Otrajai sezonai Latvijas Universitātes (LU) basketbola komandas sporta direktora amatā gatavojas Žanis Peiners, kurš pats savulaik trīs sezonas bija spilgts tās līderis laukumā, tāpēc pagājušā gada rudenī neatteica savu palīdzību grūtā situācijā. Ar jaunu pieeju izdevies noturēt studentu basketbolu Latvijas – Igaunijas līgā, taču nu jācenšas spert soli uz priekšu. Žanis ir pārliecināts, ka komandas komplektācijā tas ir izdevies, taču spēcīgāks veidojas arī turnīra kopējais līmenis, tāpēc laukumā vieglāk diezin vai būs.
Sarunas sākumā Peiners neslēpj, ka sākotnēji savu lomu LU basketbolā bija iedomājies mazliet citādāku un ne tik lielu, taču…
“Mēnesi pa mēnesim arvien vairāk iegrimu tajā visā daudz dziļāk, nekā biju iecerējis. Tāpēc šovasar pasaucu palīgā Kristiānu Dilānu, kurš nu jau ir lielāko daļu darba padarījis. Sarežģītākais starpsezonas posms ar spēlētāju piesaisti ir gandrīz noslēdzies, tagad pamazām jāsāk vērot pārbaudes spēles un skatīsimies, kas ir sabraukuši, kā kuram ir ar veselību. Jāatzīst, ka jau sezonas sākumā mums ir spēlētāji ar savainojumiem, tāpēc tā īsti vasaras darbu varēsim novērtēt tikai ap novembra vidu, kad beidzot būsim pilnā sastāvā.
Kādas ir galvenās atziņas šajā laika posmā darbā ar Latvijas Unviersitātes komandu?
Man šķita, ka būs vieglāk piesaistīt latviešu spēlētājus, taču realitāte ir pretēja – ar katru vasaru tas kļūst arvien grūtāk. Tur liela loma ir NCAA (ASV koledžu basketbola sistēmai, kas šobrīd var piedāvāt finansiāli ienesīgus nosacījumus jaunajiem spēlētājiem – aut.), otrais ešalons paliek Eiropas klubos – Itālijā, Spānijā un citās valstīs. Kaut kādā ziņā trešais ešalons paliek arī vadošajos Latvijas klubos. Īpaši tagad, kad no Latvijas – Igaunijas līgas teju puse spēlēs Eiropas kausos, tāpēc visi cenšas veidot pēc iespējas plašākus sastāvus.
Mēs bijām atlasījuši aptuveni 20 spēlētāju loku no jaunatnes līgas absolventiem, taču no viņiem, šķiet, neesam piesaistījuši nevienu. Varbūt vēl tiksim pie viena vai pat diviem, taču apzināmies, ka visiem esam kā pēdējā iespēja, jo citi var piedāvāt algu, kaut kādu naudu, un tas tajā vecumā mēdz būt izšķirošs faktors.
Gribējām iesākt bez viesspēlētājiem, bet pašreizējā situācijā tas nav īstenojams. Leģionāri būs, taču viņi visi ir iestājušies LU maģistros, studēs universitātē, tāpēc viņus varam uzskatīt par savējiem.
Kāda palika kopējā pēcgarša par viesspēlētāju piesaistīšanu, kas pagājušajā sezonā LU komandai bija jaunums?
Bija daudz sarežģījumu ar vīzām, tāpēc viņi šeit drīkstēja būt tikai trīs mēnešus. Šobrīd šis jautājums ir atrisināts, jo kā LU studenti viesspēlētāji šeit var uzturēties visu gadu. Tas ievērojami atvieglos darbu treneriem, jo sezonas gaitā nebūs tik lielas spēlētāju rotācijas, un arī komandas ķīmiju un garu būvēt būs vienkāršāk. Pagājušajā sezonā lielā spēlētāju mainība radīja daudz problēmu. Ne tikai vīzu dēļ. Bija arī izpirkumi – pēdējo 12 mēnešu laikā esam pārdevuši četrus spēlētājus un vēl vienu uz NCAA palaiduši.
Tas ir labs arguments, ko likt galdā, cenšoties piesaistīt jaunus spēlētājus?
Piekrītu. Tas ir labs iemesls spēlētāju rokādei un esam priecīgi, ka kādam esam palīdzējuši tikt uz augšu, tomēr nenoliedzami tas rada ļoti lielu spēlētāju plūsmu īsā laika nogrieznī. Šādi parādam, ka varam viņiem nodrošināt šeit platformu, kur sevi parādīt un izsisties basketbolā. Ja tas notiek tā, tad esam priecīgi. Ja tas ir vīzu jautājums, tad tas ir sarežģītāk. Dažus spēlētājus mums nācās palaist par velti, jo citi klubi, kuri viņus gribēja, paņēma tikai ar to, ka varēja maksāt viņiem algu. Mēs nevarējām prasīt nekādu izpirkumu, jo mums nemaz nebija iespēju viņus paturēt. Tādi bija divi gadījumi pagājušajā sezonā.
Iepriekš nopratu, ka tieši NCAA ieviestā NIL sistēma var pavērt LU vairāk iespēju piesaistīt spēlētājus. Izrādās pretēji?
Amerikas ceļš jaunajiem spēlētājiem ir pavēries ar lielām naudām un lielām iespējām, kas sarežģa mūsu iespējas, lai gan kaut kādi varianti tāpat mums ir. Tie profesionāļi, kuri jau ir pelnījuši naudu Eiropā, nedrīkstēs braukt uz NCAA, tāpēc mūsu piedāvātais variants tādiem spēlētājiem varētu būt acīmredzamāks, taču arī tas nav viegli īstenojams.
Šovasar bija viens gadījums, kad gandrīz tikām pie NBA drafta prospekta, taču arī viņš grib kaut kādu vismaz tūkstoti mēnesī pelnīt. Tas vēl ir zem robežas, lai viņš vēl būtu pieejams NCAA, taču nav gluži par velti, ko meklējam mēs.
Mūsu mērķauditorija drīzāk ir NCAA absolventi, kuri jau ir nopelnījuši ar NIL un viņiem jau ir kaut kāda nauda, tāpēc pirmajā gadā Eiropā viņiem nav tik būtiski pelnīt. Viņiem varam piedāvāt skaidru un garantētu lomu, minūtes un spēles labā līmenī. Daudz nosaka arī atsauksmes no iepriekšējiem spēlētājiem. Lielākā daļa no šī gada mūsu ārzemniekiem ir draugi tiem, kuri šeit bija pagājušajā gadā. Ja viņi aizliek par mums labu vārdu, tad mums ir vieglāk pārliecināt par šādu iespēju.
Kā vērtē komandas komplektāciju pirms šīs sezonas?
Pēc sajūtām mēs šogad esam spēruši soli uz priekšu un noteikti būsim mazliet spēcīgāki, bet jāatzīst, ka arī visi konkurenti, nu – gandrīz visi, ir spēruši soli uz priekšu gan budžeta izmēros, gan Eiropas kausu dalībā. Nedomāju, ka mums šī būs vieglāka sezona, taču nebūsim vismaz tik tālu no pārējiem, kā dažkārt bijām pagājušajā gadā.
Kāda būs attiecība starp ārzemniekiem un vietējiem komandā?
Tā vēl veidojas, jo mums ir viens ukrainis, ar kuru vienojāmies par sadarbību, taču pēc tam viņu izsauca uz Ukrainas izlasi. Viņš gan nenospēlēja, bet kandidātos bija, tāpēc var pavērties kādas jaunas iespējas. Tagad vēl gaidām, vai viņš būs nopelnījis kādu līgumu, vai arī nāks atpakaļ pie mums. Tas ir pāris dienu jautājums. Vēl zem jautājuma ir divi latvieši, kuri vēl ir rehabilitācijas posmā pēc savainojumiem, taču ir solījuši parakstīt līgumu ar mums. Tad būs mazliet skaidrākas komandas aprises. Visticamāk, būs četri leģionāri.
Iepriekšējo sezonu jaunajā lomā sāki, šķiet, ar pietiekami lielām ambīcijām, kas saistījās arī ar viesspēlētāju piesaistīšanu. Vai var teikt, ka pēc četru uzvaru izcīnīšanas 26 spēlēs palika vilšanās?
Paanalizējot visu notikušo, tās dažas uzvaras mums bija tieši pateicoties šiem viesspēlētājiem, tāpēc, manuprāt, šāds lēmums attaisnojās. Neviens negrib aizvadīt sezonu, zaudējot visas spēles. Tās uzvaras ir vajadzīgas. Ideālā scenārijā mēs tās gribētu izcīnīt ar latviešu sastāvu, taču arī pašreizējā situācija, kad visi ārzemnieki ir arī LU studenti, ir atbilstoša realitātei. LU taču ir daudz apmaiņas studentu, daudz ārzemju studentu. Basketbola komanda kaut kādā mērā atbilst šai identitātei. Galu galā, būsim daudz vairāk pietuvināti LU, jo agrāk it kā bija vietējie spēlētāji, bet daudzi no viņiem nemaz nestudēja LU. Šobrīd viens no čekpunktiem būs izpildīts – komandas kodolu veidos pašu studenti.
Kā mainīsies vietējo spēlētāju loks?
Rūdis Donis ir aizgājis uz NCAA, Francis Neilands un Renārs Jasāns ir pārdoti uz Liepāju. Jasāns gan pagājušajā sezonā pie mums nespēlēja, taču viņam bija līgums. Visi pārējie ir palikuši. Mārupes komanda būs mūsu fārmklubs, no kā esam tuvākos spēlētājus piesaistījuši, tāpēc kopējais spēlētāju loks šobrīd ir diezgan plašs. Pārbaudes spēlēs izkristalizēsies, kuri paliks un kuri dosies atpakaļ uz Mārupi.
Noprotu, ka lielākais starpsezonas ieguvums ir mans nu jau bijušais kolēģis Kristiāns Dilāns?
Pamazām tā sāk šķist arī man (smejas). Par viņu daudz komplimentu skan no dažādām pusēm un tas vēl vairāk pārliecina par to, ka veidojas laba sadarbība. Ja mēs dabūsim tos trīs cilvēkus, kas šobrīd vēl ir uz jautājuma, tad būšu ļoti apmierināts ar komplektāciju. Ir spēlētājs, kurš gaida apelācijas lēmumu NCAA, vai viņš var tikt pie piektā gada tur. Viņš studēs LU, taču viņa iespējas spēlēt komandā izšķirsies apelācijas komisijā. Tur ir daudz un sarežģītu papīru darbu, no kuriem lielu daļu Kristiāns ir paņēmis uz sevi un padarījis tos ļoti labi.
Kā nonācāt līdz šai sadarbībai?
Godīgi sakot, viņš mani intervēja podkāstā un sarunas laikā sapratu, cik ļoti viņš visos šajos procesos ir iekšā un orientējas. Jau iepriekš biju pievērsis uzmanību tam, ka viņš zina ļoti daudz specifisku nianšu, kas kaut kādā ziņā atgādināja citu iepriekšējo sporta žurnālistu nu manu labu draugu Reini Lāci. Arī viņš līdzīgā veidā spēra lielus soļus uz priekšu un pats redzi, kur šobrīd ir nonācis (kļuvis par NBA kluba Filadelfijas “76ers” skautu – aut.).
Jau podkāsta laikā piedāvāju viņam pievienoties LU, bet pēc ieraksta tas prasīja tikai kādas desmit sekundes, līdz vienojāmies. Skaidrs, ka nevaram piedāvāt nekādu atalgojumu, bet pirmais ieraksts CV un iespēja sevi apliecināt šādā lomā bija pietiekami uzrunājoša, lai viņš šo izaicinājumu pieņemtu.
Prieks dzirdēt, ka žurnālisti tomēr kaut ko saprot no basketbola!
Saprot, saprot, turklāt starp viņiem jau arī ir visvienkāršāk ieraudzīt tos, kuri tiešām izprot sporta vidi. Arī starp citiem cilvēkiem droši vien netrūkst daudzu, kuri zina un seko tam visam līdzi, taču ar viņiem visbiežāk netiec iekšā tādos dziļos dialogos par basketbolu. Ar žurnālistu tomēr vienreiz, otrreiz parunājies un redzi, ko viņš saprot un ko ne, cik viņam acis deg par to visu.
Kādus vēl redzi veidus LU komandai pastiprināties profesionālā basketbola vidē?
Ideālā gadījumā mēs vēl varētu mēģināt kādus spēlētājus īrēt no “Vefa”, “Zeļļiem”, “Valmieras” vai varbūt pat ārzemju klubiem, taču to līdz galam vēl neizdodas realizēt, jo katram ir savas intereses.
Visi jau sākotnēji domā, ka izīrēs spēlētājus, kuri vēl nevar iegūt pietiekoši lielu lomu viņu komandā, taču tad sākas pirmās traumas un sāk trūkt spēlētāju. Beigās sanāk tā, ka viņi jau zvana un interesējas par mūsu spēlētāju pieejamību, nevis izīrē savējos mums.
Droši vien, mēs turpināsim būt tāds klubs spēlētāju nākamajam solim. Es ceru, ka mums sanāks parakstīt vienu latvieti, kurš jau ir debitējis lielajā izlasē. Mums tas būtu ļoti labs solis, jo tādi talanti mūsu komandā vēl nav bijuši. Kad iznāks intervija, tas darījums, iespējams, būs jau sanācis. Tas būtu viens no mūsu lielākajiem panākumiem, ka netiekam tikai jaunatnes džekus, bet arī tādu spēlētāju, kurš jau ir sevi apliecinājis lielajā basketbolā.
Kā redzi studentu sporta vietu profesionālajā Latvijas basketbola vidē?
Esmu dzirdējis, ka RSU gatavojas spert soli uz augšu. Viņiem ir uzbūvēta jauna zāle, ir spēcīgi pamati tam, lai attīstītu arī komandu tālāk. Zinu, ka treneris Māris Gulbis ir ar ambīcijām spēlēt augstākajā līgā, turklāt Latvijas kausa izcīņā viņi jau pagājušajā sezonā parādīja, ka jau šobrīd var konkurēt arī šajā līmenī. Tur ir resursi, ir treneri, ir sadarbība ar VEF, kur var pasmelties kādus spēlētājus. Tas būtu loģisks solis. Arī mums tas būtu interesanti, jo būtu vēl viena komanda, ar kuru pamatoti varam konkurēt un sacensties. Skaidrs, ka mums ir grūti konkurēt ar komandām, kurām ir Eiropas kausiem veidoti sastāvi, bet tagad būs arī “Rīgas Juniori”, pret kuriem varēsim labāk salīdzināt savu attīstību. Noteikti noderētu vēl kāda mūsu kalibra komanda.
Vai arī šosezon spēlēsiet Oskara Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolas zālē?
Pirmā mājas spēle, šķiet, mums ir paredzēta Mārupē. Vēlamies ar viņiem uztaisīt tādas kā dubultspēles, kad vispirms spēlē viņi LBL2, tad mēs tajā pašā zālē. Tādas varētu būt četras piecas spēles sezonā. Pārējās plānojam spēlēt Kalpaka zālē, kur spēlējām pagājušajā gadā. Tas arī ir budžeta risinājums. Visi jau gribētu spēlēt Olimpiskajā centrā, taču ar mūsu budžetu nav iespējams par to šobrīd domāt.