Latvijas pirmās raketes Aļonas Ostapenko spēles reti kad aizrit bez spilgtām emocijām. Tenisistes jaudīgie sitieni, spēja izcīnīt sarežģītus punktus un neatlaidība kortā padara viņas mačus aizraujošus, taču nereti uzmanību piesaista arī tas, kā sportiste reaģē uz neveiksmēm. Arī Uhaņas turnīra pusfinālā līdzās saspringtajai cīņai bija vērojami vairāki emocionāli brīži. Īpašu uzmanību piesaistīja epizode, kurā Ostapenko neapmierinātību vērsa tribīņu virzienā, kur atradās viņas sporta psiholoģe. Kā vēlāk vēstīja ārvalstu mediji, tenisiste esot pieprasījusi viņai pamest tribīnes.
Redzētais lika aizdomāties – kas notiek sportista prātā, kad emocijas sasniedz augstāko punktu? Vai dusmas palīdz cīnīties, vai tomēr sāk traucēt? Un kā šādās situācijās būtu jārīkojas cilvēkam, kura uzdevums ir palīdzēt sportistam tikt galā ar psiholoģisko spriedzi?
Lai labāk izprastu emociju lomu profesionālajā sportā, Sportajaunumi.com uzrunāja bijušo olimpieti un tagadējo sporta psiholoģiskās sagatavotības treneri Kristapu Zvejnieku, kurš dalījās savā pieredzē un skaidroja, kāpēc emocijas nav jāapspiež, bet jāiemācās izmantot savā labā.
Kas īsti notika Uhaņas pusfinālā?
Ostapenko Uhaņas turnīra pusfinālā aizvadīja saspringtu cīņu pret Lielbritānijas tenisisti Kartalu. Latvijas tenisiste pārliecinoši sāka abus setus, tomēr izšķirošajos brīžos pretiniece izrādījās pārāka, svinot uzvaru ar 7:6 (11:9), 7:6 (7:5).
Vērojot spēli, bija redzams, cik emocionāli Ostapenko pārdzīvo notikumus kortā. Lai gan tenisistes emocionalitāte kortā nav nekas neierasts, pusfinālā uzmanību piesaistīja arī brīdis, kad viņa neapmierinātību vērsa komandas tribīņu virzienā.
Īpaši saspringti notikumi risinājās otrajā setā, kad Ostapenko bija izvirzījusies vadībā ar 4:1, taču Kartala spēja atspēlēties un panākt neizšķirtu 4:4.
Kā vēstīja Polijas sporta portāli, tieši šajā spēles posmā Ostapenko esot likusi savai sporta psiholoģei pamest tribīnes. Lai gan pati vēroju tenisistes emocionālo reakciju komandas tribīņu virzienā, no televīzijas pārraides nebija iespējams nepārprotami noteikt, ko viņa sacīja.
Tomēr, kad televīzijas kameras vēlāk atkal pievērsās Ostapenko komandas sēdvietām, sporta psiholoģes tur vairs nebija. Vēlāk viņa savā vietā atgriezās.
Profesionālajā sportā emocionāli izvirdumi nav nekas neparasts
Šī epizode aktualizē jautājumu, kas sniedzas tālāk par vienu tenisa spēli – kā sportistam un viņa komandai rīkoties brīdī, kad sacensību spriedze kļūst īpaši liela? Profesionālajā sportā emocijas ir ikdiena, bet vai sportists var iemācīties tās kontrolēt, nezaudējot savu raksturu un cīņassparu?
Pirms atbildēt uz jautājumiem, Zvejnieks īpaši uzsver, ka nevēlas izdarīt secinājumus par Ostapenko psiholoģisko stāvokli, jo tenisisti personīgi nepazīst.
“Konkrēto situāciju ar Aļonu varu komentēt tikai kā aprakstītu notikumu, nevis sniegt sportistes psiholoģisko vērtējumu. Aļonu personīgi nepazīstu, tāpēc nevaru zināt, kas notiek viņas prātā vai kādi apstākļi ietekmējuši konkrēto reakciju. Vienlaikus ļoti augstu vērtēju viņas sasniegto sportā,” uzsver Zvejnieks.
Viņš skaidro, ka profesionālajā sportā emocionāli izvirdumi nav nekas neparasts. Sportisti iegulda milzīgu darbu, laiku un enerģiju, tādēļ brīžos, kad sacensības nenorit pēc iecerētā scenārija, spriedze var sasniegt ļoti augstu līmeni.
Taču Zvejnieks aicina nošķirt divas būtiskas lietas – emocijas un uzvedību.
“Mēs nevaram prasīt, lai sportists nekad nedusmotos vai nejustu vilšanos. Bet tas arī nenozīmē, ka dusmu iespaidā drīkstam pret apkārtējiem izturēties jebkādi.”
Ja līdzīga situācija rastos ar kādu no sportistiem, ar kuriem viņš strādā, Zvejnieks sacensību karstumā, visticamāk, nemēģinātu risināt konfliktu. Tajā brīdī svarīgāk būtu palīdzēt sportistam atgriezties pie uzdevuma un koncentrēties uz to, ko viņš vēl spēj ietekmēt. Savukārt pēc sacensībām par notikušo noteikti būtu jārunā.
“Man šķiet, te ir viena svarīga atšķirība – saprast, kāpēc cilvēks ir dusmīgs, nenozīmē attaisnot to, kā viņš šīs dusmas izrāda.”
Vienlaikus sporta psiholoģiskās sagatavotības treneris brīdina no pārsteidzīgiem secinājumiem.
“Tas, ka sportists kādā brīdī zaudē savaldību, uzreiz nenozīmē, ka viņš ir psiholoģiski slikti sagatavots. Arī ļoti pieredzējušiem sportistiem gadās šādi brīži. Man daudz vairāk interesētu, kas notiek pēc tam. Vai sportists spēj paskatīties uz notikušo, uzņemties atbildību un kaut ko no tā iemācīties?”
Runājot tieši par Ostapenko epizodi, viņš vēlreiz uzsver: “Mēs no malas redzam tikai mazu daļu no visa stāsta. Un ar vienu šādu epizodi nepietiek, lai spriestu par cilvēku kopumā.”
Dusmas var palīdzēt uzvarēt, bet var arī visu sabojāt
Vai emocijas sportā patiešām ir šķērslis? Zvejnieks uz šo jautājumu raugās daudz niansētāk.
Gan savā profesionālā sportista karjerā, gan pašreizējā darbā viņš pārliecinājies, ka augsta līmeņa rezultātu bieži vien nosaka ne tikai sportista prasmes, bet arī spēja tās izmantot īstajā brīdī. Īpaši tad, kad pieaug spiediens vai kaut kas neizdodas.
“Neuzskatu, ka dusmas vai vilšanās vienmēr ir kaut kas slikts. Kādam dusmas palīdz saņemties un cīnīties vēl vairāk, bet citam tās pilnībā izjauc koncentrēšanos. Arī vilšanās vienam var dot motivāciju kaut ko mainīt un kļūt labākam, kamēr citam tā var atņemt vēlmi vispār turpināt,” stāsta Zvejnieks.
Lai šo domu paskaidrotu, viņš izmanto spilgtu salīdzinājumu. “Es uz emocijām skatos kā uz papildu jaudu. Bet ar lielāku jaudu vien vēl nebrauksi ātrāk. Svarīgi ir arī spēt to savaldīt un izmantot pareizajā brīdī.
Līdzīgi kā ar jaudīgu auto – daudz zirgspēku vēl nenozīmē, ka vadītājs pratīs tos izmantot.”
Tādēļ psiholoģiski sagatavots sportists nebūt nav cilvēks, kurš nekad nedusmojas, nebaidās vai nejūt vilšanos.
Zvejnieka skatījumā daudz būtiskāka ir spēja arī sarežģītos emocionālos brīžos pieņemt pareizus lēmumus un turpināt darīt savu darbu.
Vai emocijas iespējams savaldīt, nezaudējot cīņassparu?
Zvejnieks ir pārliecināts, ka tas ir iespējams.
“Es pat teiktu, ka nav nekādas vajadzības sportistam atņemt viņa emocionalitāti. Ja sportists pēc dabas ir emocionāls, enerģisks un ar lielu cīņassparu, kāpēc lai mēs to gribētu mainīt? Daudz vērtīgāk ir iemācīties saprast, kuros brīžos šīs emocijas palīdz un kuros sāk traucēt.”
Savā darbā viņš lielu uzmanību pievērš sportistu spējai vadīt uzmanību un pēc kļūdām atgriezties pie nākamā uzdevuma.
Kā piemēru Zvejnieks min kalnu slēpošanu – sporta veidu, kurā pats savulaik startējis augstākā līmeņa sacensībās.
Ja slēpotājs kļūdās vienos vārtos, viņam nav laika ilgi dusmoties, jo nākamie vārti jau tuvojas. Ja domas joprojām kavējas pie iepriekšējās kļūdas, pieaug iespēja kļūdīties vēlreiz.
Līdzīga situācija ir tenisā, kur katrai izspēlei tūlīt seko nākamā.
“Un jautājums ir – vai sportists spēj tai pievērsties ar pilnu uzmanību, vai arī joprojām domā par iepriekšējo?” retoriski vaicā Zvejnieks.
Sporta psiholoģiskās sagatavotības treneris atklāj, ka darbā ar sportistiem tiek izmantoti dažādi paņēmieni, kas palīdz atgūt koncentrēšanos.
Vienam tā var būt elpošana, citam konkrēts atslēgvārds vai fiziska darbība. Reizēm pietiek ar pavisam vienkāršu jautājumu sev: “Kas man tagad ir jāizdara?”
Taču universālas receptes nav. “Protams, nav vienas metodes, kas der visiem. Un šīs lietas ir jātrenē ikdienā, nevis pirmo reizi jāizmēģina svarīgākajās sacensībās. Mēs taču negaidām, ka sportists bez fiziskas sagatavošanās sacensībās pēkšņi būs savā labākajā formā. Tieši tāpat ir ar psiholoģisko sagatavotību.”
Viņš uzsver, ka emociju kontrole nav tas pats, kas emociju apspiešana. “Drīzāk tā ir spēja neļaut vienai emocijai noteikt visu, ko darīsim tālāk.”
Un tieši šeit, pēc Zvejnieka domām, slēpjas sporta psiholoģiskās sagatavotības lielākā vērtība. “Nevis padarīt sportistu mierīgu par katru cenu, bet palīdzēt viņam saglabāt savu raksturu un cīņassparu, vienlaikus iemācoties to izmantot savā labā.”
Ostapenko spēles arī turpmāk, visticamāk, būs emociju pilnas. Un līdzjutējiem tieši tas nereti padara tenisu tik aizraujošu. Taču Uhaņas pusfināla notikumi atgādina, ka aiz katra iespaidīga sitiena un katras kļūdas ir arī psiholoģiska cīņa, kuru no tribīnēm vai televizora ekrāna nav iespējams pilnībā ieraudzīt.