Kārtīgam Latvijas hokeja fanam viņa vārds nav svešs. Viņu pazīst kā cilvēku, kura sintezators, džingli, īstā dziesma īstajā brīdī un spēja sajust hokeja spēles gaitu gadiem ilgi veidoja ļoti īpašu atmosfēru Sporta pilī un Arēnā Rīga, kad uz ledus kāpa Latvijas izlase un “Rīgas Dinamo” komanda. Publiski viņš dēvēts par hokeja muzikālā noformējuma lielmeistaru. Armands Leja.
Pirms Latvijas izlases pirmās spēles pasaules čempionātā mēs sirsnīgi parunājām par mūziku un hokeju – kā bija agrāk un kā ir tagad, kā radās pazīstamie saukļi, ko vēl šodien latvieši skandē, dzenot uz priekšu mūsu hokejistus. Aizrunājāmies arī par to, kas ir gudra līdzjušana.
Pastāsti, kā dzīvē tā sanācis, ka hokejs un mūzika tev gājis roku rokā?
Hokejs un mūzika ar mani ir kopā laikam jau no divu vai trīs gadu vecuma. Mans tēvs [Arno Leja] kādreiz arī spēlēja hokeju – bija “Daugavas” meistarkomandā, vēlāk arī republikā. Nezinu, vai tas nāca no tēva vai kā citādi, bet man vienmēr bija sajūta, ka man vajag iet spēlēt hokeju. Bet arī mūzika bija svarīga. Gāju mūzikas skolā un vienlaikus apmeklēju hokeja treniņus. Man tas viss vienmēr bijis roku rokā. Joprojām ir – spēlēju veterānu komandā HK Dakteri.
Kā sāki uz spēlēm doties ar savu mūzikas instrumentu?
Tas sākās Sporta pilī. Hokeja saimniecībā mani daudzi zināja, es tur pats slidoju, bija arī dakterīši no Traumatoloģijas institūta, paziņas, kas tur spēlēja. Viņi zināja, ka esmu saistīts ar mūziku, ka esmu beidzis konservatoriju, spēlēju ansambļos. Cik atceros, tas bija 1989. gads, kad uz Rīgu brauca divas NHL [Nacionālā hokeja līga] komandas. Tajā laikā bija jārāda, ka arī pie mums kaut kas līdzīgs ir, kā pie viņiem. Bet es tajā brīdī vēl nespēlēju – pirmais bija Rolands Polis. Viņu uzaicināja, viņš nospēlēja tās divas spēles. Pēc tam sākās PSRS čempionāts, “Dinamo Rīga” vēl spēlēja vai arī Latvijas izlase jau sāka – jebkurā gadījumā tajā brīdī bija pārmaiņu posms. Uz kādu spēli Rolands netika un piedāvāja man.
Vēlāk pats pētīju, no kura brīža īsti sāku spēlēt. Zvanīju vienam, otram, trešajam, skatījos grāmatas, kur pa sezonām bija izrakstītas komandas, tostarp “Melnās ripas bruņinieki”. Sanāca, ka tas bija 1991. gada oktobris vai novembra sākums. No tā brīža Sporta pilī faktiski sāku spēlēt. Gan Latvijas izlasei, gan republikas komandām, zvaigžņu spēles.
Kā tajā laikā veidojās spēļu muzikālais noformējums?
Sākumā bija tikai sintezators. Vēlāk, kad jau notika republikas čempionāta spēles, pieaicināja Māri Olti, kurš tolaik strādāja “Radio Skonto”, lai viņš no diskiem liek mūziku. Bija arī disks, kas bija atsūtīts no Toronto. Es spēlēju sintezatoru – džinglus, bet Māris lika mūziku. Tad sakrita, ka Mārim kaut kur citur bija jābūt, un es nodomāju, ka pats taču varu visu izdarīt. Un tā es sāku viens pats to darīt – pats sev sataisīju dziesmu sarakstu, mainīju diskus, spēlēju sintezatoru.
Mana priekšrocība bija tā, ka es perfekti pārzināju hokeju.
Man nebija arī vajadzības ļoti kopēt to, kā bija pierasts NHL. Jā, es paskatījos, kā tur tiek izmantoti džingli, kādi ir tie 10 vadošie saucieni vai muzikālie fragmenti, bet visu tomēr liku pēc savas sajūtas. Tā tas visus šos gadus gāja cauri.
Kā līdzjutēji šo visu pieņēma? Nebija atturīgi?
Mūsu līdzjutējs hokejā nekad nav bijis atturīgs. Atceros, kā padomju laikos hokejā bija miliči, kas toreiz skatījās, lai, nedod Dievs, kaut kas nenotiek, īpaši, ja atbrauca Maskavas komandas. Ja kāds mēģināja celties kājās un bļaut: “Sarauj, sarauj!”, tad uzreiz skatījās, vai neesi par daudz augstu piecēlies.
Hokejs jau toreiz bija ļoti populārs. Un, kad tam pienāca klāt vēl mūzika, atmosfēra kļuva vēl labāka. Mūzika uzreiz deva citu pacēlumu. Džingli ļoti nostiprinājās līdzjutējos pateicoties 96.gadam, kad izlase atgriezās elitē. Nākamajā gadā biju kā diriģents visiem līdzjutējiem uz prāmja Rīga-Tampere 97. Tieši tur mūsu faniem tie saukļi ļoti iegājās.
Padalīsies, lūdzu, ar kādu piemēru?
[Armands sāk dziedāt] “Sarauj, sarauj! Sarauj, sarauj! Eeeeiii, Latvija!”, “Olē-olē-olē-olē! Latvija! Uzvara!” Šie gāja gadiem cauri. Bija arī Gunārs Meijers, ar kuru kopā spēlējām dažādās ballītēs un koncertos. Viņš arī sāka rakstīt hokejam: “Dar ko var, dar ko var, Latvijai ir jāuzvar!”
Bet, ja runājam par dziesmām, tad īpašs stāsts ir par “Vai tu zini, mana mīļā”. Šad un tad Harijs Vītoliņš atnāk pie mums, veterāniem, uzspēlēt. Vienu reizi viņš stāstīja, ka kāds viņam vaicājis, no kurienes šī dziesma hokejā ienākusi? Viņš nav zinājis.
Es viņam sacīju: “Harij, vajadzēja man paprasīt!”
Kad Ainaram Mielavam šī dziesma parādījās, es to sāku likt. Tieši to konkrēto vietu, kad sākas tās bungas. Līdzjutēji sāka dziedāt līdzi. Arī uz Tamperes prāmja mēs pamatīgi izdziedājāmies. Man pašam vairs nebija balss. Visi domāja, ka es arēnā esmu izbļāvies, bet es spēlēs nebļauju – es hokeju baudu, skatos. Balss pazuda tieši no tās kopīgās dziedāšanas ar līdzjutējiem.
Vai uzreiz bija sajūta, ka šī dziesma būs jājamzirdziņš?
Kā tad! Tur ļoti smuki viss! “Vai tu zini, mana mīļā?” [Armands atkal nodzied]. Kur vēl labāks skaņdarbs līdzjutējiem! Vārdi arī izcili saliekas kopā. Visus 30 gadus labi gāja, tagad ar šad un tad uzliek. Pietiek, ka šo dziesmu uzliek vienu reizi, bet ļoti labā, trāpīgā brīdī.
Varbūt ne pārāk objektīvs jautājums, bet kā vērtē notiekošo arēnās tagad? Vai nepietrūkst tā laika sajūtas, kad pats biji muzikālā noformējuma meistars?
Jā, objektīvāk būtu šo prasīt līdzjutējiem. [Armands kādu brīdi domā].
Es varu pateikt tikai savu sajūtu, bet tā nav vienīgā patiesība. Tas nenozīmē, ka kāds mūziku liek sliktāk vai labāk. Pēdējo reizi ar hokeja federāciju strādāju 2021. gada pasaules čempionātā pandēmijas laikā, kad hokejisti varēja spēlēt, bet līdzjutēju tribīnēs nebija. Bija tikai delegāciju pārstāvji, divas halles un četri dīdžeji. Es, DJ Stocka, Kārlis Zariņš un Toms Grēviņš, ar kuru “Dinamo” laikā kopā strādājām kādus piecus gadus – viņš lika mūziku, es spēlēju. Vienā brīdī “Dinamo” menedžments domāja, ka vajag kaut ko modernāku. Savā ziņā viņiem bija taisnība – vajadzēja jaunu materiālu. Bet šodien taču viss ir pieejams, nav problēmu. Jautājums ir nevis par to, vai mūzika ir jauna, bet vai tā ir hokeja mūzika. Kā es jūtu hokeju, tā es lieku mūziku.
Es hokeju jūtu. Kad ir mazākums, kad ir vairākums, kad līdz spēles beigām palikušas divas minūtes, rezultāts ir neizšķirts un obligāti jāuzvar – katrā brīdī jādara citādāk. Kā es pats kā līdzjutējs gribētu savu komandu tajā brīdī atbalstīt, tā es attiecīgi lieku mūziku. Tagad bieži vien vienkārši skan klubu mūzika.
Jā, cilvēki dzied līdzi “Vai tu zini, mana mīļā”, arī “Omnibusam”. Cilvēki pieķeras pie kaut kā, lai varētu dziedāt, jo viņiem jau manu džinglu vairs nav. Tāpēc labi, ka var padziedāt līdzi “Omnibusam”, visi priecīgi, viss labi. Varbūt es palieku vecāks, apkārt visi jaunāki [Armands smejas], bet man šķiet, ka pietrūkst šo džinglu un tādas mūzikas, kas strādā kopā ar publiku.
Kad fani sāk saukt kādu saukli, tad dīdžejam tajā brīdī vajadzētu spēt pieslēgties. Ja fani sāk dziedāt kādu melodiju, es varētu to turpināt ar sintezatoru. Dīdžejs to nevar izdarīt, bet ar instrumentu var. “Dinamo” laikos tā bija – Simsons [Armands Simsons] sāka, es pieslēdzos, viņš dzied, es spēlēju, un mēs iekustinām publiku. Tagad bieži vien cilvēks paliek viens pats ar savu saucienu. Manuprāt, tur ir vajadzīga sajūta un sadarbība.
Ja paskatāmies arī uz Šveices vai Vācijas līgām, tur spēlē tieši to pašu, ko es spēlēju 30 gadus atpakaļ. Cilvēki tāpat priecājas, aplaudē līdzi, viņiem nevajag obligāti jaunāko mūziku. Hokeja līdzjutējs jau nav tikai 20 gadus vecs.
Bet mainās paaudzes, mainās gaumes. Kopš tā 2021.gada pasaules čempionāta mani neviens no federācijas vairs nav uzrunājis. Acīmredzot, tādu mijiedarbību ar līdzjutējiem vairs nevajag.
Vai tas nekremt?
Apvainojies neesmu, man ir darbi, man viss ir kārtībā [nosmej Armands]. Vienkārši domāju, kāpēc vairs nav tā vajadzība pēc tā, lai līdzjutēji dziedātu, neliekot kluba mūziku priekšplānā.
Noteikti esi manījis, ka basketbolā reizēm tribīnes mēdz būt tukšākas, klusākas nekā hokejā. Vai tev ir atbilde, kāpēc tā?
Man ir savs skaidrojums. Esmu spēlējis mūziku arī basketbolā – “Baronam”, “TTT” meitenēm, “ASK”. Ir bijusi pilna arēna, bet hokejs viennozīmīgi ir kas cits. Senos laikos bija gladiatoru cīņas, pilns Kolizejs. Cilvēki skatījās un bļāva līdzi. Tur cilvēks ar cilvēku cīnījās uz dzīvību un nāvi. Hokejs savā ziņā ir cīņas sporta veids. Spēka spēle. Tev ir bruņas, kontakts, spēka paņēmieni. Tu ej līdz galam, tu cīnies, slido lielā ātrumā, tev jāprot sagrupēties pie apmales, jāredz laukums. Hokejs ir ļoti dinamisks. Tev nav laika domāt – lēmumi jāpieņem sekundes simtdaļās. Ripa ir pie tevis, un tev uzreiz jāzina, ko darīsi.
Basketbolā uzbrukums, piespēles, pikenrols, tu ej uz grozu un pēkšņi nosvilpj piezīmi. Kāpēc? Jo nedaudz elkonītis… Hokejā tas viss ir citādi. Tur ir ātrums, spēks, kombinācijas, ripas kustība, kontakts. Tas cilvēkus uzvelk. Tāpēc līdzjutēji tā dzīvo līdzi.
Esi bijis daudzos pasaules čempionātos. Kā tu raksturotu Latvijas līdzjutējus?
Mums ir tas trakais hokeja pavasaris. Sākumā pārbaudes spēles šeit, pēc tam visi brauc uz čempionātu. Ja aizbrauc 5000 līdzjutēju kā tas bija Ķelnē, tad esam ļoti pamanāmi. Jo Latvijas līdzjutēji aizbrauc prāvākā pulciņā, jo skaļāki, drošāki, pamanāmāki esam.
Vai esi redzējis arī Latvijas fanu ne tik skaisto pusi?
Protams. Bet tāda ir visiem. Kad cilvēki satrakojas, visādi notiek. Noteikti nevar vispārināt, jo viss jau atkarīgs no katra paša kultūras līmeņa un kā katrs pats māk uzvesties. No čempionāta Oslo atminos, ka bija cilvēki, kas atbrauca uz čempionātu, noīrēja mājiņu, bet neaizgāja ne uz vienu spēli. Visu nakti nodzēra, kad jābrauc uz spēli – guļ. Tā trīs spēles pēc kārtas. Aizbrauca uz čempionātu, bet nevienu spēli neredzēja.
Man, kā ļoti lielam empātam, nekad nav bijis viegli pieņemt, ka zaudējumos pazūd mūsu vienotība, kas ļoti izpaužas uzvarās – līdzjutēji jūtas kā daļa no komandas, kad svinam panākumus, bet zaudējuma brīdī šī vienotība kaut kur pazūd… Zaudē tikai izlases hokejisti, lai gan mēs visi taču esam iekšā šajā procesā. Kā tu uz šo raugies?
Tā vienmēr būs. Vienmēr tiks meklēts kāds, kurš bijis vainīgs. Ir tā saucamie skaistie zaudējumi. Ja tu spēlē pret NHL labākajiem, centies, cīnies, bet viņi tevi apspēlē – ja saproti hokeju, tu redzi, ka džeki cīnījās, viss kārtībā. Tad pārmetumu nav tik daudz. Cita lieta, ja spēlē pret līdzīgu komandu un redzi, ka neiet – ripa neturas, kaut kas nesanāk.
Jo vairāk līdzjutējs saprot hokeja spēli, jo mazāk viņš lamā komandu.
Viņš redz nianses, redz, kāpēc neiznāca, kāpēc pretinieks bija ātrāks, kāpēc konkrētā epizodē nevarēja nospēlēt citādāk.
Hokejā ir teiciens – tu vari spēlēt tik labi, cik tev atļauj pretinieks. Treneris var būt pareizi izdomājis plānu, bet pretinieks spēlē tā, ka neļauj to izpildīt.
Protams, zaudēt ir slikti. Līdzjutējs ir samaksājis naudu un grib redzēt cīņu. Ja viņš cīņu neredz, būs vīlies. Bet, ja redz labu cīņu pret labu komandu, zaudējums ne vienmēr nozīmē, ka visi ir muļķi. Pārsvarā tās ir emocijas. Mums gribas, lai mūsējie uzvar. Un Latvijā tas ir īpaši jūtams, jo mums nav simtiem pasaules līmeņa sportistu visos sporta veidos. Mums ir daži – hokeja izlase, atsevišķi tenisisti, pludmales volejbolisti, 3×3 basketbols. Tāpēc jebkurš zaudējums ir sāpīgs.
Kādas domas par šī gada izlasi? Kā Latvijai ies?
Harijs Vītoliņš ir loģisks treneris. Viņam ir hokeja domāšana, sava filozofija. Par sastāvu – dzirdēts sakām “jaunais sastāvs”, bet piekritīšu Edgaram Masaļskim, kurš teica, ka mēs nemaz neesam tik jauni. Vienkārši ir ienākuši jauni cilvēki. Šmits, Mūrnieks jaunākie. Vilmanis – ātrs, tehnisks, pieradis spēlēt mazos laukumos, kur viss notiek momentā. Tā ir liela priekšrocība. Mūrnieku paņēma. Redzēs, kā puikam ies. Laukumu viņš redz, piespēles dod pareizi, bet spēka spēlē viņu vēl mīca. Tas ir loģiski – 17 gados pretī nāk pieauguši vīri. Viņam nav jālien spēka spēlē, viņam jāredz laukums un jāsaspēlējas. Kopumā izlase pēc vecuma ir diezgan optimāla.
Ja paveicas, varam būt turpat, kur parasti – ap 7. vietu. Es nedomāju, ka mēs tik vienkārši tiksim ceturtdaļfinālā. Nebūs vienkārši. Pirmā spēle pret Šveici daudz parādīs. Šveice spēlē ļoti ātru hokeju, un būs jautājums, vai mūsējie varēs pareizi izskraidīt līdzi. Čempionātā viena spēle ļoti daudz izšķir. Tāpēc jāņem savas spēles.
Rodas sajūta, ka tu hokeju skaties citādi nekā lielākā daļa līdzjutēju.
Es vienmēr visas spēles skatos. Ja kāds koncerts vai darbs, skatos pēc tam ierakstā. Cenšos pat neuzzināt rezultātu iepriekš. Un arī tad, ja zaudē, es skatos.
Mūsējie zaudēja, nav jēgas skatīties – tas nav līdzjutējs.
Jāskatās nevis tāpēc, lai vienkārši redzētu zaudējumu, bet lai saprastu, kāpēc zaudēja. Kur bija kļūda, kur ripa nolēca, kur pretinieks izdarīja labāk. Sports ir sports. Zaudējumi būs, galvenais, ka Latvija stabili ir savā līmenī. Ir līmenis, kur augstāk tikt nav vienkārši. Bronza bija brīdis, kad sakrita daudz faktoru – pareizi nospēlējām, bija veiksme, un tas parādīja, ka varam. Ne vienmēr, bet varam. Un labi, ka tāds brīdis pienāca.
