Atkal brīvs, atkal viens – kad Oļegs to saka, viņa balsī nevar saklausīt nožēlu vai sarūgtinājumu. Tieši pretēji, jūtama atvieglojuma sajūta, ko viņš pats arī apstiprina. “Man pašreiz patīk viss, ko es daru. Es esmu nodibinājis savu firmu un braucu kā taksometra vadītājs pa savām mīļajām Daugavpils ieliņām.”
Maļuhins pēc sešiem pavadītiem gadiem Sanktpēterburgā maija beigās atgriezās Daugavpilī. Mīlestība bijusi par iemeslu aizbraukšanai uz Krieviju, bet šopavasar viss mainījies – otrā sieva palikusi Sanktpēterburgā, bet Oļegs atbraucis mājās. “Iesākumā Krievijā neko nedarīju, jo bija jānoformē dokumenti. Pēdējos divus gadus pastrādāju par biatlona treneri Ļeņingradas apgabalā, kur trenēju junioru un jauniešu izlasi.”
Oļegs ir viens no tautā dēvētā “Lieliskā četrinieka” dalībniekiem. 90-to gadu otrajā pusē un 21. gadsimta sākumā Maļuhins, Ilmārs Bricis, Jēkabs Nākums un Gundars Upenieks pacēla Latvijas biatlonu vēl nebijušos augstumos.
Maļuhins joprojām ir vienīgais Latvijas biatlonists, kas uzvarējis Pasaules kausa (PK) posma sacensībās. 1999. gadā Kanādas trasē Valkartīrā viņš palika nepārspēts 10 kilometru sprinta distancē.
Pakāpienus zemāk uz goda pjedestāla aizņēma norvēģi – leģendārais Ūle Einārs Bjērndālens un Frūde Andresens.
Maļuhina “Facebook” profilā 27. maijā ir ieraksts: “Sporta mentors piedāvā savus pakalpojumus sportistiem, treneriem, bērniem un vecākiem.” Vai tas norāda uz Oļega nosprausto darbības virzienu Latvijā? “Nu nē, tas bija tāds mēģinājums – ja nu kaut kas sanāk,” viņš noraida šo versiju. “Vairāk tas bija domāts amatieriem vai iesācējiem sportā. Gribēju padalīties ar padomu no savas puses, lai viņi saprastu pa kādu ceļu iet. Es tomēr ilgus gadus esmu bijis sportā, tai skaitā lielajā sportā. Pašlaik gan pats es īsti nezinu – kur, kas un kā varētu būt? Nevar taču zināt, kas vispār būs rīt vai parīt. Bet es visu uztveru mierīgi.”
Oļegs esot noguris no darba ar jauniešiem. “Sanktpēterburgā pēdējie divi gadi mani piebeidza. Tagad nav viegli strādāt ar jauniešiem, vēl jo vairāk cilvēkam, kurš nemāk pasniegt kārtīgu disciplīnu. Tagad laikam savādāk nevar, it īpaši Krievijā. Līdzīgi jau ir arī Latvijā.
Vasarā paguvu pastrādāt sporta bērnudārzā par treneri. Izturēju divus mēnešus.
Es sapratu, ka esmu jau par vecu šādam darbam un man tas ir par grūtu. Es laikam neesmu kārtīgs pedagogs. Treneris profesionāļiem – tā jau ir cita lieta, jo viņi zina, kāpēc to dara un ko vēlas sasniegt. Pēdējo reizi šajā līmenī es strādāju Lietuvas izlasē. Tas patiešām bija superīgs laika periods. Viņi tevi ciena un tu viņus cieni. Tad arī viss notiek.”
Iesākumā Maļuhins Lietuvā palīdzēja Ilmāram Bricim pieaugušo izlasē, bet vēlāk vienu gadu strādāja par treneri kaimiņvalsts jauniešu izlasē. “Lietuvā man patika. Tur viss bija pavisam citā – augstākā līmenī. Man nevajadzēja tik daudz būt pedagogam, jo es galvenokārt nodevu jaunajiem sportistiem savas profesionālās zināšanas. Darbs bija balstīts uz rezultātu sasniegšanu. Šajā ziņā nav nekādu problēmu. Sarežģītāk klājas, kad man vajag audzināt cilvēkus.”
Latvijas likumdošana nosaka stingrus ierobežojumus sportistiem un sporta speciālistiem, kuri pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā turpinājušas strādāt vai piedalīties sacensībās Krievijā vai Baltkrievijā. Pēc 2022. gada agresorvalstīs strādājušos sportistus un trenerus ir aizliegts iekļaut Latvijas valsts izlases sastāvā. Šie speciālisti nedrīkst saņemt valsts vai pašvaldību budžeta līdzekļus treniņu, sacensību vai citu ar sportu saistītu izdevumu segšanai.
“Man bija interesanti kā profesionālim divus gadus tur (Krievijā) strādāt. Politika mani neinteresē. Ja reiz ir aizliegums, kas liedz man strādāt Latvijā, tad es to tā arī pieņemu. Man tā dzīve iegrozījās, ka es tajā laikā tur biju un strādāju.”
Savulaik Maļuhins gan iesaistījās politikā. 2002. gadā viņš kandidēja 8. Saeimas vēlēšanās no partijas “Latvijas Ceļš” saraksta. Saeimā viņš gan neiekļuva.
2015. gada aprīlī toreizējā Latvijas Biatlona federācijas (LBF) prezidente Baiba Broka ziņoja par “Lieliskā četrinieka” atgriešanos Latvijas biatlonā. Maļuhins uzsāka darbu ar jauniešiem sporta internātā Madonā. “Tajā laika man vēl bija azarts un gribēšana sisties. Tagad esmu kļuvis mierīgāks.” No malas Oļegs gan seko līdzi Latvijas biatlonam. “Īpašs prieks man ir par Esteri Volfu. Pazīstu viņas vecākus Ievu un Valēriju, ar kuriem daudz laika kopā pavadīts. Tas ir nereāli, ko ir sasniedzis 17 gadus vecais Rihards Lozbers.
Neatceros, ka tajā vecumā būtu bijis biatlonā tik liels talants. Ja viņš tā turpinās progresēt, tad būs varenāks par Bjērndālenu.
Tāpat nav arī izslēgts, ka viņš pazūd. Būs ļoti interesanti pasekot līdzi viņa gaitām.”
Par Oļegu saka, ka viņš bija talantīgākais no “Lieliskā četrinieka” biatlonistiem. “Līdz Lozbera pašreizējam līmenim man savulaik bija tālu. Viņš šajā vecumā ir man priekšā. Es pakāpeniski gāju uz priekšu. Man pietrūka fanātisma. Ja būtu lielāka atdeve, es noteikti sasniegtu daudz vairāk. Es gribēju būt ne tikai sportā, bet vajadzēja maksimāli koncentrēties biatlonam. Jebkurā gadījumā, uzvarot Kanādā, vienu dienu es biju pasaulē labākais. Vēl vairākas labas iespējas gan palaidu garām. Tagad es esmu gudrs.
Varu pateikt, ka savulaik biju muļķis un ka daudz ko vajadzēja darīt savādāk. Neko gan nenožēloju. Tas bija ļoti patīkams posms manā dzīvē.”
Maļuhins palicis atmiņā ar veiktajiem pirmajiem posmiem stafetes sacensībās. Līdz pirmajai šaušanas reizei viņš parasti bija grupas beigās, bet distances laikā kāpināja tempu un itin bieži stafeti nodeva labāko trijniekā. “Stafete bija mana mīļākā disciplīna biatlona sacensībās. Es biju izdomājis savu taktiku pirmajam posmam, kura arī deva rezultātu. Jutos arī ļoti pārliecināts par sevi tieši pirmajā posmā.”
Latvijas biatlonā šobrīd ir vairākas mini komandas, kuras trenējas atseviški. Federācijas vadības nākotnes plānā ir ierakstīts, ka jāizveido vienota komanda. Biatlona “Lieliskā četrinieka” laikā vīriešu komanda trenējās vienkopus un par iekšējām nesaskaņām informācijas nebija. “Mums tiešām viss gāja gludi. Mēs bijām kā viena ģimene. Par to liels paldies jāsaka trenerim Vitālijam Urbanovičam un arī ārstei Marutai Noveičukai. Tas bija pasakaini! Es nezinu otru tik saliedētu biatlona komandu. Mēs arī pēc karjeras beigām palikām labi draugi.”
Kā jau tas dzīvē mēdz būt, grūtībās vislabāk var iepazīt cilvēku raksturus. 90-to gadu sākumā biatlonistiem neklājās viegli. “Tas bija ļoti grūts laiks. Atceros, kā mēs ar busiņu vienā virzienā braucām pāris diennaktis. Sadzīves apstākļi ne tuvu nebija ideāli.
Tagad pat brīnos, kā mēs tolaik varējām sasniegt salīdzinoši normālus rezultātus. Kopā mēs ļoti daudz grūtībām izgājām cauri.”
Pēc Oļegs teiktā, viena vieta pasaules čempionātā būtiski visu izmainījusi. “Viss ievērojami uzlabojās, kad nodibināja Latvijas Olimpisko vienību. Mēs reāli varējām palikt ārpusē, un tad par mums nerunātu. Iekļūšanai LOV, pasaules čempionātā bija jātiek labāko divpadsmitniekā. Stafetes sacensībās finišējām 13. pozīcijā, bet Čehiju diskvalificēja un mēs pacēlāmies uz 12. vietu. Jāsaka paldies čehiem, ka mēs tikām vienībā un ka treniņu un sadzīves apstākļi kardināli uzlabojās.”
Maļuhinam viena meita ir muzikante un dzīvo Vīnē, otra – Londonā darbojas biznesa jomā. “Meitas man ir superīgas! Tā kā esmu viens un brīvs, varbūt aizbraukšu kādu laiciņu padzīvot pie meitām.”
Sarunas nobeigumā Maļuhins norādīja uz savām prioritātēm pašreizējā politiski sarežģītajā laikā. “Es pārdzīvoju par saviem tuvākajiem. Darīšu visu, lai viņiem būtu labi. Es esmu arī Latvijas patriots un iestāšos par to, lai cilvēki manā zemē būtu laimīgi.”