Stāvēt uz starta rampas kalna galā, ar skrituļslidām kājās un pēc dažām sekundēm mesties lejup starp vārtiem pa asfaltu droši vien nav katra četrpadsmitgadnieka priekšstats par labu brīvā laika pavadīšanu. Rīdziniecei Elizabetei Annai Allenai tā ir daļa no ikdienas – ar skrituļslalomu viņa nodarbojas jau kopš piecu gadu vecuma, bet sportā ir vēl ilgāk.
Šovasar šis ceļš aizveda līdz diviem Eiropas čempiones tituliem. Eiropas čempionātā Inline Alpine Villablino, Spānijā Latvijas izlases sportiste izcīnīja zeltu slalomā un paralēlajā slalomā un sudrabu milzu slalomā. Septembrī Latvijas čempionātā Ikšķilē Elizabete otro gadu pēc kārtas kļuva par U14 Latvijas čempioni, bet absolūtajā finālā bija ātrākā starp visu vecumu Latvijas sportistēm, pārspējot arī pieaugušo elites čempioni, tā kļūstot par absolūto Latvijas čempioni sieviešu grupā.
Un tas nav tikai viens veiksmīgs gads. Jau 2025. gada Eiropas čempionātā Elizabete kļuva par Eiropas čempioni paralēlajā slalomā, ieguva bronzu individuālajā slalomā un kopā ar Latvijas komandu – bronzu milzu slaloma komandu sacensībās. Gadu vēlāk – jau divi Eiropas čempiones tituli un sudrabs. Pēdējo gadu izaugsme devusi arī ko Elizabetei pašai īpaši svarīgu – vietu Latvijas skrituļslaloma izlasē un iespēju starptautiskās sacensībās startēt zem Latvijas karoga.
No malas redz medaļas, finiša laikus un dažas sekundes trasē. Daudz mazāk redzams tas, kas notiek pirms starta – regulāri braucieni no Rīgas uz treniņiem Siguldā, Ogrē un Ikšķilē, treniņi arī Rīgā un Ādažos, nometnes un sacensības Latvijā un ārvalstīs. Ir nogurums, kritieni, neveiksmīgi braucieni un dienas, kad progress nenāk tik ātri, kā gribētos. Un pēc tam – nākamais treniņš.
“Citi neredz daudz smagu treniņu, nogurumu, kritienus un neatlaidīgu darbu, kas ir aiz rezultāta. Visgrūtāk ir turpināt arī tad, kad diena nav izdevusies, gribas aizbraukt pie draugiem, esi noguris vai kaut kas vienkārši nesanāk – īpaši pēc neveiksmīga brauciena,” saka Elizabete.
Uz skrituļslidām – lejup no kalna
Skrituļslaloms jeb Inline Alpine Latvijā joprojām ir salīdzinoši maz pazīstams sporta veids. Tas ir tuvs kalnu slēpošanai: sportists startē no rampas un ar skrituļslidām lielā ātrumā brauc lejup pa asfaltētu nogāzi, starp vārtiem meklējot ātrāko trajektoriju. Ātrums, asfalts un vārti
kļūdas nepiedod – vajadzīga tehnika, ļoti ātra reakcija, precizitāte un arī drosme.
Latvijā viens no skrituļslaloma centriem pēdējos gados izveidojies Ikšķilē, kur notiek arī starptautiska līmeņa sacensības. Elizabete ir rīdziniece, tāpēc sporta ikdiena nozīmē arī daudz laika ceļā – uz treniņiem Ikšķilē, Ogrē, Siguldā un citviet.
To, cik mazas ir atšķirības augstā līmenī, labi parādīja šāgada Latvijas čempionāts. U14 titulu Elizabete izcīnīja tikai ar 0,10 sekunžu pārsvaru. Absolūtajā finālā, kur vecuma grupu vairs nebija, viņa uzvarēja jau pārliecinošāk, par 0,54 sekundēm apsteidzot Latvijas elites čempioni.
Vai, stāvot uz rampas, nav bail?
“Jā, bet ne no paša rampas augstuma. Vairāk no kļūdas trasē, kas var beigties ar traumu – reiz treniņā esmu kritusi un salauzusi četrus vienas rokas pirkstus. Taču pēdējās sekundēs pirms starta par bailēm vairs nedomāju. Tad galvā ir tikai labākā un ātrākā trajektorija.”
Rezultāts nav viena cilvēka darbs
Trasē sportists startē viens. Taču augsta līmeņa jauniešu sports ir ļoti liels komandas darbs arī ārpus sacensībām.
Aiz treniņiem un startiem ir treneri, taču tikpat būtiska ir ģimene. Tie ir gadi, kuros ģimenes ikdiena tiek pielāgota treniņu grafikam, braucieniem, nometnēm un sacensībām. Tas nozīmē simtiem stundu ceļā, loģistiku, finanses un būšanu blakus arī tad, kad finišs nav veiksmīgs un medaļas nav.
Elizabetes gadījumā ģimenes ieguldījums ir būtiska daļa no iespējas sportot šādā līmenī. Arī viņa pati vispirms runā nevis par medaļām, bet par cilvēkiem sev apkārt.
“Bez ģimenes tas nebūtu iespējams. Vecākiem gribu pateikt paldies par visiem garajiem braucieniem Latvijā un ārvalstīs un par emocionālo, tehnisko un finansiālo atbalstu. Vecākajai māsai un brālim – par palīdzību mācībās, īpaši tad, kad sporta dēļ esmu kaut ko nokavējusi.”
Kad beidzas vasara, sākas ziema
Inline Alpine Elizabetei nav vienīgais sports. Kalnu slēpošanā, sekojot vecākās māsas un brāļa piemēram, viņa trenējas jau kopš nepilnu četru gadu vecuma. Beidzoties skrituļslaloma sezonai, skrituļslidas drīz nomaina slēpes, un sākas nākamais treniņu un sacensību cikls Latvijā un ārvalstīs.
Arī kalnu slēpošanā Elizabete regulāri kāpj uz goda pjedestāla. 2025. gada sezonu viņa noslēdza 3. vietā Latvijas U14 kalnu slēpošanas rangā. Arī starptautiskās sacensībās ir izcīnītas godalgotas vietas, piemēram, Turcijā viņa izcīnīja 1. vietu slalomā un 3. vietu milzu slalomā, bet Somijas ES Puuhapark Cup posmā – divas 2. vietas.
Abi sporta veidi viens otru papildina, bet nav viens un tas pats. “Skrituļslaloms palīdz uzlabot tehniku, reakciju un līdzsvaru, bet slēpošana – labāk saprast trajektorijas un ātrumu.
Man grūtāka šķiet slēpošana, jo tur apstākļi ir daudz mainīgāki.
Piemēram, atkarībā no starta numura trase var būt jau ļoti izbraukāta un kļūt tehniski daudz sarežģītāka,” skaidro Allena.
Starp skolu un sportu
Elizabete mācās Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, un arī savu skolu viņa pārstāv sportā. 2025. gada Latvijas Skolu ziemas festivālā Elizabete RĀVĢ izcīnīja 1. vietu kalnu slēpošanā, palīdzot skolai kopvērtējumā iegūt 2. vietu starp 100 Latvijas skolām.
Divi sporta veidi nozīmē, ka treniņu process praktiski turpinās visu gadu. Nometnes un starptautiskās sacensības reizēm nozīmē arī prombūtni no skolas, un šeit sportista komandā savā ziņā ienāk vēl viens dalībnieks – skola.
Augsta līmeņa jauniešu sports nav tikai paša sportista projekts. Bez ģimenes, treneru un skolas spējas sadarboties pat ļoti motivētam jaunietim abus ceļus – nopietnu sportu un labu izglītību – savienot būtu grūti. Elizabetei un viņas ģimenei tāpēc īpaši svarīgs ir RĀVĢ skolotāju atbalsts un izpratne. Nevis zemākas prasības, bet iespēja tās izpildīt arī tad, ja daļa mācību jāapgūst pēc treniņnometnes vai sacensību brauciena.
Šīs attiecības darbojas abos virzienos – skola atbalsta Elizabeti viņas sporta ceļā, bet Elizabete savu skolu pārstāv sacensībās.
Brīži, kurus rezultātu tabulā neredz
Panākumu stāstā ir viegli atcerēties labos finišus. Daudz vairāk par sportistu reizēm pasaka tas, kas notiek pēc brauciena, kurš nav izdevies.
“Šogad maijā Pasaules kausa posmā Vācijā slalomā izcīnīju 16. vietu, kas man bija ļoti labs rezultāts. Tāpēc jūlijā, Pasaules kausa posmā Ikšķilē, savā mājas trasē ļoti gribējās parādīt vēl labāku rezultātu – varbūt pat tikt Top 10. Laikam satraukums bija par lielu: trases vidū kļūdījos un nefinišēju. Pirmajā braucienā – DSQ, diskvalifikācija, un visas cerības pazuda.
Rūgtums bija liels. Ļoti pārdzīvoju, un tajā brīdī šķita – neko nevaru, varbūt vispār jāmet sports pie malas. Bet pēc tam saņēmos un turpināju trenēties.
Augustā Pasaules kausa posmā Beharā, Spānijā, sasniedzu savu līdz šim labāko rezultātu slalomā – 14. vietu. Un tad sekoja Villablino un Eiropas čempiones tituls. Tas deva ļoti lielu prieku un arī jaunu sparu,” atzīst šī gada divkārtējā Eiropas čempione no Rīgas.
Nākamais mērķis
Pēc trim Eiropas čempionāta medaļām 2026. gadā un panākumiem gadu iepriekš būtu viegli skatīties atpakaļ uz jau sasniegto. Elizabete pati daudz vairāk domā par to, kas vēl priekšā.
“Mans lielais mērķis ir tuvāko divu vai trīs gadu laikā iekļūt Pasaules kausa Top 10. Lai to sasniegtu, esmu gatava turpināt smagi trenēties, uzlabot tehniku un kļūt pārliecinātāka sacensībās. Zinu, ka tas nebūs viegli, bet esmu apņēmības pilna ieguldīt daudz darba.”
Taču vēl interesantāka ir viņas atbilde uz jautājumu, kas būtu lielāks panākums par vēl vienu medaļu: “Man lielāks panākums būtu redzēt savu izaugsmi un zināt, ka neesmu padevusies un esmu kļuvusi labāka nekā iepriekš.”
Informāciju sagatavoja LSF.