Pirmos soļus lielajā volejbolā apņēmīgi sper dvīņumāsas Karmena un Katrīna Strukas, kuras slaido augumu dēļ ir grūti nepamanīt gan laukumā, gan ārpus tā. 19 gadu vecumā Karmena jau ir viena no valstsvienības līderēm un pārstāvēs komandu Eiropas čempionāta finālturnīrā. Visu gatavošanās posmu ar izlasi bija arī Katrīna, kurai ir potenciāls kļūt par stabilu komandas vērtību nākamajos gados.
Pieredzējusī trenere Inguna Minusa pēc vairāku gadu darba ar māsām raksturo viņas kā Latvijas volejbola dimantiņus: “Tomēr, kā mēs visi zinām, lai dimants spīdētu un laistītos, tas ir ilgstoši un pacietīgi jāslīpē.
No treneru un pašu spēlētāju ieguldītā darba būs atkarīgs tas, cik spilgta izvērtīsies viņu karjera volejbolā.”
Aizvadītā sezona bija pirmā, kuras Karmena un Katrīna pavadīja atsevišķi, jo pirmo ārzemju pieredzi guva Vācijā un Itālijā. Arī tā bija atšķirīga, bet par to lai māsas izstāsta pašas!
Kā jums paiet šī vasara, gatavojoties Eiropas čempionātam?
Karmena: Ļoti labi! Man patīk, ka mums bija citādāks grafiks un ar tikai vienu treniņu dienā. Vairākas spēlētājas var arī aizbraukt mājās ārpus Rīgas un nav sajūtas, ka visu dienu pavadām sporta zālē.
Katrīna: Arī man šāds režīms ar vienu garāku treniņu patīk labāk. Varam atbraukt, notrenēties, paēst pusdienas, bet pēc tam ir brīvs vakars.
Karmena: Pašas esam no Saulkrastiem, taču mums ir vieta, kur palikt arī Rīgā. Kopā ar vēl divām meitenēm ir dzīvoklis, kur treniņnometnes laikā arī paliekam.
Vai bija jūtams, ka gatavojaties kaut kam tādam, kas līdz šim vēl nav piedzīvots?
Karmena: Fiziski varbūt treniņi bija grūtāki, taču treneri ļoti labi variēja slodzes, bija arī brīvdienas. Pareizi saki, ka Eiropas čempionāts ir kaut kas tāds, kur iepriekš vēl neesam bijušas. Tas ir līmeni augstāks turnīrs par tiem, kādos iepriekš esam spēlējušas.
Katrīna: Dažreiz ir grūti, taču ir jāsaņemas un jāturpina strādāt. Šovasar tiešām varēja just, ka gatavojamies tieši tām vasaras beigām. Treneris nemitīgi atgādināja par to, arī pašas jūtam, ka ar katru spēli sniegums kļūst arvien labāks un labāks.
Karmena: Ja tā parēķina, treniņos pagāja visa vasara, tikai aptuveni divas nedēļas sanāca brīvas.
Tad tās divas nedēļas bija jāatpūšas pēc pilnas programmas!
Karmena: Tā arī darījām (smaida). Mēs praktiski pēdējā brīdī izlēmām aizbraukt uz Itāliju, kur pavadījām nedēļu.
Katrīna: Iepriekšējo sezonu es Itālijā spēlēju, tāpēc mazliet jau zināju labākās vietas, kuras apskatīt. Centāmies izbaudīt to laiku.
Pastāsti arī mums, ko ir jāredz Itālijā!
Katrīna: Brešas klubs ir Itālijas ziemeļos. Bijām pie Komo ezera un apskatījām apkārtējās pilsētiņas, kas ir ļoti skaistas. Pēc tam vēl pavadījām laiku Milānā – tā ir lielpilsēta ar savu šarmu. Sezonas laikā īpaši nesanāk to visu apskatīt. Mazliet vairāk redzēju tikai no kluba mājvietām tuvākajām pilsētām, bet vasarā tur ir vēl patīkamāk, jo ir lielāka rosība. Kad ir tūrisma sezona, tad ir vairāk vietu atvērts, vairāk izklaides iespēju.
Kā izjuti volejbola popularitāti Itālijā?
Katrīna: Volejbols tur tiešām ir ļoti populārs, lai gan Karmena apgalvoja, ka Vācijā viņu atpazina biežāk, tostarp lielveikalos. Man vairāk ievēroja tāpēc, ka esmu augumā garāka par vidējo vietējo cilvēku. Kad uzzināja, ka spēlēju pie viņiem volejbolu, to uzreiz novērtēja.
Ja šovasar atpūtāties Itālijā, tad nākamvasar jāplāno “atbildes vizīte” Āhenes apkārtnē, kur spēlēja Karmena?
Karmena: Nē, nē (smejas), vasarā ne. Es domāju, ka mēs nākamvasar atradīsim vēl kādu citu skaistu vietu, kur aizbraukt atpūsties.
Katrīna: Bet ir iespēja, ka es varētu pie māsas aizbraukt sezonas laikā, ja būs kāds brīvāks brīdis.
Spēlēšu Francijā un rēķināju, ka no mana jaunā kluba mājvietas ir aptuveni divarpus stundu brauciens līdz Āhenei, kur turpinās spēlēt Karmena. Būtu patīkami biežāk satikts arī sezonas gaitā.
Vai pirmā sezona atsevišķi bija īpaši grūta, ņemot vērā, ka iepriekš tomēr visu laiku spēlējāt kopā?
Karmena: Nebija tik traki. Brīžiem nemaz nešķita, ka dzīvojam atsevišķi (smejas).
Katrīna: Gandrīz katru vakaru sazvanījāmies un runājāmies. Protams, bija dīvaini, jo agrāk tiešām visu darījām kopā. Kad bija kādi treniņa uzdevumi pāros, bija neierasti meklēt kādu citu. Interesanti bija tas, ka man vaicāja par brāļiem vai māsām un bija kādam jāstāsta – ir man dvīņumāsa, turklāt arī volejboliste. Iepriekš Latvijā mēs gandrīz vienmēr un visur bijām kopā, tāpēc šeit visi ļoti labi mūs zināja un šādas lietas nebija jāskaidro.
Kāda bija jūsu pirmā pieredze ārzemju klubā?
Karmena: Kad aizbraucu uz Āheni, nemaz negaidīju, ka tik ātri sākšu spēlēt pamatsastāvā. Man teica, ka būsim trīs pirmā tempa uzbrucējas, turklāt bija viena ļoti pieredzējusi un augsta līmeņa klubos spēlējusi volejboliste (Lea Ambroziusa – aut.) un spēlētāja (Sofija Fallā – aut.), kura jau vairākus gadus pārstāvēja šo komandu. Biju gatava tam, ka būšu kā trešais pirmā tempa spēlētājs un mani ielaidīs spēlē pret vieglākām komandām, taču jau no pirmās spēles sāku pamatsastāvā un tā arī visu sezonu nospēlēju.
Katrīna: Man pirmā pieredze sanāca mazliet grūtāka. Varētu teikt, ka mani mazliet pārsteidza tas, cik augsts līmenis bija Itālijas otrajā līgā. Šķita, ka tas būs tikai nedaudz virs Baltijas līgas līmeņa, taču tām meitenēm ir pavisam cita tehnika, pavisam cita treniņu intensitāte. Ko uzreiz novēroju, viņām bija vienkārši perfekta servju uzņemšana, lai gan tā nebija pat augstākā līga!
Tā gan bija komanda, kas beigās uzvarēja un iekļuva augstākajā līgā.
Katrīna: Tieši tā, tāpēc arī tas līmenis bija tik augsts. Man tā bija ļoti vērtīga pieredze, klātienē redzēt un izbaudīt volejbola spēlēšanu valstī, kur tas ir starp populārākajiem sportiem. Sākums bija īpaši grūts, jo, aizbraucot uz turieni, tiešām bija sajūta, ka esmu tur vissliktākā no visām, taču tas man deva lielu motivāciju trenēties, lai sevi pierādītu. Sezonas beigās man arī bija tāda sajūta, ka esmu krietni uzlabojusi savu sniegumu.
Rokas ne uz brīdi nenolaidās?
Katrīna: Sākumā bija arī tādi brīži, jo Itālijā ir arī krietni grūtāk ar angļu valodu, tāpēc neko nesapratu no apkārtējiem, nebija viegli iejusties. Sāku ar to, ka iemācījos vismaz dažus vārdus itāliski, arvien labāk sapratu, ko no manis prasa treniņos. Tā pamazām arī iejutos arvien labāk.
Saprotu, ka uz Itālijas A1 kopā ar komandu nepacelsies?
Katrīna: Komanda spēles augstākajā līgā, bet es mainīju klubu. Spēlēšu Francijas pirmās līgas klubā “Terville-Florange”, kur būšu diagonāles spēlētāja. Francija arī ir volejbola zeme, taču tas līmenis noteikti nav tik augsts, kāds tas bija Itālijā.
Kāda bija šī pieredze ārpus volejbola?
Katrīna: Ja godīgi, Itālijā es dzīvot negribētu, ja arī būtu tāda iespēja. Man ne visai patīk tas, cik ļoti runātīgi tur ir cilvēki. Es tāda noteikti neesmu un man dažkārt patīk pabūt vienai, tāpēc dažkārt tā vēlme pienākt un parunāties šķita pārāk uzbāzīga. Arī ikdienas uzvedībā viņi ir skaļi un ekspresīvi, kas mani līdz galam neuzrunāja.
Šķiet, Vācijā ir tieši pretēji – esmu dzirdējis, ka cilvēki ir diezgan noslēgti un pedantiski!
Karmena: Manuprāt, man ļoti paveicās ar vietu, jo Āhenē diezgan daudz cilvēku labi runā angļu valodā. Pilsēta atrodas netālu no Beļģijas un Nīderlandes robežas. Es gan neteiktu, ka viņi ir noslēgti… Ja sākam runāt, tad ir atsaucīgi un labprāt parunājas, tomēr man noteikti nebija kā Katrīnai, tāpēc ar prieku palikšu tur vēl vienu sezonu.
Kā sākās jūsu ceļš volejbolā?
Karmena: Mēs mācījāmies Ādažu vidusskolā un pēc stundām bieži vien nācās ilgi gaidīt, līdz mums kāds atbrauks pakaļ. Tad nu mūs lika dažādos pulciņos un darījām visu ko – dziedājām, dejojām, bija arī volejbols. Trenere mūsu mammai teica, ka saredz mūsos potenciālu. Tā arī no septiņu gadu vecuma spēlējam volejbolu.
Tad jau trenerei acs uz talantu bija laba!
Katrīna: Mūsu pirmā trenere bija Jeļena Smirnova. Mēs jau bijām arī garākās no visām, tāpēc droši vien to talantu arī nebija grūti pamanīt (smaida).
Volejbols jums iepatikās uzreiz?
Katrīna: Nē, nē (smejas).
Karmena: Ja godīgi, no sākuma mums vispār nepatika. Mūs sūtīja uz nometnēm, bet negribējām braukt.
Es teiktu, ka iepatikās tad, kad nokļuvām Murjāņos, kur arī ieraudzījām īsto volejbolu. Tā bija pavisam cita vide, citi treneri, viss notika tik profesionāli. Bija arī vairāk iespēju piedalīties dažādās sacensībās.
Katrīna: Mēs bieži vien piedalījāmies treniņos un sacensībās ar vecākām meitenēm, tāpēc ne vienmēr bijām starp labākajām un līderēm, taču mums vienmēr deva iespēju spēlēt. Manuprāt, tas mums ļoti palīdzēja gūt to pieredzi un mācīties no vecākām meitenēm.
Kad sapratāt, ka volejbols varētu būt tas, ar ko saistīt savu nākotni?
Karmena: Manuprāt, ka pēc itāliešu trenera (Daniēles Kaprioti – aut.) atbraukšanas, jo viņš nepārtraukti mudināja mūs meklēt iespējas pēc skolas pabeigšanas meklēt iespējas braukt un spēlēt kādā ārzemju klubā. Patiesībā, pat agrāk. Viņš minēja daudz labus piemērus un iespējas, kā veidot savu karjeru volejbolā. Daniēle palīdzēja mums arī atrast aģentūru, ar kuras palīdzību atradām klubus ārzemēs. Bez tās tas būtu ļoti sarežģīti.
Katrīna: It kā arī pirms tam treneri Murjāņos par šādām iespējām runāja, taču toreiz tas kaut kā nešķirta reālistiski.
Esot dvīnes, mēdzāt izspēlēt kādu joku ar savu vienādību?
Karmena: Daudzi saka, ka agrākā vecumā mēs bijām daudz vienādākas. Tagad jau cilvēki sāk mūs atšķirt, bet agrāk tiešām bija tā, ka treneri mūs jauca, skatītāji mūs jauca, pat komandas biedri… Bija tik tālu, ka mūs nesauca vārdā, jo vienkārši nesaprata, ar kuru no mums runā. Tad teica – māsa. Tas mums ļoti nepatika (smejas).
Katrīna: Mānīties īpaši nemānījāmies, lai gan vasarās, spēlējot pludmales volejbolu, bija gadījumi, kad man nevedās serve un manā vietā Karmena vienkārši aizgāja un pārservēja pāri tīklam.
Karmena: Tajā vecumā vēl spēlētājām nebija numuri un tiesneši nevarēja mūs atšķirt.
Ir dvīņi, kuri apzināti veido savu tēlu ļoti vienādu…
Karmena: Nē, tieši otrādāk. Cenšamies, lai mēs mazliet atšķirtos viena no otras.
Katrīna: Neesam tomēr viens cilvēks. Ir bijušas reizes, kad, piemēram, Karmena ir par kaut ko dusmīga un apkārtējie uzreiz domā, ka es arī esmu dusmīga.
Kontroldarbus viena otras vietā neesat rakstījušas?
Karmena: Nekad! Daudzi, patiesībā, par šo ir jautājuši, bet mēs nekad tā neesam darījušas. Jāuzticas sev un jātic, ka es pati kontroldarbu uzrakstīšu vislabāk.
Katrīna: Esam apzinīgas (smaida).
Kā izjūtat Eiropas čempionāta tuvumu?
Karmena: Lidojot mājup no (pārbaudes spēles) Azerbaidžānas, vienam no treneriem jau runāju, ka tās sajūtas līdz galam vēl nav. Vispirms ir jāaizbrauc, jāieiet tajā zālē, jāsajūt tā atmosfēra, lai līdz galam novērtētu un iegūtu tās emocijas.
Vai pirms pāris gadiem, kad ienācāt Latvijas izlasē, tas šķita sasniedzams mērķis?
Karmena: Es tā īsti to neuztvēru kā mērķi vai panākumu, ko noteikti jāsasniedz. Mums arī nebija tāda piemēra priekšā, kad Latvijas izlase to būtu paveikusi sieviešu konkurencē, tāpēc tas Eiropas čempionāts kā mērķis īsti nebija acu priekšā. Vairāk domāju par katru nākamo spēli, ka tā jāuzvar un jācenšas uzlabot kopējo sniegumu.
Kas, jūsuprāt, ļāva šoreiz sasniegt Eiropas čempionātu?
Katrīna: Kaut kādā mērā mums paveicās, jo aizpagājušajā vasarā, kad sākās kvalifikācija, mūsu grupā Bosnija iekšējo konfliktu dēļ nespēlēja. Mums tika ieskaitīta tehniskā uzvara 3-0 pret viņām, kam bija liela nozīme, lai tiktu uz Eiropas čempionātu.
Karmena: Vēl jau tāpat mums bija jāizcīna vismaz punkts pret Melnkalni, lai to mērķi sasniegtu. Nebija tā, ka mums šo iespēju vienkārši uzdāvināja.
Treneris Kaprioti apgalvo, ka komandas spēles līmenis katru vasaru uzlabojas. Pašas to arī jūtat?
Katrīna: Noteikti, turklāt ne tikai mūsu pašu spēlē, bet arī jaunākās meitenēs, kas laiku pa laikam ienāk izlases darbā. Nometnē bija U18 izlases spēlētājas, kurām uzreiz var redzēt potenciālu. Viņas redz to tehniku, treniņu režīmu un atdevi, kādai ir jābūt, lai tiktu augstākā līmenī. Jo vairāk spēlētāju to sajutīs, jo straujāk kopējais līmenis celsies. Varbūt ne uzreiz un ne nākamgad, bet ilgākā laika nogrieznī tam darbam ir jādod savus augļus.
Karmena: Vienlaikus mums ir jācenšas uzturēt to komandas spēles līmeni, lai regulāri varētu cīnīties par šādiem panākumiem un vēlāk, iespējams, tiekties uz vēl lielākiem.
To veicināja Kaprioti ienākšana Latvijas volejbolā?
Katrīna: Es teiktu, ka Daniēles ienākšana ne tik daudz pamainīja tehnisko izpildījumu, bet vairāk izmainīja domāšanu un mentālo noskaņošanos. Ja runājam tieši par izlasi, tad viņš parādīja, kādai ir jābūt komandai laukumā gan spēles laikā, gan treniņos.
Ļoti vērtīgi bija spēlētājām saprast, ka treniņš nav mazāk svarīgs par spēli, jo tādas, kādas mēs esam treniņos, mēs pēc tam būsim arī spēlēs. Un tā ir tikai viena no lietām, ko treneris ir ienesis komandā.
Par ko būsiet gandarītas Stambulā?
Karmena: Es Katrīnai tā pa jokam bieži saku, ka pirmajā spēlē pret Turciju ļoti gribētos nobloķēt (Melisu) Vargasu. Tas ir tāds mazais sapnītis (smejas). Ja nopietni, tad es būtu priecīga, ja mēs pret visām stiprajām komandām – Poliju, Vāciju un Turciju – nospēlētu labā līmenī un mēģinātu kaut mazliet ieķerties līdzīgā rezultātā, bet pēc tam pret Slovēniju un Ungāriju varbūt pat pacīnīties par uzvaru.
Vargasas nobloķēšanu esmu gatavs redzēt – kvalifikācijā taču biji trešā labākā bloķētāja visā turnīrā!
Karmena: Tiešām biju? Es jau vairs neatceros (smaida). Viņa vienkārši šobrīd ir labākās komandas labākā spēlētāja. Tas būtu tāds foršs moments. Zinu, ka spēles notiks milzīgā arēnā, kas uz mājinieču spēlēm būs pārpildīta. Mums tā būs pirmā spēle. Galvenais, nesabīties no tā visa. Skaidrs, ka uztraukums būs, bet tāds būs arī viņām.
Ko komandai novēlēt Eiropas čempionātā?
Katrīna: Labs novēlējums būtu atbraukt mājās ar vismaz vienu uzvaru. Arī tas mūsu komandai būtu ļoti labs sasniegums tādā konkurencē.