Sportā ir uzvaras, kas paliek vēsturē, un zaudējumi, kas maina visu turpmāko dzīvi. Igaunijas šķēpmetējs Magnuss Kirts savulaik bija viens no labākajiem pasaulē, taču brīdī, kad šķita, ka pasaules čempiona tituls ir rokas stiepiena attālumā, viņa karjeru satricināja smags savainojums. Tagad par sportista ceļu, cīņu ar traumām un dzīvi ārpus stadiona uzņemta dokumentālā filma “Magnuss Kirts: atgriešanās”, kurā piedalās arī viņa līgava un dēla mamma – Latvijas vieglatlēte Laura Ikauniece.
Filmas režisors Steivs Silms vairāk nekā piecus gadus sekojis līdzi sportista dzīvei, dokumentējot ne tikai viņa mēģinājumus atgriezties sacensībās, bet arī personīgos pārdzīvojumus. Kirts 2019. gadā sasniedza savas karjeras virsotni. Viņš laboja Igaunijas rekordu šķēpmešanā, raidot šķēpu 90,61 metra tālumā, uzvarēja Dimanta līgas kopvērtējumā un kļuva par pasaules ranga līderi.
Tomēr tā paša gada pasaules čempionātā Dohā notika kas tāds, kas izmainīja viņa dzīvi. Sacensību priekšpēdējā mēģinājumā Kirts guva smagu pleca savainojumu – metiena laikā plecs izgāja no locītavas. Lai gan igaunis izcīnīja pasaules čempionāta sudraba medaļu, prieku par sasniegumu aizēnoja sāpes un neziņa par nākotni.
Kā vēsta Igaunijas mediji, filmā nozīmīga vieta atvēlēta arī sportista bērnībai un attiecībām ar tēvu, kurš viņam ieaudzinājis pārliecību, ka smags darbs spēj pārspēt talantu. Abi sapņojuši par olimpisko zeltu, taču tēva pēkšņā nāve kļuvusi par vienu no smagākajiem pārbaudījumiem Kirta dzīvē.
Svarīga loma Kirta dzīvē ir arī Laurai Ikauniecei. Latvijas sportiste pati piedzīvojusi smagus savainojumus un ilgstošu atveseļošanos, tādēļ labi sapratusi, ar kādiem fiziskiem un emocionāliem pārbaudījumiem nācies saskarties viņas dzīvesbiedram.
Filma atklāj arī sportista dzīves jauno posmu – aiziešanu no profesionālā sporta, pievēršanos trenera darbam, ģimenes veidošanu un dēla piedzimšanu.
Režisors kādā intervijā atzinis, ka sākotnēji Kirta stāsts var šķist tikai sporta dokumentālā filma, taču patiesībā tas skar daudz plašākus jautājumus. Jautājumus par cilvēka vērtībām, neatlaidību un spēju pieņemt dzīvi pēc zaudējuma. Viņš īpaši izcēlis divus emocionālus brīžus – Kirta atgriešanos treniņos jau nākamajā dienā pēc tēva nāves un sportista apņēmību turpināt darbu pat pēc smagā savainojuma.
Igaunijas šķēpmetējs pēc savainojumiem vēl spēja atgriezties sacensībās un izcīnīt Igaunijas čempiona titulu, tomēr agrāko līmeni neatguva. Tagad viņš savu pieredzi nodod jaunajiem sportistiem, pierādot, ka dzīve pēc profesionālās karjeras beigām var pavērt pavisam jaunas iespējas.