Kamēr Latvijas hokeja valstsvienība demonstrē profesionālu meistarību Pasaules čempionātā hokejā Šveicē, daudzi bērni un jaunieši vēl tikai trenējas apgūt šo spēli. Tāpat ir virkne entuziastu, kuri spēlē hokeju brīvajā laikā, piedaloties brīvdienu turnīros un amatieru spēlēs pēc darba. Apdrošināšanas akciju sabiedrības “BTA Baltic Insurance Company” (turpmāk – BTA) apkopotā nelaimes gadījumu apdrošināšanas statistika par pēdējiem trīs gadiem liecina, ka hokeja traumās visbiežāk dominē roku, plecu, ceļgalu, potīšu un sejas savainojumi. Kopumā līdzās citiem sporta veidiem hokejs ierindojas 5. vietā pēc pieteikto atlīdzību skaita.
60 % traumu tiek gūtas hokeja spēļu “karstumā”
BTA aizvadīto trīs gadu dati liecina, ka hokejā traumas lielākoties tiek gūtas spēlēs, nevis treniņos – 60 % pieteikumu saistīti tieši ar spēļu laikā gūtiem savainojumiem. Visbiežāk tie ir roku, kā arī plecu, ceļgalu un potīšu savainojumi. Šie ir ķermeņa punkti, kas hokejā tiek īpaši noslogoti – gan spēlētājam krītot uz ledus, gan uzņemot triecienu sadursmē, gan reaģējot uz straujām spēles situācijām.
“Atlīdzību pieteikumi spilgti iezīmē katram sporta veidam raksturīgos riskus. Piemēram, hokejs ir dinamisks sporta veids kā profesionālā, tā arī amatieru līmenī – tajā ir azarts, ātrums, fizisks kontakts un straujas kustības, tāpēc traumas visbiežāk tiek gūtas spēlētāju sadursmēs, kritienos uz ledus, kā arī spēka paņēmienos pie borta vai pēc ripas un nūjas trāpījumiem. Pat salīdzinoši neliels savainojums var nozīmēt ilgstošu ārstēšanos un rehabilitāciju, tajā skaitā ietekmējot darbspēju vai iespēju apmeklēt mācību iestādi. Tieši tādēļ nelaimes gadījumu apdrošināšana ir īpaši būtiska gan bērniem un jauniešiem, kuri vēl tikai attīsta savas prasmes un reakciju, gan arī pieaugušajiem entuziastiem, kuri sporto brīvajā laikā,” skaidro BTA Apdrošināšanas atlīdzību departamenta direktors, apdrošināšanas eksperts Ivo Danče.
Hokejisti bieži gūst vairākas traumas vienlaikus
BTA prakse liecina, ka roku, pirkstu, apakšdelmu un plaukstu traumu gadījumos visbiežāk tiek gūti lūzumi, sasitumi un sastiepumi. Piemēram, vienā no pieteiktajiem gadījumiem divi spēlētāji saskrējās, un trieciena rezultātā viens no viņiem nokrita un guva rokas lūzumu. Savukārt plecu traumu gadījumā visbiežāk rodas plecu locītavu, saišu bojājumi un sasitumi – traumas, kas tiek gūtas pēc kontakta ar pretinieku, kad viens spēlētājs atsitas ar plecu pret otru, krīt uz pleca vai lielā ātrumā pats ietriecas laukuma apmalē. Tikmēr ceļgalu un potīšu savainojumi hokejā bieži saistīti ar locītavu sastiepumiem, mežģījumiem un traumām pēc neveiksmīgas kustības. Piemēram, kādā gadījumā spēlētājs cīnījās par pozīciju uz laukuma, zaudēja līdzsvaru, krita un traumēja ceļgalu.
Izplatīti ir arī kāju lūzumi – BTA pieteiktajos gadījumos kāds hokejists spēles laikā neveiksmīgi krita un guva divus apakšstilba kaula lūzumus vienlaikus, par ko izmaksāta nelaimes gadījuma atlīdzība 900 eiro apmērā.
“Starp nepatīkamākajām traumām ir arī sejas un galvas traumas, kad tiek gūtas dziļas brūces, zobu traumas, acu savainojumi un galvas sasitumi. Turklāt vienā epizodē var tikt gūtas vairākas traumas, kas var rezultēties mēnešiem ilgā ārstēšanās un atlabšanas periodā.
Vienā no BTA pieteiktiem gadījumiem acu trauma gūta, saņemot sitienu ar augstu paceltu nūju pa aci, kā rezultātā tika ietekmēta redze. Citā situācijā lidojoša ripa trāpīja pa seju, radot sejas un zobu traumas,” atklāj Ivo Danče.
Ietriekšanās bortā, lidojoša ripa un augstu pacelta nūja – biežākie traumu gūšanas apstākļi
Viena no raksturīgākajām traumu gūšanas situācijām ir ietriekšanās laukuma apmalē – spēlētājs tiek ietriekts bortā vai pats ātrumā tajā ieslido, atsitoties ar muguru, plecu vai sānu. Piemēram, kā redzams BTA nelaimes gadījumu apdrošināšanas atlīdzību pieteikumos, vienā no gadījumiem spēlētājs, slidojot atmuguriski, atsitās pret bortu ar muguru; sāpes nepārgāja, un vēlāk tika konstatēts skriemeļa bojājums. Citā gadījumā pretinieka spēlētājs veica spēka paņēmienu, pēc kura cietušais atsitās pret bortu un guva pleca locītavas saišu bojājumu.
Traumas hokejisti gūst arī cīņā par ripu, kad spēlētājs nonāk kontaktā ar pretinieku, zaudē līdzsvaru, saduras ar citu spēlētāju vai krīt uz ledus. Īpaši hokejam raksturīga situācija ir ripas vai nūjas trāpījumi – proti, šajos gadījumos ripa trāpa pa seju, muti, ribām, celi, kāju vai plaukstu. Piemēram, vienā no gadījumiem spēles laikā, bloķējot ripas lidojumu, hokejists guva plaukstas lūzumu.
“Sports ir jābauda, un traumu risks nav iemesls atteikties no aktīva dzīvesveida. Vienlaikus sportotājiem ir vērts padomāt par visu drošības ķēdi – piemērotu aizsargekipējumu, iesildīšanos, slodzes izvēli, rīcību traumas gadījumā un arī finansiālu drošību situācijās, kad nepieciešama ārstēšanās vai rehabilitācija,” stāsta Ivo Danče.