Latvijas vadošie pludmales volejbolisti pēdējos gados jau pieradinājuši līdzjutējus pie cīņas par godalgām pasaules un Eiropas līmeņa sacensībās, un arī šajā nedēļā aktuālās pasaules čempiones Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova tiecas pēc godalgas Eiropas meistarsacīkstēs, tomēr pirms 17 gadiem pirmo šāda līmeņa titulu mūsu valstij izcīnīja Inguna Minusa un Inese Jursone.
2009. gadā Sočos viņas finālā spraigā cīņā atspēlējās un ar 2-1 (21:18, 17:21, 17:15) pārspēja iepriekšējā gada uzvarētājas vācietes Lauru Ludvigu un Sāru Golleri, lai pārvestu mājās Eiropas čempioņu trofeju. Ar šīs dienas skatu uz tā brīža emocijām portāls Sportajaunumi.com aicināja paraudzīties Ingunu Minusu.
Vai toreiz izcīnītais tituls bija pārsteigums arī jums pašām?
Varbūt visiem tas šķita negaidīti, bet mēs ar Inesi jau tāpēc arī spēlējām un vēlējāmies kādreiz nokļūt tur, kur vēlas tikt visi sportisti – uz pjedestāla. Ja mēs to darām, tas nozīmē, ka mēs ticam savām spējām to paveikt. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka, cītīgi darbojoties un izmantojot savas iespējas, tā diena vienmēr pienāk. Toreiz sakrita visas zvaigznes. Daudz lietas – gan labas, gan ne tik labas spēlētājām. Tā bija mūsu iespēja, un mēs bijām gatavas to izmantot.
Kas bija tās lietas, kas sakrita?
Gadu iepriekš mēs turpat, Sočos, ieguvām trešo vietu. Tas nebija īsti Eiropas čempionāts, bet tādas kā Eiropas finālsacensības (“Masters” finālturnīrs – aut.), kurās piedalījās astoņas spēcīgākās komandas. Pēc tam Eiropā sākās lielā finanšu krīze, tāpēc bija ļoti daudz neskaidrību gan no komandu puses par iespējām turpināt spēlēt, gan no sacensību rīkotājiem, jo ne daudzi bija gatavi uzņemties Eiropas čempionātu. Turnīrs vēlreiz notika Sočos, bet pēdējā brīdī iekšēja konflikta dēļ izjuka Krievijas spēcīgākais pāris (Aleksandra Širjajeva/Nataļja Urjadova – aut.), un tas pamainīja grupas salikumu, tāpēc mums bija pavisam citi pretinieki.
Pēc tam soli pa solim gājām, cenšoties katru dienu izdarīt maksimumu un tad jau domāt tālāk. Tādā ritmā tikām līdz pusfinālam, kad jau atlika tikai spēlēt un baudīt notiekošo. Mums bija liels skatītāju atbalsts, jo mēs viņus sapratām, varējām ar vietējiem komunicēt. Toreiz jau visa situācija ar Krieviju bija pavisam citādāka. Mums bija viegli saprasties ar viņiem un viņi mūs atbalstīja.
Spēlēšana šāda līmeņu sacensību finālā mums nebija ikdiena, lai gan regulāri spēlējām Pasaules kausā. Eiropas sacensībās tajos gados tas bija mazliet vieglāk sasniedzams, jo tobrīd pat tādās valstīs kā Vācija, Čehija, Šveice, Nīderlande, Ukraina, Krievija vēl tikai sāka attīstīties pludmales volejbols, sākās nopietnāks darbs ar jaunatni. Pasaules līmenī dominēja pārējās komandas. Labi, arī tagad spēcīgas ir ASV un Brazīlijas komandas, taču tolaik bija arī spēcīgi Japānas, Ķīnas, pat Taizemes dueti, kas šobrīd nav augstākā līmeņa apritē.
Kādas atceries pirmās emocijas pēc titula izcīnīšanas?
Nevarēju noticēt (iesmejas). Ja godīgi, kad vinnē un ir beigusies spēle, tad vairs nezini, ko darīt. Jā, prieks ir liels, bet kā tam izlauzties ārā un kā rīkoties… Atceros, vēl pēc atbraukšanas mājās ilgi bija liela nesaprašana, kā to uztvert. Tagad, paskatoties video ar pēdējiem punktiem, tad tās atmiņas nāk atpakaļ. Patiesībā, joprojām tāds satraukuma vilnis iziet cauri ik reizi, paskatoties tos pēdējos kadrus.
Ar Inesi savā starpā pārrunājām, ka mums bija ļoti līdzīgas sajūtas epizodē trešā seta beigās, kad mēs galotnē zaudējām par trīs punktiem. Šādā situācijā tas ir daudz. Gājām uz laukuma otru pusi un redzējām, ka vācietes ar visu treneru sastāvu un atbalstītājiem jau priecājās. Atceros, ka tas mums iedeva tādu stimulu, ka mēs taču vēl varam! Kāpēc ne?
Mums jau vairs nebija, ko zaudēt. Būtībā mēs jau bijām uzkāpušas ļoti augstu un atlika tikai mēģināt ar prieku pabeigt sacensības. Mēs centāmies izbaudīt to, ko jau bijām paveikušas. Ja mēs sāktu tobrīd satraukties, tā veiksme līdz mums neatnāktu.
Tad nu viena aizsardzība, otra… Tās nianses vēl ir acu priekšā, ka es izvilku bumbu aizsardzībā, Inese izcēla un es iesitu no sev neierastas pozīcijas pa citu pusi. Redzu, ka vāciete Laura Ludviga izvelk to bumbu un tā lido pāri laukumam, kamēr mēs abas esam pie tīkla. Un ir autā (atviegloti)! Atceros izjūtas, domājot, pa kuru no pretiniecēm servēt, jo abas jau bija jaudīgas. Beigās nokļūdījās otra. Vienu punktiņu iedeva viena pretiniece, bet izšķirošo zelta punktu tīklā iesita otra. Mēs ar Inesi to kļūdu izprovocējām.
Vai pēc titula ikdiena un karjera mainījās?
Nē, īpaši nemainījās. Tikai tas, ka mūs ar Inesi biežāk sāka atpazīt. Mēs palikām tādas pašas un turpinājām darīt to, kas mums patīk. Trenējāmies, centāmies iznest to volejbolu un pludmales volejbolu ārpus savām pilsētām. Braukājām pa sporta skolām un aizvadījām treniņus. Tik liels PR, lai popularizētu sportu tolaik nebija, kā tas notiek šobrīd ar komandām, kas jebkurā sporta veidā kaut ko sasniedz, vai tas būtu volejbols, basketbols, hokejs, florbols vai individuālais sports. Tik cik mēs pašas kaut kur pieteicāmies vai sporta skolas zināja un uzaicināja.
Vai tev tā pietrūka?
Es pat nezinu. Esmu cilvēks, kuram patīk iet un darīt. Man patīk, ka mani pamana ar darbu, taču apzinos, ka runāt un stāstīt par savu pieredzi ir svarīgi, jauniešiem to ir vērtīgi zināt un no tā mācīties. Man šķiet, ka tai brīdī es tam nemaz nebiju gatava, jo iepriekš nekas tāds nebija darīts un mēs pašas to visu vēl mācījāmies.
Arī tagad mani šad tad vēl uzaicina parunāt ar jauniešiem, es uz to visu skatos citādāk un daudz vairāk varu iedot viņiem šo pieredzi. Tagad man ir vīzija par to, kā vajadzētu aiznest viņiem šo informāciju par cīņassparu, par nepadošanos, par stabilitāti un sevis noturēšanu.
Tagad es to varu, bet, skatoties no šodienas, es tolaik tam vēl nebiju gatava.
Minēji, ka pašreizējās pludmales volejbola lielvalstīs tobrīd tikai sāka attīstīties šī sporta spēle. Vai to var teikt arī par Latviju, kas vēlāk guvusi vēl virkni nozīmīgu panākumu tajā?
Mazliet smieklīgi sanāk un nezinu, tā ir tikai sakritība vai kas vairāk, bet tolaik paralēli vēl visu ko mācījos un sanāca 2010. gadā pieteikties uz vienu Starptautiskās Olimpiskās komitejas solidaritātes programmu treneriem. Sabrauca Amerikā dažādu sporta veidu treneri, kuri izturējuši konkursu, viņiem bija divu trīs mēnešu ilgi kursi. Lai tur nonāktu, pirms tam vajadzēja izveidot savu tādu kā projekta vīziju, kur jāuzraksta neliels rezumē, ko es mācību procesu laikā apbružāju, veidoju un beigās arī prezentēju.
Tā kā man tobrīd pludmales volejbols bija tuvāks, un arī atbalsts no Volejbola federācijas bija tieši uz to, mans projekts bija par pludmales volejbola ilgtermiņa attīstību Latvijā. Man bija dažādas prognozes un ieteikumi, ko mēs varētu darīt un kā panākt labākus rezultātus. Vēl nesen es to aizstāvēto projektu apskatījos un secināju, ka realitātē tas viss arī ir noticis!
Tad jau kaut ko no tā visa jau tobrīd saprati!
Kaut kas tomēr tur bija (smejas). Tur bija gan par dažādiem vecuma posmiem, par infrastruktūru, treniņiem. Es jau pati maz no tā visa varēju realizēt, taču tās domas ieliku projektā un apkārtējie cilvēki, kuriem Latvijā rūp pludmales volejbols, ļoti daudz no tā ir īstenojuši. Tagad noteikti ir labāka pēctecība un sakārtotāka vide, iespējas ir daudz vairāk un plašākas, ir treneri zinošāki, izskoloti. Viņi var vairāk palīdzēt iesaistīties, ir komandām menedžeri, spēlētāju skaits ir pieaudzis, tāpēc ir iespēja variēt ar komandu sastāvu. Ir, protams, citi mīnusiņi, kas nākuši klāt, taču tas ir normāli.
Sanāk, ir strādāts pēc šī projekta vai tas viss noticis paralēli tam?
Nē, es domāju, ka tam nav tik ciešas saistības tieši ar manu projektu. Vienkārši tajā laikā Egils Cīrulis vadīja federāciju un ar viņu ļoti daudz ko pārrunājām, viņš bija viens no lielākajiem atbalsta pleciem. Tās domas jau daudz tika veidotas kopā un vīzija bija līdzīga. Varbūt es ar savu projektu to domu palaidu pasaulē. Cik varēju, arī es iesaistījos, palīdzot trenēt, ieteikt, veidot grupas, strādāt ar jaunatni. Bija viens posms, kad dažādas jaunatnes izlases abas ar Ingu izveidojām, rīkojām atlases. Neesmu biznesa cilvēks, kurš var ieguldīties un būvēt halles, kas šobrīd ir tapušas jau vairākas, taču varēju dot savu ieguldījumu citā veidā.
Leģenda vēsta, ka pašreizējās pasaules čempiones Tīnu un Anastasiju tieši vienā no šīm nometnēm salikāt kopā!
Tā bija. Mēs ar Ingu Ikaunieci, tobrīd vēl Pūliņu, ļoti daudz savā starpā pārrunājām un analizējām gan pludmales volejbolu, gan zāles volejbolu. Ļoti daudz domājām, kas izdodas un kas ne. Es vairāk trenēju, bet viņai bija svaigāks skats no malas. Saliekot tos redzējumus kopā, kaut ko varējām realizēt. Par Tīnu un Nastju jau iepriekš esmu teikusi, ka tie ir divi cilvēki ar fantastiskām darba spējām, turklāt viņām ir ļoti augsta līmeņa darba ētika un vērtības, tāpēc arī viņas ir ļoti daudz sasniegušas.
Vēl viena lieta, kas man ir ļoti svarīga, ka viņām ir izglītība apakšā, kas arī pieliekt nozīmīgus procentus tam visam procesam. Izglītība, darba ētika, attieksme – patiesībā, ļoti reti tas viss tik labi saveidojas kopā. Dažreiz šķiet, ka ir super talanti, taču ir kaut kādas sīkas nianses, kas neļauj tam talantam iemirdzēties. Ir ļoti daudz jāstrādā ar sevi, ne tikai jāiet sporta zālē un jātrenējas, bet ļoti daudz ir jāstrādā mentāli, ar galvu, ar komandu, ar attieksmi pret citiem cilvēkiem, ar treneri, ir jāprot iznest to sporta veidu. To visu kopā salikt ir ārkārtīgi sarežģīti.
Kā tu raksturotu savu komandu ar Inesi?
Vai (nopūšas)! Mēs mazliet esam cita paaudze, es teiktu tā. Varētu teikt, ka pludmales volejbolā ir divi dažādi periodi un, ja salīdzina mūs ar Tīnu un Nastju, mēs esam katras savā laikmetā. Savas līdzības jau ir. Arī mēs ar Inesi bijām lieli darba rūķi, mums nebija aktuāli nopelnīt. Vismaz tolaik tā nebija prioritāte un mēs to visu darījām tāpēc, ka mums tas ļoti patīk. Mūsu motivācija bija būt virsotnē, mēs gribējām vinnēt. Protams, bez naudas jau nevar izdzīvot, taču tobrīd tas bija sekundāri un to centāmies risināt dažādos veidos. Turnīros nopelnīto mēs ieguldījām, lai varētu piedalīties nākamajos. Šobrīd Tīnai un Nastjai ir apkārt lielāka komanda, kas strādā pie tā, lai viņas varētu būt tikai profesionālas sportistes, tāpēc viņām nav tik ļoti jāpiedomā pie tā, lai būtu, no kā dzīvot. Arī viņās redzu ļoti lielu motivāciju uzvarēt un izaicināt sevi.
Sadarbība ar Inesi… Mēs bijām divi “trakie”, kuri bija gatavi tiešām ziedot visu citu, lai sasniegtu sportiskos mērķus. Bez tā nevar, vai tā ir personīgā dzīve, izglītība, ģimene. Inese bija viena no tām, kura bija gatava to darīt.
Arī Inga tos pirmos četrus gadus, kad pirms tam spēlējām kopā, to darīja. Kopā četrus gadus nogājām un viņai patika, taču ar laiku saprata, ka ir cilvēks, kurai patīk būt mājās, Latvijā. Bet man patika izaicināt sevi, tiekties vēl tālāk, tāpēc atradu vēl vienu trako, kas bija ar mieru iet kopā tālāk. Vēl astoņus gadus – tas ir daudz!
Vai palika nožēla par to, ka neizdevās sasniegt olimpiskās spēles?
Visu laiku kaut kas bišķiņ, bišķiņ pietrūka. Ar Ingu mums pietrūka viens turnīrs, par ko esmu daudz domājusi, varbūt vajadzēja… (aizdomājas) Atgriezt neko nevar. Bijām Amerikā, kur gaidījām sarakstus uz pasaules čempionātu, kas bija turpat netālu, Brazīlijā. Bijām pirmās aiz strīpas, lai varētu piedalīties, un mēģinājām saprast, kuras no komandām brauks un kuras ne. Mazliet nobijāmies, varbūt vajadzēja riskēt. Kad atgriezāmies mājās, viena komanda neaizbrauca. Tas arī izšķīra.
Ar Inesi spēlējot, turnīrā Vācijā pirmo reizi mūža dabūjām “wild card” (ielūgumu piedalīties – aut.), mēs ļoti labi nospēlējām grupu un tikām tālāk. Spēlē pret austrietēm (Dorisu un Štefāniju Švaigerēm – aut.) mēs trešajā setā bijām vadībā, bet nevarējām nokārtot uzvaru. Tā spēle arī bija izšķirošā, jo ar to uzvaru mums pietiktu. Tas manā atmiņā ir sāpīgākais mirklis, jo pietrūka tik tiešām maz. Protams, gada griezumā mums katra spēle bija svarīga, lai tiktu, bet, kad tuvojas atlases dedlains un tu esi uz robežas, ir tikai jāpārkāpj tā aste, kaut kas mums pietrūka. Kaut ko nenoķērām. Kas to lai zina, kā būtu. Ja izdotos, būtu super, bet varbūt tad mums būtu citādāka dzīve un mēs ar Inesi nebūtu tik foršas, kādas esam tagad.