Viņš ir pieradis būt uz skatuves – glaunā uzvalkā un rokās mikrofons, taču pēdējo četru gadu laikā viņu arvien biežāk var sastapt arī smiltīs, ar basām kājām un bumbu rokās. Kaspara Breidaka, viena no pieprasītākajiem pasākumu vadītājiem Latvijā, improvizācijas teātra aktiera un TV raidījumu personības, ikdiena nav iedomājama bez pludmales volejbola. Šis ir sporta veids, par kuru Kaspars saka – pat prātā neienāca, ka viņš ko tādu varētu darīt.
Pludmales volejbolu Kaspars iepazina pateicoties savam draugam Jānim Skutelim, kurš ik palaikam meklēja spēlētājus, ar kuriem kopā uzspēlēt. Kaspars smejas, ka Jānis viņu ievilka smiltīs, un tās viņam pielipa.
“Nekad tā pats par sevi es nebūtu iedomājies, ka es varētu kaut ko tādu darīt. Skatoties visas tās izspēles, blokus, gremdes… Nu vispār nevienā acī neliekas, ka cilvēks, kurš knapi var palekties, varētu ko tādu spēlēt,” atklāj Kaspars.
Taču drīz tā sajūta mainījusies. No nedēļas uz nedēļu interese un patika tikai pieauga, līdz tā pārtapa īstā aizrautībā – Kaspars pludmales volejbolu spēlē jau četrus gadus – divas, reizēm pat trīs reizes nedēļā.
Sajūta, ko dod smiltis
Uz jautājumu, kas viņu visvairāk piesaista pludmales volejbolā, Kaspars norāda uz kontrastu ikdienas dzīvē, ko īpaši var sajust gada aukstākajos mēnešos. “Man ļoti, ļoti patīk spēlēt īpaši rudens un ziemas sezonā, jo tad tu vari izlīst ārā no tiem biezajiem zābakiem un ar basām pēdām atkal sajust smiltis. Tā lekšana, krišana – tas ir tā ļoti dabiski.”
Kaspars uzsver, ka šis sporta veids dod īpašu sajūtu: “Ļoti bagātīgs sporta veids. Tu visu laiku esi tādā foršā saķerē ar bagātīgu faktūru. Un tā aizrautība, jo esi visu laiku spēlē. Divi pret divi – tu nevari vienkārši paskatīties, kā citi spēlē. Tu piedalies katrā izspēlē. Tas padara pludmales volejbolu par ļoti azartisku sporta veidu.”
Viņš izceļ vēl kādu īpašu sajūtu, ko viņam sniedz pludmales volejbols: “Vasarā burvīgi uzspēlēt pie ezera vai pludmalē pie jūras, tad vēl vējš kā neredzamais spēlētājs ierodas laukumā un piedalās spēlē. Tas viss kopā ļoti aizrauj pašam spēlēt, un, manuprāt, pludmales volejbols ir arī ļoti skaists. Man patīk skatīties “slow motion” video – tās kustības, tie lēcieni un sitieni, un kad iznāk “izrakt” kādu gremdservi, tad ir milzīgs prieks.”
Kaspars atzīst, ka tās dienas, kad viņš var uzspēlēt pludmales volejbolu, ir viņa laimīgās un priecīgās dienas: “Pateicoties šim sportam, es neesmu ieracies un pazudis pilsētas džungļos. Tas man dod tādu dabiskumu, sazemēšanos, jo tās smiltis ir tiešām maģiskas. Protams, pēc tam vēl divas, trīs dienas tās birst ārā no matiem un ausīm – mazgājies, cik kārtīgi gribi, bet tāpat kaut kur acīs vēl pa kādam graudiņam paliek, līdz ar to tas forši saskan arī ar vērtīgo atziņu, ka pasaule nav perfekta.”
Divi jokdari uz goda pjedestāla
Viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem saistībā ar pludmales volejbolu Kasparam saistās ar dalību mediju turnīrā. “Meklējot, kur varētu vēl vairāk un biežāk uzspēlēt, atradām mediju kausu, un kopā ar Jānis Skuteli tur esam piedalījušies jau vairākas reizes. Ļoti spilgti atceros tieši mūsu pašu pirmo turnīru, jo neviens jau mūs tur neuztvēra nopietni,” ar smaidu atceras Kaspars, atklājot, ka viņi toreiz kāpa uz goda pjedestāla, izcīnot otro vietu.
“Fantastiskām emocijām bagāts turnīrs, kur visas dienas garumā aizvadījām piecas vai sešas spēles. Tas bija kolosāli – divi jokdarī atnāk un tu redzi, ka pretinieki, neko ļaunu nedomājot, tā mierīgi sāk spēlēt, caur jokiem, bet tad, kad sāka svilt mugura no rezultāta, tad parādījās tā īstā cīņa.”
Citu gadu Kaspars ar Jāni izcīnīja trešo vietu turnīrā.
Līdzīgi kā improvizācijā – viss balstās uz partneri
Kaspars zināms arī kā viens no labākajiem improvizācijas teātra aktieriem Latvijā. Vaicāts par komandas ķīmiju smiltīs un komandas ķīmiju uz skatuves, viņš atzīst – paralēles tiešām pastāv.
“Pludmales volejbols ir absolūti vērsts uz sadarbību. Ja tu skaisti iegremdē, tas ir tāpēc, ka partneris tev ideāli uzcēla bumbu, viņš tev lielisku piespēli padeva.
Tieši viņš tev pavēra iespēju skaisti iegremdēt – tas ir jānovērtē.
Tas pats ir improvizācijas teātrī – ja es esmu pateicis labu, smieklīgu joku, tad, visticamāk, mans skatuves pārinieks ar iepriekšējo teikumu sagatavoja augsni manam jokam. Volejbolā jau vispār, ja es slikti uzņemu servi, tad manam pāriniekam dubultā jāstrādā, lai izlabotu to manu kļūdu. Tāpēc svarīga katra nianse laukumā.”
Kaspars ļoti novērtē, ka, spēlējot pludmales volejbolu, apkārt ir priecīga atmosfēra. “Mēs spēlējam visādus formātus, spēlējam “King of the Court”, kad katrs ar katru izspēlē un skaita sev punktus. Patiesībā, ar visiem, ar kuriem mēs tiekamies smiltīs, tā ķīmija ir baigi foršā, jo mūsu kolektīvā nav neviens, kurš vienmēr grib par katru cenu uzvarēt un sākt lamāties vai ņemties, kā tas mēdz būt citos amatieru sportos. Esmu novērojis, ka reizēm futbolā tā ir, ka kāds vairāk pārmet citiem kļūdas. Ir sajūta, ka tas cilvēks uz futbolu ir ieradies, lai izlamātos par visām savas dzīves netaisnībām un nevis bauda to procesu, bet vienkārši meklē kaut kādu savu taisnību. Pludmales volejbolā tā galīgi nav, vismaz mūsu kompānijā viss ir par un ap šī procesa baudīšanu.”
Izaicinājums un saldais ēdiens
Arī sirds lietās netrūkst izaicinājumu. Kas pludmales volejbolā tieši Kasparam ir visizaicinošākais? “Kāju darbība – visi lēcieni, būt ātram, neslinkot, nest to savu svaru un lidot.”
Savukārt saldais ēdiens Kasparam ir bloki: “Ja izdodas nobloķēt spēcīgu sitienu pie tīkla. Viens, divi bloki treniņā un man ar to pietiek, lai visu nedēļu staigātu ar smaidu.”