Pēc samocītas pagājušās sezonas, kuras pirmo pusi nācās izlaist plaukstas operācijas dēļ un sasteigta atgriešanās laukumā bija par iemeslu, kāpēc vasarā rehabilitāciju nācās atsākt gandrīz vai no nulles, Latvijas hokeja izlases viens no aizsardzības balstiem Kristiāns Rubīns trešo sezonu ir uzsācis Plzeņas “Škoda” komandā Čehijas ekstralīgā.
“Sezona mums sākās jau septembra sākumā, un pirmais mēnesis bija visai saspringts. Pirmo reizi spēlēju arī Čempionu līgā, tāpēc, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, slodze ir palielinājusies, un pie šāda spēļu grafika ir jāpierod,” sarunas sākumā Sportajaunumi.com norādīja Kristiāns.
Čehijas ekstralīgā komandu spēku samēri ir visai līdzīgi, tāpēc ar maksimālu atdevi jāspēlē katrā mačā līdz beigu svilpei. Plzeņas komandai pirmās piecas spēles beidzās ar vienas ripas starpību, no kurām divās bija papildlaiks un vienā – pēcspēles metienu sērija. Pārsvarā spēļu rezultāti ir 2:1 vai 3:2.
“Čehijā ir diezgan izteikts aizsardzības hokejs. Komandas viena otrai daudz vārtu gūšanas iespēju nedod,” skaidroja Rubīns.
Par Zviedrijas hokeju bija dzirdēts, ka spēlētāji ielikti visai stingros rāmjos bez iespējām radoši izpausties. Kristiāns ir spēlējis jauniešu un junioru vecumā Zviedrijā, kā arī pirms pārcelšanās uz Čehiju vienu sezonu “MoDo” komandā elitsērijā (SHL). “Zviedrijā teju visas komandas spēlē uz lielā jeb eiropeiskā izmēra laukumiem. Čehijā un arī citviet Eiropā tomēr pārsvarā jau ir Ziemeļamerikas laukuma parametri, un tā ir diezgan liela atšķirība. Zviedrijas līgā attiecīgi uz laukuma ir vairāk brīvu vietu un vairāk ir jāslido. Čehijā atkal ir vairāk spēka spēles, bet vispār uz šo jautājumu vienmēr ir grūti atbildēt. Ja aizvadītu vienu spēli Čehijā un nākamo Zviedrijā, tad būtu vieglāk abas līgas salīdzināt.”
Plzeņas komanda vareni ir iesākusi Čempionu līgu. Ar četrās spēlēs izcīnītajām četrām uzvarām “Škoda” ir pirmajā vietā 24 komandu konkurencē un jau nodrošinājusi spēlēšanu turnīra nākamajā stadijā. Plzeņa ar 4:0 atstāja “sausā” Zviedrijas klubu “Rogle”, ar 2:1 nolieca Polijas “Tychy”, ar 4:2 pārspēja Šveices čempionvienību “Fribourg-Gotteron” un ar 10:4 sagrāva Francijas klubu “Bordo”. Viedokļi gan atšķiras par komandu attieksmi pret Čempionu līgu.
“Man ir grūti spriest par citiem, bet mūsu komanda uz katru spēli dodas ar vienu domu – uzvarēt! Un nav starpība, tā ir Čehijas vai Čempionu līga. Protams, ka starp līgām ir jūtama atšķirība. Spēlējot pret Zviedrijas klubu, jau bija sagaidāms, ka būs ātrāks hokejs, savukārt Šveices līgā ir tehniskāki spēlētāji. Rezultāti arī norāda uz to, ka Čehijas hokejā ir augsts līmenis.”
Neparasta epizode bija Plzeņas spēlē pret Olomoucas komandu. Papildlaikā Kristiāns no pretinieku zonas zilās līnijas uzsāka slidojumu atpakaļgaitā un viduszonā sadūrās ar līnijtiesnesi. Pēc viņa kritiena ripu ieguva pretinieka komandas spēlētājs, kas situācijā viens pret vienu pārspēja Plzeņas vārtsargu un nodrošināja savai komandai 3:2 uzvaru. “Pretinieku zonā neko ievērības cienīgu vairs nevarējām izveidot un, saņēmis piespēli no partnera, sāku slidot atpakaļ. Sākumā biju neizpratnē par to, kā es vispār varēju nokrist? Pēc tam video ieraudzīju, ka ir bijusi sadursme ar laukuma līnijtiesnesi.
Šis gadījums varbūt varētu pamudināt uz diskusiju, vai papildlaikā laukumā ir jābūt visiem četriem tiesnešiem. Līnījtiesneši šādās reizēs arī nevar izmantot svilpi.”
Futbolā savulaik arī neapstādināja spēli, ja bumba trāpīja tiesnesim. Tagad tā vairs nav, un atskan svilpe. “Jāņem arī vērā, ka futbolā laukumā ir viens, bet hokejā – četri tiesneši. Mūsu spēlē bija arī epizode, kad spēlētājs meta ripu ārā no zonas un trāpīja tiesnesim pa kāju. Mēs pēc tam uz ilgāku laiku tikām iespiesti aizsardzības zonā. Manā gadījumā tiesnesis tikai noplātīja rokas un no žestiem sapratu, ka viņam nebija iespēja izvairīties no sadursmes un ka svilpt viņš nedrīkstēja.”
Kuriozs Čehijā – Kristiāns Rubīns papildlaikā paklūp aiz tiesneša kājas, pazaudē ripu, un pretinieki gūst uzvaras vārtus! 🫣 pic.twitter.com/Dw2ayv1ydo — zemledus (@zemledus) September 19, 2026
Plzeņas komandas galvenais treneris Jozefs Jandačs ir ar 25 gadu pieredzi Čehijas ekstralīgā. Savulaik bijis arī Čehijas izlases galvenais treneris, bet 2010. gadā kā valstsvienības galvenā trenera palīgs palīdzēja čehiem izcīnīt pasaules čempionāta zelta medaļas. Pašlaik gan Jandačs treniņprocesā mazāk iesaistoties, jo viņam pašam esot savainojums. Nodarbojoties ar savu hobiju, Jozefs vasarā guvis traumu. “Man patīk kā viņš strādā. Jandačs ir gudrs un godīgs treneris, kurš prot atrast pareizo pieeju, lai uzmundrinātu komandu. Viņš ir vienkāršā spēles stila piekritējs, kas balstīts uz aizsardzību.”
Rubīns plaukstas locītavas savainojuma dēļ izlaida pagājušās sezonas pirmo pusi. Laukumā viņš atgriezās janvāra vidū un spēlēja Milānas un Kortīnas d’Ampeco olimpiskajās spēlēs, taču sezonas beigās trauma atkal lika par sevi manīt un Kristiāns nevarēja palīdzēt Latvijas izlasei 2026. gada pasaules čempionātā Cīrihē.
“Tagad es varu atklāt, ka rehabilitācija tika sasteigta. Pēc sākotnējā grafika man vajadzēja atgriezties pirms izslēgšanas spēlēm Čehijas līgā, taču manos plānos bija ierakstītas arī olimpiskās spēles.
Tā visa rezultātā pēc sezonas rehabilitāciju es atsāku gandrīz vai no nulles un sekas būs jūtamas ilgtermiņā. Daudz arī izlaidu. 2025. gada maijā spēlēju pasaules čempionātā, bet pēc tam nākamā spēle man bija tikai nākamā gada janvārī.” 2017. gadā Kristiānam veica pleca operāciju. “Līdzīgi kā tajā reizē, arī tagad pēc ķirurģiskas iejaukšanās es jūtu, ka ķermenī ir notikušas izmaiņas. Es neteiktu, ka kaut kas man traucē, bet ir brīži, kad ir vairāk jāpiedomā un jāpierod pie ķermeņa kustībām.”
Savainojuma laikā pāris mēnešus roka bija ģipsī un tajā laikā pārsvarā varēja noslogot tikai kājas. “Atlētikas trenera uzraudzībā vienu dienu man bija ritenis un citu atkal trepes. Skriet nebija ieteicams. Uz trepēm pavadīju tik daudz laika, ka noteikti uzkāpu Everestā (smejas).”
Kristiānam sportiskais gēns sniedzas ceturtajā paaudzē. Mamma Ingūna Zaksa trenējās akadēmiskajā airēšanā un iekļuva PSRS izlasē, kas kalpoja kā apliecinājums pasaules augstākajam līmenim. Vecākais brālis ir vairākkārtējs Latvijas čempions airēšanā, savukārt vectēvs Elmārs Rubīns ir pasaules vicečempions airēšanā un bezstūrmaņa četriniekā startēja 1968. gada Mehiko olimpiskajās spēlēs. Toties mammas vectēvs Ulmaņlaikā bijis slavens svarcēlājs. “Kad es augu, tad man apkārt bija tikai airētāji – mamma, tētis, vecākais brālis, vectēvs un arī tēva abi brāļi bija trenējušies airēšanā.
Es dzimtā laikam biju pirmais, kurš pateica, ka ar airēšanu nenodarbosies. Mani kaut kā nesaistīja šis sporta veids.”
Pirmie soļi uz ledus Kristiānam bijuši daiļslidošanā. “Tas tika darīts ar nolūku, lai es iemācītos slidot. Pēc pāris mēnešiem trenere skaidri pateica, ka daiļslidošanā mani īsti neredz, tāpēc būtu labāk pāriet uz hokeju. Man spilgtā atmiņā ir palicis pēdējais treniņš daiļslidošanā. Tajā katram bija jāveido gandrīz vai sava programma, mūs vērtēja ar atzīmi un atalgojumā saņēmām medaļu vai diplomu. Tā bija reize, kad arī es skaidri apzinājos, ka daiļslidošana nav priekš manis. Turpinājumā jau es nokļuvu 55. vidusskolā hokeja grupiņā pie trenera Mika Dzinduļa. “Volvo” ledus halle tajā laikā bija būvniecības stadijā. Pēc tam jau “Prizma” klubā bija Ēriks Miļuns un 55. vidusskolā Juris Reps mani aicināja uz treniņiem kopā ar vecāka gadagājuma puikām.”
Ziemeļamerikā Rubīns izvēlējās Kanādas junioru līgu WHL, nevis Ameriku, kur hokeja spēlēšanu pēc junioru vecuma pārsniegšanas iespējams apvienot ar studijām koledžā. “Savu izvēli nenožēloju. Pirmkārt, manā laikā nevarēja no Kanādas braukt studēt uz Ameriku, un, otrkārt, kad spēlēju Amerikas Hokeja līgā un trīs spēles aizvadīju Toronto komandā NHL, RISEBA augstskolā attālināti es ieguvu bakalaura grādu uzņēmējdarbības vadībā un maģistra grādu sporta menedžmentā.”
Septembra vidū Samantas un Kristiāna Rubīna ģimenē Čehijā pasaulē nāca meitiņa. Sekojot ģimenes tradīcijai… “Jāsporto būs!” nosmej Kristiāns. “Man sports ir daudz devis, bet tajā pašā laikā paņēmis daudz laika un prasījis arī daudz enerģijas. Skolā man nebija tā saucamie klusie vakari un pēc stundām pasēdēšana ar klases biedriem neeksistēja, jo bija treniņi. Raudzīsim gan, kādas būs meitai vēlmes.”
Latvijas izlase nākamreiz spēlēs novembrī Vācijas kausa izcīņā. Valstsvienības ģenerālmenedžeris Rūdolfs Kalvītis ir izteicies, ka turnīrs ir nopietns, tāpēc būs jācenšas sapulcināt iespējami labāko sastāvu. “Ar mani vēl nav bijusi runa par spēlēšanu Vācijas turnīrā, bet tas ir saprotams, jo sezona ir tikai sākuma stadijā. Tad jau redzēs, kāda tobrīd būs situācija.
Latvijas izlasei jau vienmēr es esmu teicis jā. Izņēmuma reizes ir bijušas tikai tad, kad ārstēju savainojumus.”
Pasaules 2023. gada čempionātā bronzas spēlē pret ASV papildlaikā Rubīns guva izšķirošos vārtus. Līksmība pēc tam sita augstu vilni un ripa par piemiņu, iespējams, netika paņemta? “Viss kārtībā. Ripa ir, un glabājas mammas seifā.”