Trīs Latvijas alpīnisti gājuši bojā pēc kritiena Denali jeb Mount McKinley Aļaskā, ziņo mediji, atsaucoties uz ASV Nacionālo parku dienestu un Latvijas Alpīnistu savienības sniegto informāciju. Bojāgājušie ir Inese Pučeka, Vija Olte un Renārs Kunigs-Salaks, bet ceturtais kritienā cietušais alpīnists – Mārtiņš Bilzēns – izglābts un nogādāts slimnīcā kritiskā stāvoklī.
Negadījums noticis Denali Pass apkārtnē aptuveni 18 200 pēdu jeb ap 5550 metru augstumā. Komanda bijusi septiņu cilvēku Latvijas ekspedīcija, kas kāpa pa West Buttress maršrutu — populārāko ceļu uz virsotni. Četri alpīnisti krita, bet trīs pārējie komandas biedri palīdzēja cietušajiem un pēc tam atgriezās augstajā nometnē ap 17 000 pēdu augstumā. Viens no cietušajiem tika evakuēts ar helikoptera garo trosi, jo reljefs un apstākļi neļāva helikopteram nosēsties.
Kas ir Denali?
Denali ir Ziemeļamerikas augstākā virsotne. ASV Nacionālo parku dienests norāda, ka kalna augstums ir 20 310 pēdas jeb aptuveni 6190 metri, un tas atrodas Denali Nacionālajā parkā un rezervātā Aļaskā. Informācija parka mājaslapā liecina, ka Denali ir sešu miljonu akru savvaļas teritorija, kur zemāko taigas ainavu nomaina tundra un sniegoti kalni.
Ģeoloģiski Denali ir īpaši iespaidīgs ne tikai augstuma dēļ. Kalns paceļas aptuveni trīsarpus vertikālās jūdzes virs savas pamatnes, un šajā ziņā tā pacēlums no pamatnes līdz virsotnei ir pat lielāks nekā Everestam. Vairāk nekā 75% kalna klāj pastāvīgs sniegs un ledus, bet no tā izplūst milzīgi ledāji.
Nosaukumu jautājumā ārvalstu medijos redzamas abas formas — Denali un Mount McKinley. Reuters skaidro, ka Aļaskas pamatiedzīvotāji kalnu pazīst kā Denali, kas atabasku valodā nozīmē “augstais”, bet 1917. gadā tas oficiāli tika nosaukts par Mount McKinley par godu ASV prezidentam Viljamam Makkinlijam. 2015. gadā Baraka Obamas administrācija atjaunoja nosaukumu Denali, bet Donalda Trampa administrācija vēlāk atkal atjaunoja oficiālo nosaukumu Mount McKinley.
Cik grūts ir šis kalns?
Lai gan West Buttress tiek uzskatīts par mazāk tehnisko un populārāko Denali maršrutu, tas nenozīmē, ka kāpiens ir viegls. Ekspedīciju plānošanas informācijā norādīts, ka West Buttress ir tehniski vieglākais maršruts, tomēr galvenās grūtības ir plaisas ledājos, stāvs ledus, atklātas, ar ledu klātas kores un pati Aļaskas vide. Vairāk nekā 90% Denali kāpēju pēdējās desmitgadēs izvēlas tieši šo maršrutu.
AP citē alpīnistu Klintu Helanderu, kurš Denali virsotni ir sasniedzis un kalnā bijis vairākas reizes. Viņš uzsver, ka intensīva apledošana, straujas laikapstākļu maiņas, augstums un kalna mērogs padara kāpienu par milzīgu izaicinājumu. Kāpējiem līdzi jānes daudz inventāra, jo ekspedīcijas var būt garas, un pat šķietami vienkāršs maršruts var ātri pārvērsties smagā situācijā.
Denali nav kalns iesācējiem. Alpine Ascents, viena no starptautiski zināmām kalnu gidu kompānijām, savā Denali sagatavošanās aprakstā uzsver, ka Denali nav vieta, kur mācīties prasmes. Nepieciešama laba kalnu izjūta, teicamas iemaņas darbā ar dzelkšņiem, ļoti laba fiziskā forma un psiholoģiska noturība.
Citi gidu uzņēmumi prasības formulē līdzīgi: kāpējam jābūt iepriekšējai pieredzei vairāku dienu pārgājienos, ziemas nometņošanā, ledāju šķērsošanā un glābšanā no ledāja plaisām. RMI Guides norāda, ka West Buttress ekspedīcijas dalībniekam jābūt spējīgam nest smagas kravas — līdz aptuveni 80 mārciņām jeb 36 kilogramiem — pa stāvu un sarežģītu reljefu.
Kāpēc Denali Pass ir tik bīstama vieta?
Negadījums notika pie Denali Pass — vienā no bīstamākajiem West Buttress posmiem. AP raksta, ka šajā posmā starp augsto nometni ap 17 200 pēdu augstumā un Denali Pass laika gaitā notikušas daudzas traumas un nāves gadījumi, galvenokārt neaizsargātu kritienu dēļ. Īpaši daudz negadījumu notiek lejupceļā.
Šo posmu dēvē arī par “Autobahn” — sniega un ledus nogāzi, kur apstākļi var mainīties no dziļa sniega ar lavīnu risku līdz ļoti cietam ledum. AP, atsaucoties uz parka dienestu, raksta, ka reindžeri un kalnu gidi šajā posmā izvieto un uztur sniega drošības mietus jeb pickets, kas palīdz veidot enkurus papildu drošināšanai.
American Alpine Club publikācijā par agrāku letālu kritienu pie Denali Pass šis posms aprakstīts kā, iespējams, bīstamākais West Buttress maršruta posms. Tajā norādīts, ka vēsturiski Denali Pass apkārtnē notikuši vairāk nekā 20 nāves gadījumi, lielākā daļa — lejupceļā, kad kāpēji pēc augšējās daļas ir noguruši un var nenovērtēt reljefa nopietnību.
Vai Denali jau agrāk ir prasījis dzīvības?
Jā. AP, atsaucoties uz parka statistiku, raksta, ka Denali vēsturē bojā gājuši vairāk nekā 130 cilvēki, tostarp divi pērn. 2012. gadā četri alpīnisti no Japānas gāja bojā, kad sekla lavīna viņus iegrūda ledāja plaisā.
ASV Nacionālo parku dienests 2024. gadā ziņoja par solo kāpēja bojāeju West Buttress maršrutā. NPS toreiz norādīja, ka kopš 1980. gada vismaz 14 alpīnisti gājuši bojā kritienos tieši šajā bīstamajā West Buttress posmā.
Pētījumā par alpīnistu nāves gadījumiem Denali, kas publicēts medicīnas žurnālā Wilderness & Environmental Medicine, analizēti 96 nāves gadījumi no 1903. līdz 2006. gada sezonas beigām. Pētījumā secināts, ka 51% nāves gadījumu notikuši West Buttress maršrutā, 45% bijuši saistīti ar kritienos gūtām traumām, bet 61% nāves gadījumu notikuši lejupceļā.
Cik cilvēku mēģina uzkāpt Denali?
Denali nav masveida tūrisma virsotne. AP norāda, ka ik gadu virsotni mēģina sasniegt aptuveni 1000 līdz 1200 kāpēju, lielākoties maijā un jūnijā. Parasti ekspedīcija ilgst aptuveni 17 dienas, un pērn virsotni sasniedza mazāk nekā puse kāpēju.
Pēc ārvalstu avotu aprakstiem Denali nav piemērots iesācējiem vai cilvēkiem, kuri tikai apgūst alpīnisma pamatus. Pat pa “vieglāko” West Buttress maršrutu nepieciešama pieredze ledājos, prasme pārvietoties sasaitē, lietot leduscirtni un dzelkšņus, veikt pašaizturēšanos kritiena gadījumā, orientēties plaisu zonās, nometņot ziemas apstākļos un ilgstoši nest smagu ekipējumu.
Tātad Denali līmenis visprecīzāk raksturojams kā nopietna augstkalnu ekspedīcija pieredzējušiem vai vismaz labi sagatavotiem vidēja līmeņa alpīnistiem, nevis kā tehniski ekstrēms, bet “vienkārši augsts” pārgājiens. Galvenais risks ir nevis viens atsevišķs šķērslis, bet apstākļu kopums — aukstums, augstums, vējš, ledāji, plaisas, slodze, nogurums un laikapstākļi, kas Aļaskā var mainīties ļoti strauji.