41 gadu vecā Lindsija Vona pēc negadījuma olimpiskajās spēlēs, kā rezultātā guva kājas lūzumu, savos sociālajos tīklos dalījusies emocionālā vēstījumā, atklājot arī jaunāko informāciju par savu veselības stāvokli.
Pirmdien viņa savā “Instagram” kontā ievietoja ierakstu, kurā teica, ka viņas olimpiskais sapnis nebeidzās tā, kā viņa to bija izsapņojusi.
“Tās nebija pasaku grāmatas beigas, tā bija vienkārši dzīve. Es uzdrošinājos sapņot un biju tik smagi strādājusi, lai to sasniegtu. Jo kalnu slēpošanā atšķirība starp stratēģisku līniju un katastrofālu traumu var būt tikai 5 collas.
Es vienkārši biju par 5 collām par ciešu uz trajektorijas, kad mana labā roka aizķērās vārtu iekšpusē, mani pagriežot un izraisot kritienu. Manai priekšējās krusteniskās saites saitei un iepriekšējām traumām nebija nekāda sakara ar manu kritienu.”
Itālijas slimnīcas, kur Vona tika ātri nogādāta pēc smagā kritiena, amatpersonas paziņoja, ka viņai veikta operācija, lai “stabilizētu kreisās kājas lūzumu”.
Vona savā ierakstā atklāja, ka viņai ir “sarežģīts stilba kaula lūzums, kas pašlaik ir stabils, bet kura pareizai fiksācijai būs nepieciešamas vairākas operācijas”.
Pirms spēļu sākuma daudzi prātoja, kā Vona slēpos ar savu plīsušo krustenisko saiti, taču viņa bija apņēmības pilna mēģināt iegūt medaļu. Piektdienas un sestdienas treniņi viņai izdevās labi, taču svētdien viņa piedzīvoja traģisku kritienu, pēc kura, kā bija dzirdams, sāpēs kliedza.
Tomēr sporta leģendai nav nekādas nožēlas.
“Lai gan vakardiena nebeidzās tā, kā cerēju, un neskatoties uz intensīvajām fiziskajām sāpēm, ko kritiens izraisīja, man nav nožēlas. Stāvot pie starta vārtiem vakar bija neticama sajūta, ko nekad neaizmirsīšu. Apziņa, ka stāvu tur un man ir iespēja uzvarēt, pati par sevi bija uzvara. Es arī zināju, ka sacīkstes ir risks. Tas vienmēr ir bijis un vienmēr būs neticami bīstams sporta veids.
Un līdzīgi kā slēpošanas sacensībās, mēs arī dzīvē uzņemamies riskus. Mēs sapņojam. Mēs mīlam. Mēs lecam. Un dažreiz mēs krītam. Dažreiz mūsu sirdis ir salauztas. Dažreiz mēs nesasniedzam sapņus, kurus, mūsuprāt, varētu piepildīt. Bet tas ir arī dzīves skaistums, mēs varam mēģināt.
Es mēģināju. Es sapņoju. Es lēcu.
Es ceru, ka, ja jūs kaut ko paņemsiet no manis, tad to, ka jums visiem ir drosme uzdrīkstēties. Dzīve ir pārāk īsa, lai neriskētu. Jo vienīgā neveiksme dzīvē ir nemēģināšana,” viņa rakstīja.
“Es ticu jums, tāpat kā jūs ticējāt man,” noslēgumā pauda Vona.