Esmu kaut kur pa vidu starp amatieri un profesionāli. Precīzu formulējumu Patriks pats sev nedod, taču pastāsta par savu ikdienu, kurā ir gan treniņš stadionā, gan arī darbs ofisā. Eiropas čempionātā vieglatlētikā Birmingemā Gailums sestdien izcīnīja bronzas medaļu šķēpa mešanā ar 82,97 metrus tālu metienu.
Ar viņu sarunājāmies svētdienas pusdienlaikā, kad emocijas ir nedaudz rimušas. “Prieks jau tāpat nemazinās,” norāda Patriks. “Ir stāsts ar laimīgām beigām un ir patīkami atbildēt uz daudzajiem sveicieniem. Vēl kādu laiciņu šajā plaknē būs jāpadzīvo, tiesa, labās un arī sliktās lietas diezgan ātri izslēdzas no mūsu ikdienas.”
Sveicēju lokā pārsvarā esot paziņas un draugi, kā arī darba sadarbības partneri. “Daži ir tagad uzzinājuši, ar ko es vēl paralēli nodarbojos.
Es darbā neeju pie klientiem ar lozungu pa priekšu, tāpēc kādam šis bija interesants pārsteigums. Pats sev esmu sagādājis reklāmu (smejas). No augstākajām aprindām gan sveicienus neesmu saņēmis, bet tas nekas. Man daudz svarīgāk ir, ka man tuvie cilvēki ir jutuši man līdzi.”
Patriks strādā ģimenes uzņēmumā KONO. “Es esmu viens no vadītājiem. Mēs esam “Bobcat” oficiālais dīleris Latvijā no pašiem pirmssākumiem. Paši nerokam, bet piedāvājam tehniku, ar kuru rakt. Nesen nosvinējām 30 gadu jubileju. Man ir arī vecākais brālis. Es uzņēmumā sāku strādāt 2020. gadā pēc augstskolas absolvēšanas. Braukājam apkārt pa pasauli, iepazīstamies ar interesantiem cilvēkiem un krājam pieredzi. Līdzīgi kā sportā, galvenais ir rezultāts. Dienu jau var aizpildīt urbinot degunu vai sazin vēl ko darot, bet svarīgs beigās ir rezultāts.”
Nesadegt pirms sacensībām
Eiropas čempionāta medaļnieks izklastīja savu dienas režīmu. “Kad treneris Gints (Palameiks) ir Rīgā, tad divi vai trīs treniņi nedēļā man ir dienas vidū. Piemēram, no astoņiem rītā līdz pusvienpadsmit es esmu ofisā, tad ir treniņš un ap diviem esmu atpakaļ darbā. Ja treneris nav Rīgā, tad es strādāju līdz četriem un pēc tam braucu uz manēžu vai stadionu.” Laikam jau varētu teikt, ka pusprofesionālis? “Jā, esmu kaut kur pa vidu. Profesionālis ir sportists, kurš sevi pilnībā var nodrošināt ar sportošanu. Kaut kāda naudiņa jau man no sporta nāk, bet – lai nodrošinātu sevi, ģimeni un paliktu vēl kaut kam pāri, droši vien, ka nē, tāpēc ir jāmeklē alternatīva. Manā gadījumā neizvēlējos būt par influenceri, bet daru ko citu. Nekādā gadījumā man nav pretenziju pret influenceriem. Es atradu savu ceļu.
Par Patrika panākumu Birmingemā klātienē līksmoja treneris Gints Palameiks (att. no labās), sieva Kitija Paula Gailuma un pasaules vicečempione Anete Sietiņa. Foto – Ēriks Belamijs, LVF
Pēc sestdienas starta Patriks intervijā LTV7 norādīja, ka medaļas izcīnīšanā sava loma ir bijusi arī mēsliem, kam ir iets cauri jaunatnes čempionātos, gūstot no tiem mācību. 2017. gadā Eiropas U20 un 2019. gadā Eiropas U23 čempionātā viņš palika soļa attālumā no medaļas, ieņemot 4. vietu. “Runājot par mēsliem, ir jāpatin laika rats vēl atpakaļ. Vissāpīgākie momenti man bija 2014., 2015. un 2016. gadā. Katra reize man bija jauna pieredze cīņā ar stresu un ko es vispār domāju par sacensībām. Tās ir svarīgas lietas, lai pilnībā nesadegtu, jo stress jau ir visiem. Tāpat tā ir enerģija. Svarīgi ir kā to māki iepakot un cik ilgi vari saglabāt. Par to varētu ilgi un gari stāstīt, no kura čempionāta ko es esmu mācījies. Man ir bijusi krāšņa pieredze gan labā, gan vairākkārt jau sliktajā ziņā.
Mana recepte tagad ir nedarīt to, kas iepriekš nenostrādāja. Viss ir jāņem viegli. No tauriņiem vēdērā jau nav vienkārši izvairīties. Tas ir darbs ar sevi visa gada garumā, ne tikai sacensību dienā vai pāris dienas pirms mačiem. Kopējā atziņa saliekas no maziem puzles gabaliņiem.”
Kvalifikācijas sacensībās Gailums pēc pieticīgā rezultāta pirmajā metienā (74,12) un neieskaitītā otrā mēģinājuma tikai ar trešo piegājienu (79,61) iekļuva finālsacensību dalībnieku skaitā. Šķēpa mešanā trausla mēdz būt robeža, kas atdala panākumu no vilšanās sajūtas “Protams, ka visādi scenāriji ir iespējami. Tajā pašā laikā es sapratu, ka šajā čempionātā ir laba iespēja tik klāt kaut kam lielākam. Kvalifikācijas sacensības nepārvarēja vairāki favorīti, vēlreiz atgādinot, ka kvalifikācija ir piņķerīga padarīšana. Arī lieli uzvārdi, tā teikt, var aplauzties kvalifikācijā. Tā arī jau ir bijis – jo zemāka kvalifikācijas norma, jo sliktāki rezultāti. Vienai daļai šķēpmetēju zemapziņā iesēžas doma: kas tur ko nesamest? Ar to arī lielie mači atšķiras no ikdienas sacensībām. Te ir svarīgi neizkrist jau kvalifikācijas stadijā. Pēc tam finālsacensības jau ir bauda pašam un pārējiem.”
Interesēja tikai Eiropas čempionāts
Šķēpa metējiem pēc sekmīgām sacensībām parasti vaicā, vai labākajā metienā viss izdevās kā cerēts vai arī palika rezerve? “Ņemot vērā visus apstākļus, plus mīnus tā arī ir mana pašreizējā spēju robeža. Man šī ir atgriešanās sezona pēc pusotra gada izlaišanas.
Sajūtas vēl ir jānoķer. Ejot uz ieskrējiena celiņu, nevar izdomāt, kurā brīdī būs jāizliek kāja, tad bloks, tad jāatvelk roka… Tas laika sprīdis ir pārāk īss. Tam visam ir jānotiek automātiski. Pareizās sajūtas var iegūt pēc liela izdarīto metienu skaita.”
Pareizs izrādījās lēmums pēc Birmingemas normatīva izpildīšanas atteikties no braukāšanas pa sacensībām. Tā vietā bija mērķtiecīgs treniņu darbs, gatavojoties Eiropas čempionātam. “Es jau pirms sezonas trenerim pateicu, ka mani interesē tikai Eiropas čempionāts. Viss pārējais bija pakārtots šim startam. Startēšana citās sacensībās bija nepieciešamība, lai šeit nokļūtu.”
Sezona vēl nav galā. Dimanta līgas sacensībās Lozannā un Cīrihē, kā arī finālā Briselē sacensību programmā būs vīriešu šķēpmešana. Iespējams, pēc EČ bronzas medaļas iegūšanas Patriks varētu saņemt ielūgumu startēt prestižajās komersacensībās. “Vispirms jāsagaida, ko mans ķermenis teiks rīt vai parīt. Vadoties pēc pašsajūtas, būs jāizlemj – turpināt sezonu vai arī likt punktu. Šobrīd man nav nākotnes plāna, attiecībā uz tekošo sezonu.”