Skriešana pa mežu daudziem šķiet grūtāka nekā skriešana pa asfaltētu ceļu. Speciālisti uzsver, ka atšķirība tiešām ir liela, jo mainās ne tikai segums, bet arī tas, kā darbojas ķermenis. Skriešana bezceļos prasa vairāk prasmju, taču vienlaikus sniedz pavisam citādu pieredzi.
Galvenā atšķirība starp skriešanu pa ceļu un bezceļiem slēpjas daudzveidībā. Skrienot pa meža takām, kājas jānovieto citādi, bieži jāpārvar saknes, jāskrien kalnā vai lejup. Līdz ar to tiek izmantota atšķirīga skriešanas tehnika. Šāda vide ne tikai vairāk noslogo kāju muskuļus, bet arī aktivizē dziļos muskuļus.
Runājot par drošību, nav viennozīmīgas atbildes, kura skriešana ir drošāka. Skriešana pa ceļu biežāk saistīta ar vienveidīgu slodzi un noguruma izraisītām sāpēm. Savukārt bezceļos šādas slodzes var būt mazāk, taču palielinās risks sastiept vai pagriezt potīti nelīdzenā seguma dēļ.
Tiem, kuri vēlas uzlabot personīgos rekordus un sasniegt maksimālu ātrumu, skriešana pa ceļu bieži šķiet pievilcīgāka, jo tā ir paredzamāka un konkurētspējīgāka.
Savukārt meža takas biežāk izvēlas tie, kuri novērtē ne tikai rezultātu, bet arī dabas klātbūtni, maršrutu daudzveidību un piedzīvojuma sajūtu. Speciālisti iesaka ikvienam vismaz reizi izmēģināt taku skriešanu, jo tā var kļūt par neaizstājamu pieredzi.
Sākt skriet bezceļos ir vienkāršāk, nekā varētu šķist. Iesācējiem ieteicams izvēlēties vieglu distanci, nesākt pārāk ātri un rūpīgi sekot līdzi slodzei. Pat piedaloties pirmajās sacensībās, nav nepieciešams īpašs aprīkojums – pietiks ar esošajiem sporta apaviem.
Arī iesildīšanās nav jāpadara sarežģīta. Pirms skrējiena pietiek ar vieglu ieskrējienu līdz 20 minūtēm, bet iesācējiem – pat ar 10 minūtēm. Var pievienot 4–5 īsus paātrinājumus pa 10–15 sekundēm, starp tiem pilnībā atjaunojoties. Tas palīdz aktivizēt muskuļus un sagatavot ķermeni slodzei. Savukārt statiska stiepšanās vai sarežģīti vingrinājumi pirms skrējiena nav nepieciešami, jo tie var nogurdināt muskuļus.
Skrienot pa nelīdzenu segumu, īpaši svarīgi ir potīšu, sēžamvietas un rumpja muskuļi. Tie nodrošina stabilitāti un palīdz izvairīties no traumām. Vājāki stabilizējošie muskuļi var ne tikai pasliktināt pašsajūtu, bet arī palielināt traumu risku.
Runājot par uzturu, pirms īsākiem skrējieniem līdz 10 kilometriem pietiek ar ūdeni. Taču garākām distancēm, piemēram, pusmaratonam vai vairāk, ieteicams līdzi ņemt gan ūdeni, gan sporta želejas. Īpaši svarīgi ir nodrošināt pietiekamu šķidruma un enerģijas uzņemšanu, jo siltā laikā pastāv dehidratācijas risks.
Pirms skrējiena ieteicams izvēlēties vienkāršus, viegli sagremojamus ēdienus. Galvenais – nepārslogot kuņģi un izvēlēties pārtiku, kas nodrošina enerģiju, bet nerada diskomfortu.
Raksts sagatavots pēc ārzemju preses materiāliem!
