Pazīstams uzvārds un numurs, arī šis tas no kustībām un iznesības laukumā! Vērojot Latvijas U18 sieviešu volejbola izlases spēles Rīgā notikušajā Eiropas čempionātā, padomāja ne viens vien sporta līdzjutējs brīžos, kad virs tīkla lidoja Justīne Rēdliha. Ar to pašu 19. numuru ilgus gadus bija atpazīstams viens no Latvijas hokeja valstsvienības spilgtākajiem spēlētājiem Miķelis Rēdlihs.
“Es necenšos tēta vārdu nekādi izmantot vai mūs salīdzināt. Man ir prieks par tēta sasniegumiem sportā, taču man ir jāveido pašai savi. Gadās, protams, pietiekami bieži, ka mani uzvārda dēļ kaut kur atpazīst vai biežāk izceļ, bet es vēlos veidot tikai un vienīgi savu stāstu,” sarunā ar portālu Sportajaunumi.com uzsvēra jaunā sportiste.
Justīne volejbolam pievērsusies salīdzinoši vēlu, vien 11 vai 12 gadu vecumā, kad sāka treniņus Jelgavā. Pirms tam viņa aizrāvusies ar dejošanu, taču par volejbola spēlēšanu izšķīrusies pati: “Man ģimene ir ļoti sportiska – ne tikai tētis, bet arī mamma un māsas.
Vecāki neko nespieda un nevirzīja, tikai mudināja, lai pēc skolas man būtu vēl kāda aktivitāte vai nodarbība. Kad nolēmu dejošanas vietā nodarboties ar volejbolu, vecāki manu izvēli atbalstīja. Viņu atbalsts vispār ir ļoti svarīgs faktors tam, kāpēc esmu nonākusi šeit, līdz Latvijas izlasei.”
Līdzīgi atminējās arī Miķelis Rēdlihs, uzsverot, ka šis ir meitas ceļš un viņas izvēles, bet vecāki ir atbalstītāju lomā. Tiesa, pašu aktīvāko atbalstītāju lomā! Līdzīgi ir arī pārējām Rēdlihu ģimenes atvasēm. Vidējā no māsām Agate tēta uzraudzībā trenējas hokejā, bet pastarīte Undīne šobrīd aizrāvusies ar dejām. “Jaunākajai māsai vēl ir tikai septiņi gadi, tāpēc nevar izslēgt, ka arī viņa beigās nonāks sportā, jo mūsu ģimenē tā sportiskā atmosfēra un azarts allaž ir klāt esošs. Galvenais, lai izvēlas to, kas viņai pašai vislabāk patīk un sanāk. Ir vērts pamēģināt visu ko. Arī vidējā māsa ļoti daudz sporta veidu pamēģināja, līdz nonāca hokejā,” pieredzē dalās Justīne, kuras padomā ir vērts ieklausīties ikvienam jaunietim un viņu vecākiem.
Kurš ir labākais padoms, ko volejboliste pati ir saņēmusi no tēva? “Tā grūti uzreiz pateikt – ir bijis daudz padomu un tie ir ļoti atkarīgi no situācijas. Varbūt tas, ka vienkārši jādara savs labākais un par pārējo nav tik ļoti jāsatraucas. Es varu ietekmēt tikai to, ko es varu ietekmēt, tāpēc nav jēgas pārāk daudz pārdomāt lietas. Jādara savu labāko un jāatbalsta pārējos!”
Vēlas būt volejbolā, bet prioritāte ir izglītība
Miķelis ir jaunākais no četriem brāļiem Rēdlihu ģimenē, kuras trīs pārstāvji ilgstoši spēlēja arī Latvijas hokeja izlasē augstākā līmeņa sacensībās. Kopā viņa pūrā ir virs 100 mačiem nacionālajā komandā, dalība trīs olimpiskajās spēlēs un 13 pasaules čempionātos. Pēc sportista karjeras beigām viņš pievērsies trenera arodam hokejā, taču bieži ir redzams volejbola laukuma malā, kur aktīvi atbalstīja meitu arī šomēnes Rīgā notikušajā Eiropas U18 čempionātā.
“Man ļoti patīk skatīties volejbolu, tā ir ļoti interesanta un skatāma spēle. Man pašam šobrīd sanāk mazāk, bet savulaik arī pats biju diezgan aizrāvies ar bīču. Sporta karjeras gaitā vasarās hokeja treniņus metu pie malas un mēnesi pusotru spēlējām pludmales volejbolu. Klasisko volejbolu pārāk daudz nav sanācis spēlēt, tā jau ir nopietnāka spēle, taču bieži sanāk to skatīties, īpaši jau šobrīd, kad labus panākumus gūst Justīne,” stāstīja Miķelis Rēdlihs.
Viņš izcēla Eiropas U18 čempionātā un Latvijas izlasē valdošo atmosfēru un emocijas, kaut arī bija redzams, ka mūsu jaunajām volejbolistēm vēl ir jākrāj pieredze un jāslīpē meistarība, lai līdzvērtīgāk sacenstos ar Eiropas vadošajām vienaudzēm. “Justīne tieši tās spēcīgākās pretinieces ļoti gaidīja, jo gribēja izmēģināt spēkus un redzēt to līmeni, kādā viņas strādā. Nekādas bijības nebija, tikai prieks un tāds pozitīvs satraukums. Tā tomēr ir fantastiska iespēja spēlēt pret sava vecuma labākajām. Praktiski visai Latvijas komandai tā ir pirmā pieredze šāda mēroga sacensībās.”
Justīne Rēdliha tika atzīta par labāko spēlētāju Latvijas izlases sastāvā pirmajā spēlē, kurā izdevās atņemt setu vienai no turnīra galvenajām favorītēm Polijai. Arī turpinājumā viņa bija starp aktīvākajām un rezultatīvākajām komandas uzbrukuma spēlētājām. Miķelis neslēpa, ka meita savu nākotni saista ar volejbolu, tomēr izvairīgi komentēja viņas iespējas iet profesionālā sporta ceļu.
“Zini kā, es ļoti labi zinu, ko profesionālais sports prasa no cilvēka un ar ko ir jārēķinās. Protams, man ir kaut kādas savas domas, taču arī šajā situācijā es neko nespiedīšu un ļaušu izvēlēties viņai pašai. Lai ko Justīne izvēlētos, tikai atbalstīšu.
Ir skaidrs, ka viņai volejbols ļoti patīk, turklāt arī labi sanāk. Viņa vēlas saistīt savu dzīvi ar volejbolu, bet šobrīd neviens nevar pateikt, vai tas izdosies. Arī viņa pati ne,” sprieda volejbolistes tēvs, piebilstot, ka prioritātei jebkurā gadījumā ir jābūt izglītības iegūšanai.
Arī Justīne neslēpa, ka ar tēvu ir pārrunājusi dažādās profesionālā sporta puses, tostarp tās, par kurām daudziem no malas vērotājiem nemaz nav nojausmas. “Man ir paveicies, ka tētis zina, ko tas viss nozīmē, un ceru, ka tas palīdzēs man pieņemt pareizus lēmumus arī savās sporta gaitās,” smaidīja jaunā volejboliste.
Latvijas volejbolistes Eiropas U18 čempionātam kvalificējās kā turnīra rīkotājas un ar 3-0 pārspēja Islandes vienaudzes, kā arī atņēma pa setam Polijas un Čehijas komandām, ierindojoties 14. vietā priekšā Islandei un Lietuvai. Par Eiropas čempionēm kļuva Itālijas volejbolistes, kuras finālā ar 3-0 apspēlēja Turciju.