Šodien mēs sakām paldies savām mammām, vecmāmiņām, krustmātēm, sievietēm, kuras bijušas līdzās – stiprinājušas, samīļojušas, iedrošinājušas, rūpējušās, izaudzinājušas. Kādam šis paldies izskan skaļi, kādam klusi. Kādam tas paliek vien domās, kādam smeldzīgā skatienā, kas vērsts debesīs. Katram no mums ir savs stāsts par mammu. Un katrai mammai ir savs stāsts.
Arī es šodien vēlos izmantot iespēju pateikt paldies manai mammai Sandrai. Pateicoties viņai manī ieaudzināts just līdzi Latvijas cilvēkiem un jo īpaši – Latvijas sportistiem.
Būt tuvumā Latvijas sporta sirdspukstieniem mums vienmēr bijuši svētki.
Man ir daudz skaistu brīžu, kas piedzīvoti kopā ar mammu, taču īpašas vienmēr būs tās emocijas, kuras abas izdzīvojam ar Latvijas hokeja līdzjutēju krekliem mugurā. Tās sajūtas, kad elpojam vienā ritmā, kad balss aizlūst pēc svarīgiem vārtiem un acīs ir asaras aiz lepnuma… Tajos brīžos vēl vairāk saproti – cilvēka lielākā laime ir spēja just. Jo tikai jūtot mēs pa īstam dzīvojam.
Un dzīve ar emocijām ir piepildīta dzīve. Tā ir vērtība, ko man devusi mana ģimene ar piemēru.
Māmiņdienā domas aizved pie mammām, kuras ar savu piemēru bērniem iemācījušas ticēt un nekad nebaidīties sapņot plaši. Kuras parādījušas ceļu un bijušas blakus, lai bērni nebaidītos to turpināt. Arī tad, kad tas bijis grūti un nogurdinoši. Mammām, kuras iemācījušas, ka lielas lietas nenotiek vienā dienā – tās top caur pacietību, darbu, neatlaidību un milzīgu mīlestību.
Esmu ādažniece, kura lepojas ar savu novadnieku Kristapu Zīli. Viņa mamma Kristīne ir spilgts piemērs tam, kā ļaut savam bērnam lidot. Kā būt blakus, neuzspiežot spārniem virzienu, bet vienmēr paliekot par drošāko vietu, kur atgriezties.
Gandrīz divdesmit gadus viņu ģimenes dzīve ritējusi hokeja ritmā – ar agriem rītiem, garām dienām, uzvarām, zaudējumiem un beznosacījuma ticību savam dēlam.
Un labi, ka tā, jo Kristaps ir aizsargs, par kuru nevienam hokeja līdzjutējam nekad nav šaubu – viņš ripu ķers kaut ar zobiem, bet izdarīs visu, lai tā neielidotu mūsu izlases vārtos. Viņa piemērs laukumā apliecina arī ģimenes vērtības – celties un krist par savējiem.
Šajā Māmiņdienā uzrunāju Kristīni ar lūgumu dalīties savās sajūtās par hokeja ceļu, kas iets kopā ar Kristapu.
“Ar hokeju esam dzīvojuši, cik sevi atceros, taču hokejā dzīvojam nu jau turpat 20 gadus – kopš brīža, kad hokeju izvēlējās Kristaps, kopš brīža, kad 2006.gada novembrī Kristaps uzkāpa uz slidām.
Tolaik hokejs mūsu ģimenei kļuva par dzīvesveidu, visa dzīve tika pakārtota un pārkārtota hokejam, jebkurā izvēlē prioritāte bija hokejs ar visu no tā izrietošo, bet Kristaps nepaguris, ar apbrīnojamām darba spējām un dzelžainu neatlaidību mūs visus – savu atbalsta komandu – veda pa šo ceļu uz priekšu.
Ir gājis visādi un joprojām iet visādi, jo hokejs savā dziļākajā būtībā noteikti nav medusmaize, bet šobrīd mēs kā ģimene esam bezgalīgi pateicīgi Kristapam par šo fantastisko pieredzi, par emociju pārbagātību, par priekiem un asarām, ko visi kopā caur šo esam izdzīvojuši, un joprojām turpinām piedzīvot.
Kā vecāki esam lepni par Kristapu. Jā, un caur Kristapu, esam lepni būt daļa no lielā hokeja un no Latvijas izlases…
Šopavasar tāpat kā visus iepriekšējos pavasarus – par Kristapu! Par Latvijas izlasi! Par Latviju!”
Gribu teikt paldies visām mammām un sievietēm, kuras ar savu sirds spēku palīdzējušas izaugt cilvēkiem, par kuriem varam lepoties. Viņu bērni ar savām uzvarām un arī zaudējumiem liek mums just visu emociju buķeti.
Varbūt tieši tāpēc mēs, latvieši, sporta emocijas izjūtam tik dziļi. Jo tajās slēpjas ne tikai lepnums par savējiem, bet arī ģimenes spēks, mīlestība un piederības sajūta.
Kad visa Latvija ar aizturētu elpu seko līdzi mūsu sportistiem, mēs patiesībā svinam ko daudz lielāku par sportu. Mēs svinam mūsu cilvēkus, kuri viens otram iemācījuši vērtības, bez kurām dzīve nav iedomājama.
Jau pavisam drīz mēs vilksim hokeja līdzjutēju kreklus – kāds Šveicē, atrodoties arēnā, kāds mājās pie televizora ekrāniem, lai visi kopā piedzīvotu emocijas. Paldies ikvienam, kurš piepilda mūsu sirdis ar neaizmirstamiem mirkļiem.