules čempionāta (PČ) Ķeguma posmā MXGP klasē, braucienos finišējot 17. un 19. vietās. Šosezon PČ apritē Uldis nestartēja. “Pēc janvārī viņam veiktās krustenisko saišu operācijas šosezon izlēmām startēt Baltijas līmenī un Polijas čempionātā.
Lai brauktu rūpnīcas komandā kā brāļi Reišuļi, viņam viens aplis ir jāveic par pāris sekundēm ātrāk, bet pilnīgi noteikti Uldim vēl ir iespēja sasniegt pasaules līmeni.
Es zinu braucējus, kurus pamana jau krietni pēc divdesmit gadu sliekšņa pārsniegšanas. Komandas vadītājs redz, ka braukšanas māka ir labā līmenī, bet pietrūkst tikai konkurētspējīga tehnika.”
Lauris joprojām pats sacensību režīmā izbrauc ar krosa motociklu trasē. Pagājušajā gadā viņš kļuva par Polijas čempionu “Masters” klasē.
Ņemot vērā, ka 13 (!) reizes operācijas zālē ir nācies gulties zem skalpeļa, jājautā, vai ir prātīgi turpināt sacensties trasē?
“Visu mūžu man sports ir paticis. Motocikla vibrācija un adrenalīns ir tas, kas mani piesaista motokrosam. Pēdējos gadus man gan nepatīk, kad trasē ir pārlieku jāriskē vai arī kad kļūst pārāk grūti. Polijā man konkurentos bija divi vietējie braucēji, kuri ir pietiekami ātri trasē. Uz meistarības rēķina es viņus sākumā apdzinu, bet viņi turējās aiz manis. Kad sāku piekust, es sevi nepakļāvu riskam un tajās reizēs viņi mani atkal apdzina. Pagājušā gadā pēc punktiem gan uzvarēju, bet šogad biju otrais. Arī man janvārī “saremontēja” krusteniskās saites.”
Lauris atzīst, ka braukšanu pasaules čempionāta līmenī vienmēr pavadīs augstāka riska pakāpe. “Trases būs tehniskākas un braucēju pašatdeve lielāka. Es, piemēram, profesionālās karjeras laikā nevarēju atļauties aizbraukt uz Spāniju vai Portugāli, vēl jo vairāk, uz Japānu, un teikt, ka man šoreiz ir nedaudz bail, tāpēc mazliet pietaupīšu spēkus. Var jau būt, ka kāds to dara, bet tas nebija manā raksturā.
Manu brāļu Gata un Mārtiņa simtprocentīgā atdeve un atbalstītāju pienesums… Es vienkārši nedrīkstēju taupīt spēkus!
Tagad es saprotu, cik ļoti mums pietrūka cilvēka, kas būtu palīdzējis labāk saprast motokrosu. Piemēram, kā vajag pareizi iesildīties pirms sacensībām un kā var uzlabot fizisko kondīciju.”
Augstākajā līmenī šobrīd aktīvi startējošie motokrosisti gan jau gribētu zināt, vai pēc četrdesmit gadu pārsniegšanas (Laurim ir 45) viņi nesajutīs kritienos gūto traumu sekas. “Jūtos es ļoti labi. Es varu gan paskriet, gan arī braukt ar motociklu. Ar celi pēc operācijas arī viss ir kārtībā, lai gan pirms pāris dienām tramplīnos pārāk šerpi lēcu, tajā brīdī sāpes nejutu, bet vakarā ceļgals nedaudz īdēja. Atvēsināju un pārgāja.
Tāpat sports man ir devis fizisko rūdījumu un arī mentālo, lai gan spriedzi es reizēm uztveru pārāk emocionāli.
Ar gadiem gan esmu iemācījies visu uztvert mierīgāk. Jā, nav man gandrīz nevienas ķermeņa daļas, kura nebūtu remontētā, bet, iespējams, man palīdz tas, ka visu laiku esmu kustībā. Piemēram, vakar visa diena pagāja, rīkojot bērniem sacensības.”