Pavasarī bijušā kamaniņu braucēja, olimpieša un tagadējā trenera Mārtiņa Rubeņa dzimtas mājās notika kas ļoti nepatīkams – zādzība. Lai gan kopš notikušā pagājuši jau vairāki mēneši, vainīgie joprojām nav atrasti. Mārtiņš neslēpj, ka visvairāk sāp nevis materiālie zaudējumi, bet gan neatgūstamās ģimenes relikvijas.
Kā žurnālam “Privātā Dzīve” atklājis ilggadējais kamaniņu treneris – izmeklēšanā pagaidām būtisku pavērsienu nav.
“Pagaidām šajā lietā ir pilnīgs klusums. Nav arī nekādu ziņu par to, ka būtu atradušās no mājas pazudušās lietas. Vienīgais – esmu atklājis jaunas detaļas, kā tieši tas notika.”
Pēc viņa teiktā, zagļi rīkojušies pārdomāti un profesionāli. Viņi jau iepriekš novērojuši īpašumu un izvēlējušies brīdi, kad rīkoties tā, lai apkārtējiem nerastos aizdomas.
No dzimtas mājas pazuduši ne vien vērtīgi priekšmeti, bet arī Latvijas valsts apbalvojumi un sporta karjeras nozīmīgākās godalgas.
Mārtiņš intervijā sacīja: “Man ļoti sāp sirds par to, ka nozagti visi valsts apbalvojumi – Triju Zvaigžņu ordenis, Viestura ordenis, arī visas pasaules čempionātu medaļas. Tiešām nesaprotu, kāpēc vajag zagt ordeņus. Nezinu, kā zagļi tos spēs realizēt.”
Tomēr vislielākais zaudējums, kā atzīst Rubenis, ir ģimenes vēsturē īpaši nozīmīgā Jāņa Jaunsudrabiņa glezna, kas mājās atradusies vairākās paaudzēs.
“Šīs gleznas lielākā vērtība manās acīs bija nevis materiāla, bet gan emocionāla un sentimentāla. Jānis Jaunsudrabiņš bija mūsu ģimenes draugs, šo gleznu viņš bija uzdāvinājis manam vecvectēvam.”
Par pārdzīvoto viņš toreiz, kad ieradās savās dzimtas mājās un ieraudzīja notikušo, emocionāli rakstīja arī sociālajā tīklā “Facebook”: “Šodien iebraucu apraudzīt Mājas, kurās uzaugu, pavadīju lielu daļu savas dzīves, un kurās vēlos atgriezties. Atgriezties, atjaunot, saglabājot mājas dvēseli, kāda tā uzziedēja manam vecvectēvam to būvējot.
Skats, ko ieraudzīju atverot durvis, lika sirdij apmest kūleni. Vieta, kas vienmēr devusi patvēruma un miera sajūtu, saikni ar šo zemi, nu izskatās šādi…
Domāju cik tie cilvēki, kas šo pastrādājuši, savā dzīvē ir tikuši sisti, lamāti, pazemoti, dzīves plosīti.. Kā varētu viņiem palīdzēt atkal sadzirdēt savu sirdsbalsi, kas sarunājas ar sirdsapziņu..? Neticu, ka līdz šādai rīcībai var nonākt cilvēks vienas trakas emocijas vai vielas reibumā… Šāda rīcība sākas bērnībā, kad ir pietrūcis vecāku mīļuma, bērnudārza audzinātāju un skolotāju iecietības, līdzcilvēku draudzības, vai vienkārši sirsnīgu vārdu: “es ar Tevi lepojos un ticu, ka Tu vari vēl labāk.”
Vairāk uzziniet jaunākajā “Privātā Dzīve” izdevumā!