Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma pagājuši jau četri gadi. Karš turpinās, ik dienu atgādinot par izvēlēm, kuras cilvēkiem nācās pieņemt pēkšņi un bez ilgas vilcināšanās. Viens no tiem bija arī leģendārais Latvijas hokejists Sandis Ozoliņš, kurš, tobrīd strādājot Krievijā, saskārās ar prātam neaptveramu realitāti.
Kristīnes Garklāvas podkāstā “Izgaismots” viņš emocionāli atceras apjukuma pilnās pirmās dienas, brīdi, kad kļuva skaidrs – palikt vairs nav iespējams, un savu neparasto ceļu mājup uz Latviju.
“Pirmās trīs, četras dienas neviens īsti nesaprata, kas notiek. Sāka atcelt lidojumus, pēc tam tos vispār “nogrieza”. Apjukums, cik ilgi būs, cik ilgi nebūs. Saprotams, ka atrodoties tajā (Krievijas) vidē, tam bija jābeidzas ļoti ātri, līdz ar to bija neziņa. Neviens neko nezina. Sezona tika iepauzēta – būs tālāk, nebūs…
Pēc tam tā otrā, trešā, ceturtā diena, kad sāka likt plakātus atbalstošus… sapratu, ka vairs negribu tajā visā nekādā veidā piedalīties. Un to arī komandas vadība saprata. Es teicu – klausieties, jūs jau neliksiet, bet kāds aizmugurē pienāks un uzliks, es negribu atrasties kaut vienu reizi tādā situācijā, ka mani nofotografē šādā kontekstā,” atmiņās par piedzīvoto dalās Ozoliņš.
Tajā pašā dienā Ozoliņš sakravāja somas un izbrauca no Sanktpēterburgas uz Rīgu ar taksi. Ozoliņš stāsta, ka tas bija diezgan neticami. Viņš izsauca taksi līdz Igaunijas robežai caur aplikāciju un pusdivos naktī viņam atbrauca pakaļ.
“Viņš uz mani skatās, es uz viņu skatos… Domāju, vai tas ir īstais. Nu, kādēļ, lai kāds brauktu ar mašīnu un vestu. Tas nebija baigi dārgi. Bet skaties uz viņu un domā, lai neapstājas kaut kur mežā,” ar savām tā brīža sajūtām dalījās Ozoliņš.