Kāda vēl tur nostaļģija! Domā, ka es biju laimīgs, ka piedzimu cietumā? – ejot uz interviju ar Bružiku, jābūt gatavam, ka savos izteikumos viņš spridzinās tikpat spēcīgi kā savulaik ieskrējiena celiņā trīssoļlēkšanas sektorā.
Astoņdesmito gadu vidū Pļaviņās dzimušais Latvijas trīssoļlēcējs skaļi sevi pieteica pasaules elitē. 1986. gada ziemā no Madrides pienāca ziņa, ka Bružiks Eiropas čempionātā (EČ) telpās uzvarējis ar jaunu pasaules labāko sasniegumu telpās – 17,54 metriem! Tajā laikā vieglatlētikas sacensībās telpās rekordus vēl nefiksēja. Pēc desmit gadiem Māris otro reizi palika nepārspēts EČ telpās Stokholmā (16,97), bet pirms tam izcīnīja sudraba medaļu pasaules čempionātā (PČ) telpās (1993. gadā Toronto – 17,36) un bija otrais arī Eiropas čempionātā stadionā (1986. gadā Štutgartē – 17,33).
Latvijas vieglatlētikai pirmo medaļu Eiropas čempionātā pēc neatkarības atgūšanas Māris ieguva 1994. gada augustā Helsinkos ar sasniegtu trešo labāko rezultātu (17,20 metri).
Pagājuši 32 gadi, bet visu viņš atceras, it kā sacensības būtu notikušas vakar. “Kvalifikācijā lietus gāza kā pa Jāņiem. Ieskrienoties, neko nevarēja redzēt. Aizlēcu 16,30 metrus, un tas bija otrs labākais rezultāts. Džonatans Edvardss (viņa 1995. gadā sasniegtais pasaules rekords 18,29 metri joprojām ir nepārspēts) aizlēca 16,60 vai 16,80 metrus tālu. Ar 15,50 metriem varēja tikt tālāk!
Nākamajā dienā finālsacensībās nekas nebija mainījies. Es paņēmu divus pārus “nagleņu”. Ar vienām iesildījos, un tās momentā bija slapjas. Uz pirmo lēcienu uzvilku sausās un “maucu” ar pilnu jaudu. Priekšā viss balts! Es vispār nesapratu, kur atrodos, bet trāpīju uz dēlīša un bija 17,20 metri. Līdz ceturtajiem mēģinājumiem biju līderis. Tad pēkšņi mākoņi izklīda, un uzspīdēja saule. Tiesneši ar rullīti nosusināja ieskrējiena celiņu un sacensību apstākļi pilnībā izmainījās. Konkurenti kā lodes sāka lidot man garām. Es jau biju “izšāvies”, uz pilnu banku lecot lietū. Kaut kā izlīdu – no trešās pozīcijas mani neizbīdīja. Savā ziņā arī nepaveicās. Ja būtu turpinājies lietus, varbūt pat uzvarētu, jo galvenais favorīts Edvardss guva traumu un izstājās.”
Trenējot vieglatlētus, gadiem ilgs darbs bez turpinājuma
Pēc vieglatlētikas karjeras beigām Bružiks ir basketbolā. Ilgu laiku bijis fiziskās sagatavotības treneris profesionālās komandās, tagad strādā Rīgas Basketbolā skolā (RBS) ar U16 un U18 vecuma jauniešiem. Uz jautājumu, vai tas nozīmē, ka basketbolā ir lielākas iespējas, nekā vieglatlētikā, Māris sper pretī. “Kāpēc? Ja vieglatlētikā kāds strādātu, tad varbūt arī tur kaut kas būtu.” Jau iepriekš Bružiks vienā no podkāstiem ar Valdi Valteru bija izteicies, ka viņu neinteresē trīssoļlēcēji, kuri lec 14, 15 vai pat 16 metru robežās.
“Tā tas arī ir. Es esmu sagatavojis Zviedrijas izlasē trīssoļlēcēju Pjēru Andersonu. Kad sākām strādāt, viņš lēca 15,30 metrus tālu un pāris gadu laikā Andersons sasniedza rezultātu 16,80 metri. Tajā laikā es dzīvoju Zviedrijā. Strādāju vietējā klubā un divatā mēs trenējāmies. Tagad es rīkoju savas trīssoļlēkšanas sacensības Koknesē. Sasniegtie rezultāti mani absolūti neinteresē. Galvenais, lai bērni nodarbojas ar sportu un viņiem ir par kaut ko interese.”
Trīs leģendas – Māris Bružiks (centrā) kopā ar bijušo riteņbraucēju Igo Japiņu un kādreizējo basketbolistu Valdi Valteru. Foto – LETA
Tomēr trenera sertifikāta iegūšanai Bružiks diplomdarbu rakstījis par trīssoļlēkšanu. Pašreizējā lietu kārtībā Māris neredz sevi trenera amatā vieglatlētikā. Tam esot vajadzīga nauda un būtu jāveltī laiks, bet galvenais, ka pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas perspektīvais jaunietis, visticamāk, aizbrauktu uz Ameriku, lai aiz okeāna trenētos un iegūtu izglītību.
“Tur arī viņš pazudīs,” uzskata Bružiks. “Es zinu, ka vienam otram Latvijā tas ir bizness. Viņi strādā kā skauti, par katru uz Ameriku aizsūtīto sportistu no universitātes saņemot kompensāciju. Man tas būtu četru vai piecu gadu darbs bez turpinājuma. Sportistam nav arī ko pārmest, jo Latvijā viņam nevar piedavāt konkurētspējīgu izglītību un treniņu apstākļus. Nav mums vairs studentu sporta. Augstskolu spartakiādēs es esmu arī tālumā lēcis, 4×100 metru stafetes posmu skrējis un pat 1. maijā pie Ļeņina pieminekļa stafetes kociņu nodevis pēc noskrietiem 200 metriem.”
No Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) prezidenta Dmitrija Miļkeviča ir bijis piedāvājums iejusties lektora lomā, izglītojot trenerus par trīssoļlēkšanu. “Es atbildēju, ka varu to darīt, bet tas būs par maksu. Trīs nedēļas man būs jāgatavojas un vajadzēs arī palīgu, kas uz ekrāna parādīs desmit trīssoļlēcējus ar dažādām tehnikām. Atsevišķa sadaļa būtu par metodisko darbu ar viena gada treniņu plānu, iekļaujot mikrociklus un mezociklus. Otrajā dienā manis sagatavots cilvēks piedalītos praktiskajā nodarbībā. Es taču 65 gadu vecumā nelēkšu trīssoli!” Atvērt savu sporta skolu ar Māra Bružika vārda neesot plānots. “Negribu tajā visā iesaistīties, kur viens no otra pārvilina audzēkņus. Ir jau bijuši gadījumi, ka asa vārdu pārmaiņa beidzas gandrīz ar dūru izvicināšanu.”
Par prēmiju var tikt cietumā
Jūlija pēdējā dienā Koknesē jau astoto reizi norisinājās Māra Bružika rīkotās kausa izcīņas sacensībās trīssoļlēkšanā. Tajās ir gaidīti arī veterāni. Mēģināju taustīt, vai tikai tas nevelk uz nostaļģiju pēc aizgājušajiem laikiem? “Kāda vēl tur nostaļģija! Domā, ka es biju laimīgs, ka piedzimu cietumā? Neko neredzēju no tā, ko tagad jaunieši var redzēt. Sports bija viena no iespējām, kā varēja nokļūt ārpus Padomju Savienības robežām. Ja bija iekrāta nauda, varēja arī ārpus rindas nopirkt mašīnu.” Iekļūšanai PSRS izlasē, bija jāiztur milzīga konkurence. “Vieglatlētikā bija trīs disciplīnas – trīssoļlēkšana, kārtslēkšana un vesera mešana, kurās tajā laikā pasaulē toni noteica atlēti no Padomju Savienības. 1984. gadā pasaules 25 labāko rangā 20 trīssoļlēcēji bija no PSRS republikām. Es ar rezultātu 17,15 metri arī iekļuvu 25 labāko skaitā.”
1986. gada ziemā Māris jau bija vadošais trīssoļlēcējs ne tikai PSRS, bet arī pasaules mērogā. “Es nebiju gatavojies sacensībās telpās sasniegt augsta līmeņa rezultātu. Viļņas manēžā norisinājās PSRS kausa izcīņas zonas sacensības ar visiem labākajiem izlases trīssoļlēcējiem. Sektors nebija labi ierīkots, jo blakus rosījās lodes grūdēji ar mūsu Jāni Bojāru.
Man pagalam neveicās, jo ar pārkāpumu bija lēcieni 17,50 vai pat 17,60 metru tālumā. Konkurenti bija pagalam švaki un uz tā fona es labi izskatījos. Uzvarēju ar rezultātu 17,33 metri, kas tajā laikā bija Eiropas rekords. Pēc pāris dienām mans rekords gan “krita”, jo sacensībās Kijevā krievu sportists Inozemcevs aizlēca tālāk.”
Nākamais starts jau bija Eiropas čempionātā Madridē. “Pirms tam mani aizveda uz kaut kādu pagrabu, kur iedeva ekipējumu – “Adidas” treniņtērpus ar ģērboņa uzšuvēm (smejas). Madridē jau viss aizgāja kā pa sviestu. Nu, ja nu ne gluži, tad tuvu tam.” Bružiks uzvarēja ar rezultātu 17,54 metri, kas tobrīd bija pasaules labākais sasniegums telpās. “Pirms sacensībām izlases statistiķiem apvaicājos, kāds ir pasaulē labākais rezultāts. No viņiem uzzināju, ka amerikānis Čārlzs Simkinss pirms nedēļas ir aizlēcis 17,50 metrus tālu. Madridē es varēju aizlēkt vēl tālāk. Ieskrējiens bija jāsāk no stāvas virāžas un tādās reizēs ir grūti noķert īsto ātrumu. Mani nesa pāri atspēriena dēlītim. Labākajā mēģinājumu vēl nedaudz “ielūzu” pirmajā solī. Ja tas nebūtu noticis, aizlēktu vēl kādus 30 centimetrus tālāk.”
Pašlaik populārās Dimanta līgas sacensības vieglatlētikā savulaik rotāja cita dārgmetāla izkārtne – Zelta līga. Bružika CV ir uzvaras Stokholmā un Romā, kā arī godalgotas vietas Briselē un Cīrihē. “Tagad jau būtu iespēja pelnīt naudu. Ja nemaldos, tad par uzvaru uz kontu pārskaita 20 tūkstošus ASV dolāru, turklāt šo summu neapliek ar nodokļiem. Prēmiju saņem labāko astoņnieks. Mūsu laikā prēmēja tikai trijnieku. Lielākā naudas summa – 50 tūkstoši dolāru – bija par uzvaru lielajā Grand Prix finālā.” Deviņdesmitajos gados dolāram Latvijā gan bija ievērojami augstāka vērtība.
Bružiks tam piekrīt, bet norāda uz tā laika iespējamajiem riskiem. “Braucot mājās no sacensībām ar godīgi nopelnītu naudas summu, to nedeklarējot, varēja nokļūt arī cietumā, kā tas Lietuvā gadījās vienam no mūsu riteņbraucējiem (Jurim Silovam). Mājupceļā pastāvēja iespēja, ka mašīnu aptur bandīti, un divpadsmit gramus svina pierē varēja dabūt arī mājās. Sportistus gan kriminālās aprindas respektēja. Katrā ziņā neatceros, ka Latvijā būtu bijis mēģinājums izspiest naudu no augsta līmeņa sportistiem.”
Nopelnītā nauda esot bijusi jāiegulda nākotnes vārdā. “Trenera Latvijā man tajā laikā nebija, braucu trenēties uz Sanktpēterburgu. Maksāju trenerim un aģentam, katram pa 25 procentiem no saņemtajām prēmijām. Ar papildus izdevumiem bija jārēķinās sacensību vietās, jo mani neviens nesagaidīja, tāpēc izmantoju taksometra pakalpojumus. Vienreiz pēc ielidošanas naktī Francijas pilsētā Dižonā pārgulēju stadiona augstlēkšanas matračos un nākamajā dienā turpat startēju.”
Šobrīd spēlē un seko līdzi snūkeram
Sporta karalis ir futbols, sporta karaliene – vieglatlētika. Ik pa laikam par to tiek atgādināts, bet vai izteikums joprojām atbilst patiesībai? “Inovācijas jomā vieglatlētika uz vietas nestāv. Sacensības tiek filmētas no dažādiem rakursiem un ir skatāmas. Starptautiskās Vieglatlētikas federācijas prezidents Sebastjans Ko nule kā izteicies, ka labāko trijnieks saņems prēmijas arī olimpiskajās spēlēs. Uzvarētājam būšot 100 000 ASV dolāru. Par vieglatlētikas popularitāti liecina 300 eiro biļešu cenas “Weltklasse” sacensībās Cīrihē un brīvu vietu tur nav. Dimanta līga ģeogrāfiski ir paplašinājusies, jo sacensības notiek arī Ķīnā un Katarā. Vieglatlētiku es nebūtu mainījis pret citu sporta veidu, lai gan tagad spēlēju un sekoju līdzi snūkeram. Septiņkārtējais pasaules čempions Ronijs O’Salivans turpina spēlēt 50 gadu vecumā, turklāt viņš nav vienīgais šāda vecuma spēlētājs elites līmenī!”
Sporta karalienes galmu ir satricinājuši dopinga skandāli. Bružika laikā sasniegtos rekordus ilgu laiku neizdevās pārspēt un daudzi joprojām ir atrodami rekordu tabulās.
Lai izdibinātu dopinga aizkulises, deviņdesmitajos gados pie Māra ar polšu ieradies viens no Latvijas žurnālistiem. “Tas nebija prātīgi darīts. Man dzīvoklī nevarēja ievilkt telefonu, bet adresi viņš bija uzzinājis no Vieglatlētikas savienības darbinieka un ieradās bez brīdinājuma. Sagadījās, ka pie manis bija atnākuši ciemiņi, arī vieglatlēti, no kuriem par vienu otru, maigi izsakoties, viņš neko labu nebija rakstījis. Kādas vēl sarunas par dopingu… Man vajadzēja iestāties pa vidu, lai viņš neskarts aizietu mājās.”
Bružiks sportista karjerai punktu pielika 36 gadu vecumā. Viņa 1988. gadā sasniegtais Latvijas rekords (17,56 metri) joprojām ir nepārspēts. “Visu cieņu, ka viņš tik ilgi startēja un konkurēja augstākajā līmenī,” pirms pāris nedēļām intervijā Sportajaunumi.com norādīja cita Latvijas vieglatlētikas leģenda Einārs Tupurītis.