Brīdis, kad sportists uzkāpj uz pjedestāla, lai saņemtu medaļu vai kausu, ir skaists. To pavada himna, aplausi, žurnālistu uzmanība, fanu sajūsmas saucieni un tik ļoti saldā uzvaras garša. Tā ir skaista sajūta, bet tā nav mūžīga. Pēc tam viss atkal turpinās ar neatlaidīgu darbu un treniņiem. Un dzīvi, kura lauž krietni sāpīgāk nekā zaudējumi sportā. Vai sekos nākamās uzvaras?
Kristaps Janičenoks ir piedzīvojis to visu. No augsta punkta nokritis līdz pašai zemei, vēlāk cenšoties sevi lasīt kopā pa gabaliem. Viņš apsēžas manā priekšā un beidzot ir gatavs skaļāk pastāstīt visu par savas dzīves lielāko kļūdu. Bet sāksim ar sportu. Tā vieglāk.
Sportisti mēdz visai kritiski izteikties par profesionālajām organizācijām. Tā nu ir sanācis, ka tu no sporta esi nonācis šajā nosacīti otrā pusē – Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) Olimpisko sacensību aģentūrā. Kā ir?
Esmu bijis viens no tiem sportistiem, kas domāja kritiski, bet nu jau kādu laiku vairs neesmu profesionālajā sportā, esmu gana labi apbružājies arī šajā otrā pusē. Profesionālā sportista ikdiena ir ļoti prognozējama, ir skaidrs treniņu un spēļu grafiks, noteikts dienas režīms, vienīgais nezināmais ir rezultāti. Te, otrā pusē, nezināmo ir krietni vairāk, ikdiena ir daudzšķautņaināka, interesantāka un dinamiskāka (lai cik dīvaini tas neizklausītos).
Kādas emocijas tevī šobrīd izsauc basketbola groza ieraudzīšana? Gribas pieiet un iemest bumbu vai tieši otrādi – labāk ej garām?
Man liekas, ka es savu basketbolu esmu nospēlējis līdz galam. Man joprojām ir čomi, kuru basketbola gaitām es sekoju līdzi, taču tas ir citādi. Kaut kad ar bērniem kopā varbūt esmu pāris reizes paņēmis rokā bumbu, bet tas bija ļoti sen. Pat neatceros, kad bija beidzamā reize.
Kuri ir tie čomi no basketbola, kuru gaitām turpini sekot līdzi?
Noteikti tas ir Dairis Bertāns, Kristaps Porziņģis, Rihards Lomažs, Andrejs Gražulis, ar kuru reizēm esam kopā arī makšķerējuši, sekoju arī, kā veicas Artim Atem, “VEF”, “Rīgas Zeļļiem”, bet tā nav analītiska sekošana, vairāk piefiksēju rezultātus, ja kāds iemet daudz punktus, dažkārt aizsūtu reakciju īsziņā.
Vai tavā dzīvē basketbola vietā ir nācis kāds cits sports? Esmu redzējusi, ka brauc ar riteni…
Jā! Tas viss sākās kā joks draugu lokā, kad vienojāmies piedalīties velosacensībās Spānijā. Tās nāca arvien tuvāk, sapratu, ka man nav nepieciešamā ekipējuma un riteņa, tāpēc nolēmu to visu iegādāties. Apskatījos arī trases plānu, kur ļoti daudz jābrauc kalnā, tāpēc pāris kalnos mēģināju uzbraukt, taču sapratu, ka ir daudz jātrenējas, lai tur Spānijā nav mans pēdējais kalns. Tad nu tagad trenējos, bet braucu arī vienkārši savam priekam un veselībai. Un tas tagad ir mans pārvietošanās līdzeklis…
Kas tavā profesionālā sportista karjerā bija lielākais “wow” brīdis, prātā paliekošākā laimes sajūta?
Droši vien kādi iegūti čempionu tituli vai medaļas, bet sportā “wow” brīdis ir īss, jo vienmēr seko nākamā spēle vai sezona. Man, paldies Dievam, ir bijusi iespēja svarīgās spēlēs iemest vairākus izšķirošos metienus, tas ir tik emocionāli, ka no laukuma noeju ar tādu pašu pulsu, ar kādu aizvadīta spēle. Spēlēt Latvijas izlases kreklā pilnā Rīgas arēnā, uzvarēt, redzēt līdzjutēju acīs prieku – tie visi ir bijuši “wow” brīži, tāpēc nevarēšu izcelt vienu.
Tev ir svarīgi vienmēr uzvarēt? Te es nedomāju tikai par sportu.
Jā. Nu, sportā bez tā vispār nevar, arī dzīvē ne. Man pat šķiet, ka vēlmes uzvarēt manī ir pat pārāk daudz. Tiklīdz ir jebkāda sacensība, man ir jāuzvar.
Arī bērniem galda spēlēs nespēj zaudēt?
Bērniem es vēl varu kādreiz padoties, bet sievai gan ne. Sportā šī īpašība noteikti ir pluss, bet dzīvē – dažreiz mīnuss. Saka jau, ka sportisti pierod pie zaudējumiem, bet man šķiet, ka tas vairāk saistīts ar sportistu spēju nepadoties.
Kā šobrīd aizrit tava darba ikdiena, kas ir galvenais, pie kā šobrīd strādā?
Mani tiešie pienākumi ir atbalstītāju piesaiste pasākumu rīkošanai Latvijā un ārpus tās. Tuvākais notikums būs Latvijas Jaunatnes X olimpiāde Valmierā, kur dalībai pieteikušies jau vairāk nekā 3600 bērni, kas ir ļoti daudz. Tagad jāparūpējas, lai visiem būtu kur gulēt, ko ēst, jāsaplāno loģistika, pasākumi. Paralēli rīkosim arī sporta izglītības forumu, kurā plašāk stāstīsim par sporta nozīmi jauniešu veselībā – būs gan dažādu sabiedrībā zināmu cilvēku iedvesmas stāsti, gan sarunas par uzturu, traumām, sporta psiholoģiju. Neiztrūkstoši būs arī lāpas ceļojums, kas sāksies jau 4.maijā Ventspilī, pēc tam dodoties no vienas Latvijas pilsētas uz citu, bet 18. jūnijā ierodoties Daliņa stadionā Valmierā. Tas man pirmais lielais pasākums LOK, tāpēc darbojos ar īpaši augstu atbildības sajūtu. Mēs Latvijā par maz nodarbojamies ar sportu, ceru, ka ar šādiem pasākumiem kaut palēnām to iespējams mainīt.
Esi nonācis īstajā vietā, lai to ietekmētu.
Jā! Jo vecāks kļūstu, jo vairāk saprotu, ka bērni ir mūsu nākotne. Man mājās ir pieci bērni, apzinos, ka man viņos ir jāiegulda, jāmotivē veidot fizisko bāzi, jo tas vēlāk būs noderīgi jebkurā profesijā, ko viņi izvēlēsies.
Tev izdodas?
Vairāk vai mazāk, bet visi mani bērni sporto, tas noteikti viņiem dzīvē palīdzēs. [Kristaps ievelk elpu un ietur nelielu pauzi.] Arī man sports ir ļoti palīdzējis. Kad notiek kāds liels pavērsiens, kad šķiet, ka dzīve ir sabrukusi, man palīdzēja svaru zāle “Global Fitnes”, grupas “Prāta Vētra” dziesma “Krāces” un mana sieva. Tie bija trīs galvenie stūrakmeņi, kas palīdzēja dzīvot. Nedaudz ironiski, bet to, cik ļoti sports nāk par labu arī emocionālajai veselībai, sapratu vien laikā, kad biju jau prom no profesionālā sporta. Man tas ir dzīvības eliksīrs. Tu atslēdzies, atstāj zālē dienas laikā uzkrāto slikto enerģiju un iznāc pilnīgi cits cilvēks.
Tas, kas notika pirms 1,5 gada…
…mani salauza. Grūtākais ir pēc tam salipināt sevi kopā. Es to turpinu darīt. Mana kļūda, mana bezatbildība maksāja un turpina maksāt ļoti daudz, bet es kaut kādā mērā ar to sadzīvoju. Šodien es tev tā saku, bet rīt, iespējams, būšu atkal nokritis atpakaļ sevis līmēšanā. Tomēr, ja tagad skatos uz notikušo tā ezotēriski, tad tam, iespējams, bija jānotiek. Protams, es pārdzīvoju, kas un kā notika, pārdzīvoju, cik daudz zaudēju, bet varbūt esmu ieguvis pat vairāk nekā pazaudēju? To rādīs laiks. Iespējams, es šo saku pārāk skaļi, bet varbūt šis viss man tajā konkrētajā brīdī bija vajadzīgs.
Vai es drīkstu jautāt to, ko tu līdz šim publiski neesi pateicis: kas īsti notika?
Drīksti. Es piedzēros… Es braucu… Man ir grūti to atcerēties, bet nevis tādā nozīmē, ka es to neatceros, bet tādā, ka šīs ir nepatīkamas atmiņas. Es biju pie stūres, braucu pa Rīgas centru. Noparkojos ielas malā, taču piemirsu nospiest P. Kāpu ārā no mašīnas, bet tā sāka ripot uz priekšu un diemžēl ieripoja aptuveni 30 cm priekšā esošajā automašīnā. Tajā bija vīrietis un sieviete. Kamēr ar vīrieti sarunājos, sieviete sazvanīja policiju. Viņi ieradās operatīvi. Es savu vainu sapratu un atzinu uzreiz. Es nekur nebēgu un nekam nepretojos. Visas puses rīkojās korekti, arī policija. Kaut ko pārmest varu tikai pats sev.
Un tālāk jau viss notika ātri.
Jā, tiku aizturēts, bet zinu, ka uzreiz šī ziņa nonāca medijos, to rādīja vakara “Panorāmā”, es saņēmu tūkstošiem ziņu telefonā. Bet vienu lietu man sev ir visgrūtāk piedot. Es sāpināju sevi. Okei. Es pazaudēju darbu. Okei. Paldies manai ģimenei, ka es nepazaudēju viņus, lai gan sāpināju noteikti ļoti.
Es liku viņiem izjust kaunu. Viņi to man nekad nav teikuši, bet es to zinu tāpat. Ar to ir grūti sadzīvot.
Es ļoti baidos, ka es varētu nonākt cietumā. Pat ne sevis dēļ, es negribu, ka maniem bērniem ir jādzīvo ar domu, ka tēvs ir cietumā.
Pēc aizturēšanas tu tur pabiji, vai ne?
26 stundas. “Septītajās debesīs” [tā tautā mēdz dēvēt īslaicīgās aizturēšanas vietu Čiekurkalnā]. Es skaidri sapratu, ka esmu pelnījis tur būt, bet tā vide, tas viss, kas tur notiek… Tās 26 stundas tur man iedeva vairāk, nekā es jebkad spētu iztēloties. Tevi tur ieliek, tu esi izolēts, tu ne ar vienu nevari sazināties, tu pat nesaproti kā jūties. Ja šī vieta kādu cilvēku nesalauž, tad ar viņu kaut kas nav kārtībā.
Šis noteikti lika pārvērtēt ne tikai sevi, bet arī cilvēkus līdzās.
Tā ir pilnīga sevis un līdzcilvēku pārstrukturēšana un izsijāšana. Ar mani palika īstie cilvēki, bet es neapvainojos ne uz vienu, kurš man sejā pateica, ka esmu bezatbildīgs muļķis, kuru viņi vairs nekad nevar redzēt. Viņiem ir taisnība. Es esmu bezatbildīgs muļķis. Man vairāk nepatīk tie, kas man sniedz atbalstu, bet aizmuguriski runā nejaukas lietas. Nav gan tā, ka es cilvēku dabu nebūtu nojautis jau iepriekš. Mans draugu loks nemainījās, bet paziņu loks gan. Es mazliet mīlu savu draugu Arni, kurš mani atbalstīja, un, protams, esmu pateicīgs savai sievai. Mana sieva ir kā pulkstenis un kompass ārpus manis. Viņa man parādīja virzienu un atgādināja par laiku pat brīžos, kad mans paša pulkstenis un kompass bija apstājies. Pēc šī visa mūsu attiecības ir nostiprinātas ar dzelzs armatūru.
Es negribu, lai šis viss izklausās pēc raudāšanas, jo apzinos, ka saņemu absolūti pamatotu nosodījumu. Es esmu sportists, man patīk izaicinājumi, bet šī nav viena spēle, arī ne viena sezona, šis paliks uz visiem laikiem.
Tu uz darbu tagad brauc ar riteni. Kas vēl ikdienā ir citādi?
Pilnībā mainījās arī darbs. Pēc notikušā es atkāpos no amata Latvijas Basketbola savienībā. Esmu ļoti pateicīgs Raimondam [LOK prezidents Raimonds Lazdiņš], ka viņš deva man iespēju strādāt šeit. Paldies arī Kasparam Ciprusam un Raimondam Vējonim, ka es varēju būt klātesošs Eurobasket 2025 norisei. Par notikušo turpinās tiesvedība, nākamā sēde ir septembrī. Tad zināšu, vai būs jāiet cietumā…
Šis raksts ir portāla Sportajaunumi.com īpašums. Jebkāda veida satura pārpublicēšana, kopēšana, izplatīšana vai citāda veida izmantošana bez iepriekšējas rakstiskas atļaujas no Sportajaunumi.com redakcijas ir aizliegta. Lai saņemtu atļauju pārpublicēt šo rakstu, lūdzu, sazinieties ar redakciju, rakstot uz info@sportajaunumi.com