Uz jautājumu, vai Latvijas skeletona komandas rīcība ir skaidri zināma, ja rudenī sacensību apritē atgriezīsies Krievijas sportisti, treneris Ivo Šteinbergs atbildēja vienā vārdā: “Nav!”
Ivo gan apzinās, ka šāda iespējamība ir ļoti liela, tāpēc ir jau sazvanījies ar Ukrainas Bobsleja un skeletona federācijas prezidentu Mihailo Heraškeviču, kura dēls Vladislavs jau ilgus gadus startē skeletona sacensībās visaugstākajā līmenī. “Mēs pārrunājām šo jautājumu, jo man arī liekas, ka tas ir tikai laika jautājums, kad krievi atgriezīsies starptautiskajā apritē pilnā apmērā. Es dzirdēju, ka pludmales volejboliste Tīna Graudiņa vāc parakstus, lai krievus nepielaistu sacensībām.
Mani šī ideja “aizķēra”. Iespējams, rīkošos līdzīgi, sagatavojot tekstu vēstules formātā un cenšoties iesaistīt citas nācijas, bet tas pagaidām ir tikai idejas līmenī. Reāls darbības plāns mums pagaidām nav. Kad tas brīdis pienāks, tad arī lemsim, kā rīkoties.”
“Sporta veidu federācijas, kuras nav pašpietiekamas, varam tās saukt arī par nabadzīgām federācijām, ir atkarīgas no Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) piešķirtajām dotācijām,” skaidro Šteinbergs. “SOK jau neuzspiež, bet rekomendē krieviem ļaut atgriezties sacensību apritē un ir puslīdz skaidrs, kā šajā gadījumā rīkosies nabadzīgās federācijas, kuru skaitā ir arī Starptautiskā Bobsleja un skeletona federācija (IBSF).
Cik zināms, tad IBSF ir diezgan nopietnas finansiālās grūtības, tāpēc viņiem būs vien jāspēlē pēc SOK diktētajiem noteikumiem. Diemžēl…”
Galējais solis būtu atteikties no startēšanas kopā ar krieviem vienās sacensībās. “Es nekad to neesmu atbalstījis,” uzsver Ivo. “Mūsu gadījumā tas būtu arī jocīgi, jo skeletonā krievi jau startēja, tikai neitrālā statusā. Es gan neredzu atšķirību – neitrālā statusā vai zem savas valsts karoga. Uz starta jau stājas tas pats cilvēks.
Mums tad būtu jāieslēdz atpakaļgaita, jo no startēšanas vajadzēja atteikties jau tad, kad krievus pielaida sacensībām neitrālu atlētu statusā.
Mana personiskā pārliecība, ka tas tagad izskatītos jokaini. Mums ir jāmeklē citi veidi. Es pieļauju, ka ukraiņiem būs rīcības plāns un tad mēs varēsim viņiem pievienoties.”
Latvijas skeletonisti pašlaik nav arī vadošo lomu spēlētāji uz skeletona skatuves. “Mums nav šobrīd tik lielu panākumu, kādi savulaik bija Martinam un Tomasam Dukuram. Viņi kopā ar tēvu Daini Dukuru taču panāca, ka dopinga skandāla dēļ pasaules čempionātu pārceļ no Sočiem uz Kēnigszē pilsētiņu Vācijā. Ar pašreizējiem rezultātiem mums būtu sarežģīti aiz sevis pavilkt citas nācijas.
Ja mums komandā būtu Martins un Tomass Dukuri, un ja viņi atteiktos no startēšanas, tad tas jau būtu sitiens Starptautiskajai federācijai zem jostas vietas.
Vienīgā vieta, kur mēs varētu sacelt ažiotāžu, ir Pasaules Jaunatnes olimpiāde. 2024. gadā šajā forumā mums bija viena no lielākajām pārstāvniecībām. Mums bija pieci atlēti. Pasaules Jaunatnes olimpiādē startēja pa 20 puišiem un meitenēm. Mēs arī izcīnījām trīs no sešām medaļām skeletona sacensībās. Mūsu nestartēšanas gadījumā SOK varētu rasties interese, kāpēc visas kvotas nav aizpildītas, bet tās ir tikai manas pārdomas, kur boikotu kā līdzekli mēs varētu izmantot. Protams, ka būtu jārunā ar sportistiem un viņu vecākiem, jo tas būtu nopietns solis.”
Pēc Šteinberga teiktā ir jādara viss, lai krievi apjaustu, ka starptautiskajā apritē viņi nav gaidīti un lai sajustos arī neērti. “Cik vien tas ir iespējams, būtu jāsarežģī viņiem dzīve un neērti vajadzētu likt sajusties arī Starptautiskās federācijas vadītājiem, ja reiz viņi pieņem šādu lēmumu. Viņiem arī jārada situācijas, kurās kaut kas ir jārisina. Tāds ir mans redzējums.”
Kad krievi neitrālā statusā startēja starptautiskajās skeletona sacensībās, pilnībā no viņiem norobežojušies tikai ukraiņi un latvieši.
“Skeletona sabiedrība ir ārkārtīgi maziņa. Es redzēju, ka lielai daļai skeletona saimes bija grūti nodalīt krievu sportistus un trenerus pēc tā, kas tagad notiek un kā bija senākos laikos. Daudzi krievi jau ir zināmi ilgākā laika periodā. Man pašam arī bija neskaitāmas situācijas, kad krievi atbrauc uz trasi un es sastopu sportistus, ar kuriem vēl pats savulaik kopā startēju un treneru korpuss viņiem arī nebija mainījies. Pirms kara sākuma mums bija normālas attiecības, bet tagad ir citi laiki.”
Krievijas treneri Šteinbergu sveicinājuši un sportisti gribējuši spiest roku. “Es sveicienu neatņēmu un roku nespiedu. Ja viņi to turpinās darīt nākamajā sezonā, tad es viņus informēšu – ja jūs man piekrītat, ka tas, kas notiek Ukrainā nav normāli un vismaz personisko sarunu līmenī jūs to apstiprināt, tad mēs varam sveicināties un sarokoties. Kamēr tas nav noticis, man ar viņiem nebūs nekādu darīšanu.
Es nevaru pieņemt, ka viņi normalizē situāciju ar civiliedzīvotāju un pat bērnu apšaudīšanu, viņi brauc uz sacensībām Eiropā, ko tik ļoti ienīst, un izliekas, ka viss ir kārtībā. Man tas nav pieņemams!
Ja viņi teiks, ka visu labi saprot, bet nedrīkst runāt, jo var nonākt cietumā, tad es ar viņiem komunicēšu. Pagaidām es stipri šaubos, ka viņi kaut ko nožēlo un ka patiešām ir neitrāli.”
Pēc Ivo sacītā, ukraiņi jau bija ieguvuši informāciju, ka neitrālā statusā startējošie krievu skeletonisti ir pārstāvējuši armijas sporta klubus un ar saviem izteikumiem ir atbalstījuši karu Ukrainā.