Latvijas sieviešu volejbola valstsvienības kapteine Paula Ņečiporuka Radio SWH raidījumā “Vakara sporta stunda” pauda pārliecību, ka dalība Eiropas čempionāta finālturnīrā kalpos par labu pamatu vēl augstākam lēcienam gan spēlētāju individuālajās karjerās, gan komandai kopumā.
“Tā bija skatuve ar pavisam citu publiku, kur pievērsām sev lielu uzmanību. Domāju, ka skauti ņems vērā to, ka esam bijušas šādā turnīrā un mums ir Eiropas čempionāta pieredze,” sacīja Latvijas volejboliste.
Eiropas čempionāta finālturnīrā latvietes atgriezās pēc 29 gadu pārtraukuma un šai spēlētāju paaudzei tā bija pavisam jauna pieredze. Nokļuvušas spēcīgā apakšgrupā, volejbolistes ar katru spēli demonstrēja arvien pārliecinošāku sniegumu pret Eiropas elites komandām un sasniedza arvien labāku rezultātu.
“Tāda noteikti bija arī sajūta laukumā. Jau pēc pirmās spēles pret Turciju uz mums vairs neskatījās, ka esam ar pliku roku ņemamas, pēc tam jau pa setiņam aizķērām, bet beigās jau izcīnījām arī punktus un uzvaru. Turnīra pēdējās spēlēs jutām, ka pretinieces arī vairāk fokusējas un rēķinās ar mums,” kapteine piebilda.
Latvijas izlase turnīru sāka pasaules ranga 65. pozīcijā, kas bija ar atrāvienu zemākā starp visām turnīra dalībniecēm, taču pārspēja Ungāriju (29. vieta), bija tuvu uzvarai un atņēma punktu Slovēnijai (19.), kā arī bija tuvu punktam pret piektajā vietā esošo Poliju.
“Izbaudīju milzīgo zāli, atmosfēru un turku līdzjutējus, kuri nāca un fanoja par mums. Protams, ne pirmajā spēlē pret viņu komandu, taču vietējai publikai sirdi sildīja mūsu meiteņu attieksme turnīrā. Arī tas, ka pēc spēles pret viņu komandu gājām bildēties ar viņu spēlētājām. Tas palīdzēja iemantot viņu atbalstu turnīra turpinājumā,” sacīja Ņečiporuka.
Turnīra pēdējā spēle pret Ungāriju bija pēdējā Latvijas izlasē tās kādreizējai kapteinei un ilggadējai pamatsastāva cēlājai Elvitai Dolotovai, kura pēc tās paziņoja par savu lēmumu komandai. “Es pati to jau biju nolēmusi, taču komanda nezināja. Tikai treneris Daniels (Daniēle Mario Kaprioti – aut.) zināja.
Negribēju uzlikt uz meiteņu pleciem papildu atbildību, jo man pašai jau tas radīja ļoti lielu satraukumu – gribējās pēdējā spēlē parādīt visu to labāko,” Dolotova smejoties atklāja, ka viņas istabas biedrene Anija Jurdža pat nedaudz apvainojusies par šo noslēpumu un teikusi, ka būtu spēlējusi vēl labāk, ja par to zinātu iepriekš. “Vaicāju, vai tad viņa tāpat jau visus 100 procentus neatstāja laukumā?” smējās Dolotova.
Viņa Latvijas izlasē ienāca pirms desmit gadiem, kad situācija komanda bija pavisam citādāka, jo bija ārkārtīgi maz oficiālo spēļu, turklāt uz vairumu no tām nācies iziet laukumā ar apziņu, ka nāksies piedzīvot zaudējumu. “Jautājums bija tikai par to, gūsim sešus, desmit vai piecpadsmit punktus. Tā ir ļoti nepatīkama sajūta,” atzinās spēlētāja. Viņa uzsvēra, ka pēdējo piecu gadu laikā komanda ir ļoti progresējusi un tagad pat pret pasaules spēcīgākajām izlasēm var iziet laukumā ar apziņu, ka var cīnīties par uzvaru.