Ilggadējais Latvijas hokeja valstsvienības aizsargs Ralfs Freibergs jau pāris gadus zināms ne tikai kā profesionāls sportists, bet arī kā viens no “Freibja podkāsta” vadītājiem. Kopā ar sporta žurnālistu Ulvi Broži abi paver priekškaru uz hokeja aizkulisēm. Par līnijām, kuras podkāstā nedrīkst pārkāpt un iespējamo darbību pēc spēlētāja karjeras beigām, ar Sportajaunumi.com padalījās Freibergs.
“Sēžu mājās un dzeru antibiotikas,” telefonsarunā Ralfs atzina, ka oktobra otrajā nedēļā turpina cīnīties ar vīrusa sekām. “Čehijā daudzi tagad klepo. Pirmdien biju pie ārsta. Viņš teica, ka izplatīts esot kaut kāds jaunais vīruss.” Tajā pašā laikā komandas vadība mudinot atgriezties spēļu režīmā. “Svētdien (11. oktobrī) obligāti jāspēlē, jo uz mani šķībi jau skatījās, ka nespēlēšu piektdien (saruna notika piektdien pusdienlaikā). Piekrītu, ka nebūs viegli spēlēt pēc antibiotiku kursa, bet tāds ir profesionālais sports.” Freibergs jau devīto sezonu spēlē Čehijā. Pirmo sezonu viņš pārstāv Olomoucas komandu.
Profesionālo sportistu iesaistīšanās podkāstu veidošanā pasaulē neesot retums. Īpaši Ziemeļamerikā, kur hokeja aprindās zināmākie ir NHL kluba Floridas “Panthers” uzbrucēji brāļi Breidijs un Metjū Tkačaki.
“Aktīvo sportistu ir mazāk, jo pārsvarā šai jomai pievēršas pēc karjeras beigām, bet es pieļauju, ka nākotnē būs vairāk profesionālo sportistu, kuri veidos savus podkāstus,” uzskata Freibergs.
Plašāka auditorija paverot lielākas iespējas. Amerikā brāļu Tkačaku darbības saskaņojot divi vai trīs producenti, ir piesaistīti tehniķi un personas, kuras ģenerē tēmas, par kurām runās, savukārt Freibja podkāstu veidot palīdz tikai televīzijas un radio žurnālists Lotārs Zariņš.
Freibja podkāstam šī ir trešā sezona. “Precīzi vairs neatceros – tas varēja būt pirms pieciem gadiem, kad es vairākiem sporta jomā iesaistītiem cilvēkiem ieminējos, ka vajadzētu kaut ko tādu veidot. Ja ne gluži podkāstu, tad kaut ko līdzīgu. Pēc pāris gadiem man Ulvis (Brože) uzrakstīja, ka viņiem ir podkāsts “Devītnieks” un ka es varētu iesaistīties. Ja atklāti, tad gaidīju, ka piedāvājums sekos, bet iniciatori “Freibja podkāsta” veidošanai bija Ulvis un Lotārs. Es zināju, ka viens nepavilkšu, jo, veidojot podkāstu, ir vairāk jāorientējas datora darbībās, bet tā nav mana stiprā puse.”
Pirms tam Ralfs esot skatījies podkāstu “Pa pāris kausiem”.
“Mani futbols neinteresē, bet man patika klausīties viņu podkāstu. Tāpat mani neinteresē Latvijas un Igaunijas basketbola līga, bet izcili labs ir podkāsts “LV basketbols”, kuru klausoties, es uzzinu interesantas lietas par basketbolu.”
Iespējams, hokejista Freiberga piemērs pamudināja basketbolistu Rolandu Freimani aktīvās karjeras laikā iesaistīties “LV basketbols” podkāsta veidošanā, bet Ralfs šajā ziņā no profesionālājiem sportistiem Latvijā varētu būt celmlauzis.
Ralfam podkāstu veidošana ir hobijs. Pasaulē izplatīta esot “patreon” platforma, kad podkāstu var klausīties un skatīties tikai abonementu īpašnieki. Tā esot iespēja ar podkāstu pelnīt naudu. “Čehijā populārākais hokeja podkāsts pārgāja šajā platformā, un es viņus principa pēc vairs neklausos.
Es to visu daru sabiedriskā kārtā, lai cilvēki uzzinātu vairāk par hokeju.
Mums ir čats, kurā var uzdot jautājumus un mēs atbildam. Tāpat arī popularizējam Baltijas hokeja līgu un spēlētājus.”
Aktīvā spēlētāja informācijas izplatīšana par notikumiem komandā var nepatikt treneriem. Latvijā tā jau esot bijis. “Es par to esmu dzirdējis, bet no trenera puses tā varētu būt skaudība. Viņš laikam arī to gribētu darīt, bet viņam tas nesanāk. Čehijā uz podkāstu veidošanu visi skatās pozitīvi. Tas ir katra spēlētāja ziņā, ko vakarā darīt – vienreiz nedēļā iet uz krogu aliņu iedzert vai stundiņu parunāties par hokeju.
Ja kādam kaut kas nepatīk, tad manā skatījumā tā ir vecā padomju laiku domāšana. Bija uzskats, ka viss, ko dari papildus hokejam, tev traucē spēlēt. Man tas savā veidā ir augšanas process.”
Var noprast, ka treneris Freibergs neiebilstu, ja viņa komandas spēlētājs veidotu podkāstu. “Jā, bet, ja viņš kļūdītos vai arī izstāstītu vairāk, nekā drīkst, tad es to uztvertu citādāk. Ja godīgi, tad es ar podkāstu neko nevaru iegūt. Varu tikai zaudēt, izstāstot kaut ko lieku, tāpēc ir jābūt ļoti uzmanīgam. No otras puses, mūsdienās sabiedrības informēšana no sportistu puses jau ir kļuvusi par normu. Ja nestāsti par savām gaitām sociālajos tīklos vai kādā citā veidā, tad esi jau zaudētājs. Sportistiem tā jau ir ikdiena un, kā mēs redzam, atsevišķos gadījumos arī naudas pelnīšanas avots. Īpaši svarīgi tas ir individuālo sporta veidu pārstāvjiem. Komandu sporta veidos var nopelnīt iztiku, bet, piemēram, vieglatlētam Latvijā, kurš nav Instagram platformā un nereklamē sevi, tas noteikti ir mīnuss.”
Sporta spēļu komandās ir arī nerakstītais likums – no ģērbtuves uz āru neko nenest. “Es arī neko nenesu,” pārliecināts ir Ralfs.
“Es arī neuzdodu jautājumus, uz kuriem zinu atbildes, bet nedaru to, lai spēlētājs neiekristu. Dažreiz Ulvis uzdod šādus jautājumus, bet tad spēlētājam ir ātri jānoorientējas situācijā, lai nebūtu tā, ka kaut kas ir iznests uz āru. Ja runa ir par izlasi, tad to mēs ļoti maz apspriežam. Ir tēmas, kuras mēs vienkārši necilājam. Savu viedokli arī bieži vien paturu pie sevis, lai gan būtu jāpasaka, jo cilvēkiem derētu to zināt. Es jau arī neesmu muļķis. Ļoti labi zinu, par kurām tēmām nevajag runāt.”
Kolēģu kritizēšana nav labais tonis. Vai tas būtu attiecināms arī uz sportistiem? “Jā un nē,” skaidru atbildi Freibergs nedod.
Tomēr piebilst. “Es jau esmu to teicis, ka mūsu podkāstā piedalās tikai labi cilvēki. Tie, kuri nav bijuši, lai aizdomājas.
Kaut ko jau mēs iemināmies par situācijām laukumā, bet tas nav mans darbs – kritizēt spēlētājus. Ar Uvi Balinski mēs runājām par piespēli caur vidu, kuru viņš atdeva spēlē pret Dāniju. Spēlētājiem tā ir arī iespēja izteikties. Viņiem esmu to arī teicis – ja ir kaut kas uz sirds, uzrakstiet man un parunāsim par to nākamajā sērijā. Mana priekšriocība ir tā, ka es spēlētājus pazīstu. Es zinu, ar kuru var pajokot. Tāpat zinu, par ko spēlētāji labprāt runā un no kurām tēmām izvairās.”
Podkāsta veidošana, iespējams, ir solis tajā virzienā, kas varētu būt saistošs pēc spēlētāja karjeras beigām. “Mediju joma mani interesē – neslēpšu. Dažreiz man arī parādās iedvesma uzrakstīt garāku rakstu, lai izteiktu savas domas. Ir man plāns nākamajā pasaules čempionātā iekļauties žurnālistu komandā. Komentēt spēles man patīk. Kaut ko reizēm vajag noklusēt, jo ir spēlētāji, kas nevēlas, lai uz viņiem izdara spiedienu.”
2024. gada pasaules čempionātā pēc spēles ar ASV mediju zonā Freibergs izteica frāzi “Latvijā ir viena valoda!”, kas izpelnījās plašu rezonansi. Ļoti iespējams, ka Ralfs jau šajās vēlēšanās būtu iekļuvis Saeimā, ja izvēlētos pareizo partiju, jo no nacionāli noskaņotajiem balsotājiem plusiņi viņam būtu garantēti. “Es arī tā domāju,” iespējai kļūt par deputātu piekrita arī pats hokejists.
“Tāds arī ir mans mērķis nākotnē. Pašlaik tam vēl neesmu gatavs, tāpēc kandidēšanu Saeimā esmu atlicis uz četriem gadiem.
Iestājos Latvijas Universitātē, lai iegūtu bakalaura grādu Juridiskajā fakultātē. Uz jautājumu, vai man interesē politika, es atbildu: “Ļoti”. Es klausos visus “Krustpunktā” raidījumus un skatos “Kas notiek Latvijā?” debates. Ko es par to visu varu teikt, ka ideālās partijas nav. Ir tādas partijas, kurām vajag sapurināties. Ja es iestāšos kādā no šādām partijām, tad es centīšos to sapurināt. Nezinu gan, kāda pret mani būs tad attieksme, bet mums valstī pietrūkst cilvēku, kuriem ir stingrs mugurkauls.”
Ralfs ir mārupietis. Viņa brālis Renārs Freibergs ir ne tikai Latvijas Hokeja federācijā (LHF) valstsvienību menedžeris, bet arī Mārupes novada pašvaldībā Sporta, kultūras un tūrisma komitejas priekšsēdētāja vietnieks. Mārupes novada deputāti ir bijušie Latvijas izlases aizsargi Rodrigo Laviņš un Oļegs Sorokins. Varbūt Ralfam jāsāk ar kandidēšanu pašvaldību vēlēšanās? “Esmu jau lobēts, bet Mārupes pašvaldība balstās uz saimnieciskās darbības veikšanu. Politikas tur ir gaužām maz. Man tomēr gribas darboties citādāk, lai gan saimnieciskā darbība mani arī interesē.”
Pēc šā gada pasaules čempionāta Freibergs paziņoja par spēlētāja karjeras beigšanu Latvijas valstsvienībā. “Es jau labprāt vēl spēlētu, lai mēģinātu pārspēt Laviņa rekordu (Rodrigo ir visvairāk (226) spēles izlasē, Ralfam ir 167 spēles). Tas ir gods spēlēt izlasē un arī patīkami. Sezonas laikā es deviņus mēnešus pavadu Čehijā. Pēc tam ir divi mēneši valstsvienībā un laiks, ko pavadīt kopā ar ģimeni, man paliek tikai viens mēnesis. Tas bija viens no iemesliem. Ir vēl citi, bet katrā ziņā tas nebija spontāns lēmums. Jādod arī ceļš jaunajiem.
Pēc spēlēm man patīk palasīt komentārus. Kad ir negatīvas piezīmes, tad arī aizdomājies, kāpēc vispār vēl spēlē.
Tāpat pēc laukumā pavadītām 12 minūtē viesnīcas istabiņā aizdomājies un uzdodi sev jautājumu – kāpēc es esmu šeit? Es gan nekad neesmu gājis un prasījis sev vairāk minūtes laukumā, it īpaši, šajā vecumā.”