Ir ierastas darbdienas rīts. Kuldīgas ielās vietējie skriešanas entuziasti parasti sarosās pēcpusdienā, tāpēc redzēt skrienam trijotni, kura, kā varēja nojaust, ir viena ģimene, vedināja domāt, ka, visticamāk, jau iebraucēji. Vieglatlētikas pazinējiem ar trīsdesmit un vairāk gadu stāžu viena no skrējējiem staltais augums un platais solis, iespējams, liktu aizdomāties un, ieraugot seju, izbrīnā iesaukties – tas taču Einārs Tupurītis, kas deviņdesmito gadu otrajā pusē sekmīgi konkurēja ar Āfrikas skrējējiem un 1996. gada olimpiskajās spēlēs Atlantas stadionā ienesa Latvijas karogu!
“Vasarās mani tik tiešām var sastapt Kuldīgā,” atzīst Einārs, kad jau sēžam terasē pie ieslēgta diktofona. Seko privātās dzīves īss skaidrojums.
“Ligitu (interjera māksliniece Klintāja) pazīstu jau septiņus gadus. Esam kopā, bet kāzas vēl nav bijušas. Joprojām gatavojamies (nosmej Einārs). Varbūt šogad, bet varbūt nākamgad. Es jau biju precējies, bet ļoti īslaicīgi. Arī ar latvieti – šajā ziņā es līniju ieturu. Ligita aizbrauca uz Ameriku vienpadsmit gadu vecumā, tāpēc viņai domāšana jau ir vairāk kā amerikānietei. Raienam ir 12 gadi un viņš ir no Ligitas pirmās laulības.”
Par Klintājas tvērienu profesionālajā jomā liecina fakts, ka viņa Floridā ir dizainējusi māju Silvestram Stalonem, kura pēc tam tikusi sekmīgi pārdota. Ligitai ir dzīvoklis Kuldīgas pašā centrā jau divdesmit gadus. Einārs arī ir nopircis dzīvokli tajā pašā mājā vecpilsētā, kura pilsētbūvniecības iedalījumā ir iekļauta kā kultūras piemineklis. Pēc kovida uzliesmojuma beigām vismaz reizi gadā abi brauc uz Kuldīgu.
Tupurītis deviņdesmito gadu sākumā devās pāri okeānam, lai Amerikā studētu un turpinātu sportista karjeru. “Gluži pirmais no vieglatlētiem nebiju. Pirms manis Amerikā jau studēja daudzcīņnieks Ronalds Blūms un 800 metru skrējējs Ivars Baikovs. Ar mani vienā laikā studēja trīssoļlēcējs Lenards Ozoliņš no Ventspils. Pēc tam gan sākās pieplūdums no Latvijas. Septiņi vai astoņi vieglatlēti no Latvijas vienubrīd studēja Vičitas universitātē, kuru es absolvēju.”
Sākums esot bijis grūts. “Angļu valodu nezināju. Naudas arī bija maz un, kā jau Padomju Savienībā augušajam, nekur tālu nebiju ceļojis.
Pirmie divi gadi patiešām bija smagi.
Iespēju studēt es ieguvu, pateicoties savam sasniegtajam rezultātam 800 metru distancē. Braucu uz Pasaules Universiādi Bufalo, un man jau bija doma Amerikā palikt nelegāli. Tas bija augustā. Sacensību laikā par mani ieinteresējās Vičitas universitātes treneris. Es angliski nerunāju, tāpēc saziņa notika ar mana drauga palīdzību, kas dzīvoja Amerikā. Septembrī jau devos mācīties uz Vičitu.”
Pagājuši jau trīsdesmit gadi kopš Eināra ziedu laikiem atlēta statusā, kad par viņu runāja kā par vienu no Latvijas cerībām 1996. gada Atlantas olimpiskajās spēlēs. Vai Latvijā viņu vēl atpazīst?
“Tā gluži nav, ka esmu pilnībā aizmirsts. Ir cilvēki, kuri mani vēl atceras.
Vakar pie manis pienāca vīrietis, kuru nebiju redzējis trīsdesmit gadus. Viņš sacīja: “Tu jau laikam mani neatceries…” Saprotams, ka pēc tik ilga laika ir grūti atpazīt, tāpēc teicu, lai viņš par sevi pastāsta. Izrādās, ka mēs savulaik esam dzīvojuši Latvijas Universitātes kopmītnēs vienā istabiņā.”
Pagājušā gada rudenī TV kanāla 360 un Tet veidotajā raidījumā “Sapnis citā Amerikā” Lauris Reiniks viesojās Orlando pie Eināra un Ligitas. Pēc tam vairāk cilvēku sākuši Tupurīti atpazīt, kad viņš viesojas Latvijā. “Paaudzes jau ir mainījušās. Mana vecuma cilvēki mani atceras, bet mūsu paziņai draugs, kuram ir ap 35 gadiem un kurš arī interesējas par sportu, mani nezināja, bet es to saprotu – trīs desmitgades jau ir aizritējušas.”
Tie, kuri 1996. gadā sekoja līdzi notikumiem Latvijas un pasaules sportā, Tupurīša uzvārdu nevar nezināt. Ziemas sezonā 800 metru distancē Eināra uzrādītais rezultāts – viena minūte un 45,80 sekundes – ieņēma vietu ranga pirmajā pozīcijā un tobrīd bija astotais visu laiku labākais pasaulē, kas sasniegts sacensībās telpās.
Pāris nedēļas pirms Atlantas olimpiādes Tupurītis stadionā laboja Latvijas rekordu (1:43,90), un tas bija sezonas trešais labākais sezonas rezultāts pasaulē. Par to, ka Einārs bija viena no lielākajām Latvijas cerībām Atlantā, apliecina viņam uzticētais gods olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā nest Latvijas karogu. Tas bija arī laiks, kad vidējās distancēs visai izteikti dominēja Āfrikas kontinenta skrējēji. Atlantā gan uzvarēja norvēģis Vebjorns Rodāls ar jaunu olimpisko rekordu (1:42,58).
“Tā arī bija, ka tolaik pārsvarā dominēja, tā teikt, tumšādainie skrējēji. Es un Rodāls viņiem sastādījām konkurenci. Latvija arī nesen kā bija ieguvusi neatkarību un cilvēki nekur tālu nebija ceļojuši. Tas bija saviļņojošs laiks. Tagad jau pasaule sāk izlīdzināties.”
Līdz medaļai visaugstākā līmeņa sacensībās Einārs neizdevās aizsniegties. Atlantas olimpiādē viņš ieņēma 11. vietu. Nākamajā ziemā pasaules čempionātā telpās finālā finišēja sestais. “Uz savu sportisko pagātni es skatos nedaudz savādāk.
Medaļas es neieguvu, bet… (ilgāka pauze). Redz, kad aizgāju no sporta, zinu, ka pilnībā visu atstāju stadionā.
Daudziem sportistiem ir tā, ka – mēģināšu vēlreiz, tad vēl nākošo reizi… Man nav ne mazākas nožēlas. Būtu jau labi, ja būtu bijusi medaļa, bet, to izcīnīt, dzīvē nav galvenais. Es esmu ļoti apmierināts ar to, kā mana dzīve ir sakārtojusies.”
Einārs jau tajā laikā sapratis, ka primārais ir beigt augstskolu. “Manuprāt, no sporta es aizgāju īstajā laikā. Man vairs nebija sajūta, ka varu vēl pielikt. Ilgu laiku es biju gājis uz stadionu ar apņemšanos, ka iešu un darīšu. Pienāca laiks, kad pats sev uzdevu jautājumu – es nezinu, vai gribu vēl to darīt.
Katrā ziņā sports man palīdzēja iegūt izglītību. Visu, ko dzīvē esmu sasniedzis, ir pateicoties augstskolas absolvēšanai Amerikā.
Vēl vienu gadu pēc universitātes beigšanas es sportoju, aizbraucu uz pasaules čempionātu telpās, bet manī vairs nebija tās degsmes, ka patiešām vēlos to turpināt darīt.”
Jebkurā gadījumā izšķiršanās nav bijusi viegla. “Tas bija grūts posms manā dzīvē, jo ilgu laiku biju fokusējies pārsvarā uz treniņiem un sacensībām. Ļoti labi saprotu sportistus, kuri izsakās, ka ir grūti atrast vietu dzīvē pēc sportiskās karjeras beigām. Es nezinu, kā arī mana dzīve būtu iegrozījusies, ja es ilgāk būtu palicis sportā.”
Tupurītis Amerikā ieguva augstskolas diplomu biznesa administrācijā. “Ar iegūto izglītību banku sistēmā nostrādāju 23 gadus. Četrus vai jau piecus gadus esmu pats par sevi. Svarīgi ir dzīvē darīt lietas, kuras tev patīk. Man bankā zemākos amatos strādāja darbinieki, par kuriem bija redzams, ka viņi nāk uz darbu, lai tikai saņemtu algu. Es viņiem teicu, lai labāk iet darīt kaut ko, kas tiešām patīk, tai vietā lai nāktu uz darbu bez smaida sejā. To es saku arī Raienam. Ar sportu viņš ir uz “jūs”, lai gan brauc ar riteni un peld, bet tuvāka viņam ir mūzika. Cilvēkiem ir jādara lietas, kas patīk. Naudas varbūt būs nedaudz mazāk, toties vairāk labsajūtas. To varu teikt arī pēc savas pieredzes.”
Eināram ir paticis darbs bankā. Viņš gājis soli pa solim uz augšu pa karjeras kāpnēm līdz vienā brīdī….
“Es negribu teikt, ka sadegu. Drīzāk bija līdzīgas sajūtas kā tajā laikā, kad beidzu sportot. Man sāka apnikt. Es gāju uz darbu, bet bankā paralēli virzīju arī savu biznesu. Abus darbus es varēju apvienot, jo bankā es zināju, kas un kā ir jāizdara, tāpēc man palika pāri laiks savām lietām.”
Kas tomēr sagādā gandarījumu, strādājot banku sektorā? “Vispirms jau tas ir katram individuāli,” norāda Einārs. “Bankā ir gandrīz vai simts lietu, ko tu vari darīt. Man patika runāt ar cilvēkiem, uzdodot viņiem jautājumus, kāpēc viņi dara to, nevis kaut ko citu savā dzīvē. Es biju savā ziņā pārdevējs, kas no savas pieredze ieteica naudu ieguldīt tajā jomā un kā būtu jārīkojas ar finansēm konkrētā gadījumā. Tas man sagādāja gandarījumu. Ar saviem klientiem uzturēju kontaktus arī ārpus darba, aizejot kopīgi iedzert kafiju vai uz kādu saviesīgu pasākumu. Bankās ir arī mēneša un gada plāni. Tie arī mani motivēja, jo varēju iegūt papildu bonusus, kā arī saņemt no bankas kādu ceļojumu. Tomēr lielākais ieguvums bija iespēja iepazīt cilvēkus, kuri Amerikā ir tik dažādi!”
Karjeru banku sektorā Einārs beidza “Trustco Bank” viceprezidenta amatā. Viņa pakļautībā jau bija ap piecdesmit bankas filiāļu vadītāju.
“Tad jau man bija cita loma. Viņus pieskatīt, apmācīt, ieteikt, palīdzēt… Veiksmīgie darījumi savā ziņā sekmēja manu virzību augšup, bet ko tur slēpt – vajadzēja būt arī uz vienu roku ar tiem, kuri bija virs manis. Pēc gada vai diviem vadītāji mainījās. Kādam tu patīc, bet kādam atkal ne tik ļoti. Tomēr biznesā galvenais ir finanšu rādītāji gada beigās. Viss ir balstīts uz to, lai būtu ienākumi.”
Pēc aiziešanas no banku sektora Tupurītim ir nekustamā īpašuma firma Ņujorkā un Floridā. Viņš ir arī brokeris un specializējas nekustamo īpašumu pirkšanā un pārdošanā. “Man patīk izaicinājumi. Bankā tādu vairs īsti nebija. Darbinieki strādāja astoņas stundas, bet es to pašu varēju paveikt divās vai trijās stundās. Man palika daudz brīvā laika, kad varēju it kā neko nedarīt, bet es tā nemāku. Man bija viens, otrs un trešais veiksmīgais darījums. Sāku pirkt mājas un dzīvokļus, un pamazām virzījos uz priekšu šajā jomā.”
Einārs ar Ligitu dzīvo Floridas rajonā, kurā īpašumu cenas mērāmas vairākos miljonos ASV dolāru. Latvijā viņu gan jau ierindotu miljonāru sarakstā.
“Es nezinu, vai uz to vajadzētu akcentēties. Daudz svarīgāk, lai būtu veselību un lai tuviniekiem viss būtu kārtībā. Jaunāki jau nepaliekam.
Ligitai, Raienam un man patīk ceļot. Kā ir iespēja, tā kaut kur dodamies. Mūsu hobijs ir kāpšana kalnos. Trīs nedēļas ar mugursomām plecos, līdzi nesot pārtiku un nakšņojot teltī, pavadījām Kolorādo augstkalnē. Nākamgad plānojam kāpt Kilimandžaro 5900 metru augstumā virs jūras līmeņa. Kolorādo uzkāpām 4350 metru augstumā. Šādiem izaicinājumiem ir jāgatavojas. Es to visu atceros no sportošanas laikiem. Tolaik 2000 metru augstumā virs jūras līmeņa gatavojāmies sacensībām un sākumā galva sāpēja, jo bija skābekļa trūkums organismā.”
Saiknes ar Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) vadību Tupurītim nav. Mūsu sarunas laikā Valmierā norisinājās Latvijas čempionāts. Einārs par to nebija informēts. “Vieglatlētika gan mani joprojām interesē. Es skatos Dimanta līgas sacensības un olimpiskās spēles. Notikumi Latvijā un sadarbība ar vieglatlētikas vadību? Mani neviens nav uzrunājis. Es palīdzētu, bet pareizajā laikā un īstajā vietā. Lai gan es Latvijas vieglatlētiem palīdzu.
Ar manu starpniecību studijas Amerikā ir uzsākuši daudzi vieglatlēti.
Man zvana treneri un paziņas. Nule kā palīdzēju Gunta Pederam dēlam iegūt vietu Amerikas augstskolā. Dažreiz ir jāpasaka arī skarbāks vārds, jo stipendijas iegūšanai ir jāsasniedz tomēr laba līmeņa rezultāts. Ir arī zvani no otras puses. Amerikas koledžu treneri interesējas par Latvijas jaunajiem sportistiem, un tad es vispirms zvanu savam Murjāņu laika trenerim Gintam Bitītim.”
Einārs ir palīdzējis Amerikā izglītību iegūt arī Kristam Eidukam, kas ir distanču slēpotājas Patrīcijas Eidukas brālis. “Viņa stāsts ir apbrīnas vērts. Krists sāka studēt 25 gadu vecumā un izglītību ieguva, kad viņam bija jau 29 gadi. Augstskolu Krists beidza ar izcilību un strādāja Ņujorkā “Times Square” vienā no lielākajām investīciju bankām “Morgan Stanley”, kur iegūt vietu praktiski nav iespējams. Tagad Krists strādā “Citadele” bankā Rīgā, bet apsver iespēju atgriezties Amerikā.”
Latvijas politiskajās un sadzīviskajās norisēs kādreizējais valsts rekordists gan necenšas iedziļināties.
“Es zinu, ka ir ļoti daudz partijas (smejas). Man būs grūti komentēt, jo es tomēr vairāk sekoju līdzi notikumiem Amerikā. Ir redzams, ka cilvēkiem šeit nav viegli un ka ir jācīnās. Amerikā puslīdz droši būsi sekmīgs, ja tev ir darba ētika. Tas nozīmē, ka laicīgi ir jāierodas darbā un viss ir pienācīgi jāizdara. Ja man vaicā par politiku aiz okeāna, tad es atbildu, ka man ir savs, Ligitai atkal – savs viedoklis. (Pēc ilgākas pauzes). Dzīvojot Amerikā, es nedaudz citādāk skatos uz notikumiem. Tāpat es saprotu, kāpēc cilvēki Latvijā domā savādāk. Pie tā arī paliksim.”
Latvijas sporta vadība un vairāki atlēti asi ir iebilduši pret Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) lēmumu ļaut starptautiskajā apritē atgriezties Krievijas sportistiem. Tupurīša viedokli, visticamāk, ietekmējusi ilgā prombūtne no Latvijas…
“Uz šo jautājumu var skatīties no dažādiem skatpunktiem. Es domāju, ka sportistus nevajadzētu sodīt, bet, protams, kur ir sports, tur ir arī politika.
Man šķiet, ka mēs tomēr ļoti maz zinām gan par Latvijas, gan arī Amerikas politiku. Pārsvarā jau viss balstās uz mediju sniegto informāciju. Mani vairāk uztrauc dopinga lietošana. Ja nav šai ziņā pārkāpuma, tad es, iespējams, būtu par to, ka ir jāļauj startēt.”
Einārs ir iemīlējis Tobāgo salu Karību jūrā. Viesojies tur jau teju divdesmit reižu un tuvāko pāris mēnešu laikā grasās noformēt darījumu par mājas pirkšanu. “Pēc sava amerikāņu drauga un biznesa partnera ierosinājuma 2005. gadā es pirmo reizi aizlidoju uz Tobāgo. Man tur tā iepatikās, ka sākām uz turieni lidot vienu vai divas reizes gadā. Esmu bijis daudzās salās un visās pārsvarā valda komercializācija. Tobāgo tā nav, jo tā ir spējusi saglabāt dabu neskartu. Tur arī nav ļaužu masas, kā citviet.”
Latvijā Eināram un Ligitai ir ne tikai dzīvokļi Kuldīgā, bet arī lauku īpašums Latgalē, kas ir izīrēts vietējiem zemniekiem. 2017. gadā sniegtajā intervijā Tupurītis izteicās, ka pēc pieciem vai desmit gadiem varbūt varētu atgriezties Latvijā. Tagad viņš iespējamo atgriešanos pabīda vēl par desmit gadiem uz priekšu.
“Atšķirībā no vairākiem maniem vienaudžiem, kuri paliek arvien piezemētāki, es vēl gribu trakot!
Ar Ligitu gribam kāpt kalnos un mums ir vēl citi izaicinājumi. Raienam ir jābeidz skola un pēc tam augstskola. Tas nozīmē, ka vēl vismaz desmit gadus paliksim Amerikā.”